Latvija ir trešajā vietā bērnu mirstības ziņā Eiropas Savienības valstu (ES) un pirmajā vietā Baltijas valstu vidū, šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) sēdē sacīja Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes dekāne Ingrīda Rumba-Rozenfelde.
Viņa pastāstīja, ka īpaši liela mirstība esot vecumā līdz četriem gadiem, kā arī pusaudžu vecumā no 15 līdz 19 gadiem.
Nepamatoti bieži Latvijā tiekot novērots zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms, un kopumā zīdaiņu mirstība Latvijā esot divas reizes lielāka nekā vidēji ES. Tāpat augsta ir mātes mirstība.
Rumba-Rozenfelde uzskata, ka saistībā ar zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu ir vienkārši jāpievērš lielāka uzmanība vecāku izglītošanai. Viņa sacīja, ka, piemēram, ASV, kad tika konstatēta šī problēma, tika izvērsta vecākus informējoša kampaņa par to, kā rīkoties ar mazu bērnu, ko nedrīkst darīt, un no šī sindroma pat gada laikā mirstība ievērojami mazinājās. Turklāt izglītošana nenozīmē lielu līdzekļu ieguldīšanu.
Tāpat līdz piecu gadu vecumam būtisks mirstības cēlonis ir traumatisms. Turklāt divas trešdaļas negadījumu notiek vecāku neuzmanības dēļ.
No 15 līdz 19 gadu vecumam būtiskākais nāves cēlonis ir traumas un paškaitējums jeb pašnāvības.
Ruma-Rozenfelde arī uzskata, ka patlaban ir redzama saikne starp bērnu mirstību un ekonomisko un sociālo situāciju valstī, jo tas arī esot viens no apstākļiem, kurš mirstības līmeni var palielināt.
Zinātniece vērsa uzmanību arī uz apstākli, ka reformas veselības aprūpes jomā parasti negatīvi ietekmē valstis, kurās ir zems sociālekonomiskais līmenis, tāpēc, piemēram, veicot kādas pārstrukturēšanas bērnu ārstniecības iestādēs, arī var gaidīt, ka bērnu mirstība varētu pieaugt. Tāpēc ir būtiski pirms reformu veikšanas tās pārdomāt un izvērtēt rezultātus.
LU Medicīnas fakultātes docente, organizācijas "Glābiet bērnus" priekšsēdētāja Inguna Ebela arī sacīja, ka nav normāli, ja Latvijā desmit reizes vairāk nekā citur ES bērni iet bojā noslīkstot, vai deviņas reizes vairāk - ugunsgrēkos vai dūmos.
Viņā arī papildināja, ka, pēc viņas domām, būtiskākais ir nevis tas, lai veselības aprūpei būdu lieli finanšu resursi, bet gan tas, kā tie tiek sadalīti pa jomām.