Ko lai es saku saviem pacientiem, kuriem kompensējamās zāles ir vienīgā iespēja dzīvot, Neatkarīgajai teic Latvijas Hematologu asociācijas vadītāja ārste Sandra Lejniece, izlasot laikrakstā par ierosmi samazināt kompensējamo medikamentu finansējumu ar 7 miljoniem latu.
Tas vistiešāk skar ārstes pacientus, kuri slimo ar asins saslimšanām – leikēmiju, limfomu un citām. Lai gan pēdējos gados pacientu skaits, kuri dzīvībai nepieciešamās zāles saņem no valsts, nedaudz pieaudzis, realitātē zāles nepieciešamas vismaz divreiz lielākam cilvēku skaitam.
Šo leikēmijas un limfomas pacientu problēmu no jauna aktualizējusi pacientu biedrība, aicinot ikvienu sabiedrības locekli parakstīt atklāto vēstuli slimnieku atbalstam. Biedrības pārstāvis Andris Baļčūns stāsta, ka pēdējos gados situācija leikēmijas un limfomas ārstēšanā ir uzlabojusies, – notikušas pozitīvas lietas, ko var saukt par pirmajām cerību dzērvēm, piemēram, pēc Rīgas Austrumu slimnīcas hematoloģijas speciālistu nenogurstošiem pūliņiem Latvijā tiek veikta halogēnā cilmes šūnu transplantācija, pamazām palielinās arī jauno efektīvo medikamentu saņēmēju skaits. Tomēr galvenā problēma ir joprojām pastāvošās kvotas kompensējamo zāļu sarakstā esošiem efektīvākās terapijas medikamentiem.
Tieši tāpēc atklātajā vēstulē izskan skaudrs aicinājums šīs kvotas atcelt, lai visiem pacientiem nepieciešamās zāles tiktu nodrošinātas, jo tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Tā medikaments Glivec, kas vislabāk cīnās ar leikēmiju, tiek apmaksāts tikai 48 pacientiem, bet Mabthera tikai 40 ne-Hodžkina limfomas pacientiem. Pacientu skaits, kam būtu šie medikamenti vajadzīgi, ir vismaz divreiz lielāks.
"Jā, joprojām pacienti gaida rindā, jo valstī nav pietiekami finansējuma. Lielākā daļa cer, ka sagaidīs jaunu gadu un viņiem zāles tiks piešķirtas, tikai neliela daļa var sameklēt ziedotājus, jo zāles maksā tūkstošus latu gadā," saka S. Lejniece. Pacienti arī cer, ka kompensējamo zāļu sistēmā tiks iekļauti nākamās paaudzes medikamenti, kuri ļoti palīdz atsevišķiem pacientiem, bet ir ļoti dārgi, piemēram, Sprycel. Viena paciente joprojām tiesājas ar valsti par šā medikamenta nodrošināšanu, un pagaidām līdz tiesas iznākumam valstij ir uzlikts par pienākumu to apmaksāt. S. Lejniece atklāj, ka drīzumā tiks uzsākts klīniskais pētījums jauniem medikamentiem, kuri jau tiek lietoti ASV, un daļu pacientu varēs iekļaut tajā, tā viņi saņems ārstēšanos.
Pacienti arī aicina nodrošināt finansējumu visām nepieciešamajām analīzēm (piemēram, molekulārās ģenētikas analīzes, kas gēnu līmenī var noteikt, vai cilvēkam ir konkrēta hromosoma, kas ir atbildīga par slimības norisi), jo arī tām ir noteikta kvota. Taču, kā uzsver profesore S. Lejniece, neveicot šīs specifiskās analīzes, lieki var iztērēt naudu par medikamentiem, kuri nebūs efektīvi.
Ar asins saslimšanām diemžēl slimo arvien vairāk jaunu cilvēku, taču, ja saņem atbilstošu ārstēšanu, viņi ir darbspējīgi un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. "Taču, kad es un mani pacienti dzirdam, ka jāatņem visa nauda zālēm, pārņem izmisums. Cilvēki no laukiem zvana un jautā – kā mēs dzīvosim?" tā S. Lejniece.
Ar leikēmiju un limfomu, kas ir asins un limfātiskās sistēmas saslimšanas, Latvijā slimo apmēram 5000 cilvēku – gan bērni, gan pieaugušie.