Latvija krīzes situācijā ir paredzējusi vadlīnijas, lai AIDS pacientu ārstēšanu uzsāktu vēlāk un, loģiski – tam tērētu mazāk naudas. Tas neatbilst Pasaules veselības organizācijas (PVO) noteiktajiem standartiem.
Turklāt PVO nupat Austrijā notikošajā kongresā AIDS 2010 nākusi klajā ar paziņojumu – AIDS pacientu ārstēšana jāuzsāk agrīni, pirms vēl šie cilvēki saslimuši ar citām smagām slimībām novājinātās imunitātes dēļ.
Vai krīzes situācijā ir pieļaujams samazināt ārstēšanas standartus – uz šo jautājumu vadošie pasaules pētnieki AIDS jomā atbild: nē. Tomēr, salīdzinot datus pasaulē, arī Austrumeiropā, jāsecina, ka pašlaik Latvijā ārstēšanās ir pieejama. Tiesa, ja nebūtu mainītas vadlīnijas, saņemt terapiju varētu lielāks skaits pacientu un tad naudas visiem nepietiktu. Daudz kritiskāka situācija ir Krievijā, kur valsts finansē ārstēšanos pavisam niecīgam skaitam cilvēku un visas cerības tiek liktas uz starptautiskiem donoriem.
Kas ir AIDS ārstēšana?
Cilvēka imūndeficīta vīruss (Latvijā saukts par HIV), iekļūstot cilvēka organismā, vispirms meklē konkrētas šūnas – sauktas par CD4, lai iekļūtu tajās un sāktu vairoties. Tieši šīs šūnas atbild par imunitāti cilvēka organismā, bet vīruss, veidojot savu fabriku, bojā ne tikai šīs šūnas, bet netieši arī visus cilvēka dzīvei svarīgus orgānus.
Veselam cilvēkam CD4 šūnu skaits mainās, jo ik mirkli nepieciešams cīnīties ar kādām infekcijām, taču pieņemts uzskatīt, ka to skaitam jābūt no 600 līdz 1150. Citādi ir ar cilvēku, kuram ir HIV – šo šūnu skaits strauji samazinās, cilvēks zaudē aizsargājošo lietussargu un var saslimt ar tādām slimībām, kādas citi pat nav dzirdējuši.
Pasaulē vēl nav izdomātas zāles, kuras varētu pilnībā iznīcināt HIV, tāpat kā nav vakcīnas, taču ir radītas tādas, kuras spēj apturēt vīrusa vairošanos, tā palīdzot cilvēka organismam cīnīties. Ārstēšanos ar šiem medikamentiem sauc par antiretrovirālo terapiju. To uzsāk individuāli, atkarībā no cilvēka veselības rādītājiem, un viens no tiem ir CD4 šūnu skaits asinīs. Cilvēks ar HIV var dzīvot bez specifiskajiem medikamentiem, taču ārstam jāvērtē, kurā brīdī situācija ir pietiekami nopietna, lai sāktu terapiju, kā arī tam ir noteiktas vadlīnijas.
Nosacīti – viss kārtībā
"Ja ārstēšana Latvijā tiek piešķirta pēc jaunajām vadlīnijām, nosacīti mums nav problēmu un terapiju saņem praktiski visi, taču mūsu vadlīnijas neatbilst PVO standartiem, un mēs ārstējam mazāku skaitu cilvēku, nekā to vajadzētu darīt un nekā tas ir citās Eiropas valstīs," secina apvienības HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis. Dzīvē tas notiek tā: kādreiz terapiju piešķīra agrāk, kamēr cilvēka imūnsistēmas stāvoklis vēl nebija tik kritisks, bet tagad principā nogaida līdz pēdējam brīdim.
Kāds ir risks, ja cilvēku sāk ārstēt vēlāk? Par to runā arī AIDS 2010 – gandrīz katrā sesijā tiek uzsvērts, ka ārstēšana arī ir profilakse, proti, kā Neatkarīgajai saka Latvijas Infektoloģijas centra HIV profilakses nodaļas vadītāja Inga Upmace, ja cilvēks ar HIV lieto medikamentus, viņš praktiski nav bīstams sabiedrībai HIV vīrusa izplatīšanas ziņā. Latvijā ir visai daudz ģimeņu, kur viens no tās locekļiem ir inficēts, otrs – nav. Turklāt, ja cilvēks laikus sāk lietot medikamentus, viņa imūnsistēma ir spējīga darboties un samazinās iespēja, ka viņš saslimst ar dažādām citām slimībām, ar kurām vesels cilvēks bez HIV nesaslimtu, un cilvēki ir darbaspējīgi.
Gan Latvijas ēnu ziņojumā Apvienotajām Nācijām (UNGASS 2010), gan pētījumā Missing The Target (Garām mērķim) secināts, ka situācija ar AIDS pacientu ārstēšanu nav apmierinoša. Pētījumā iezīmējas divas problēmas: Latvija krīzes situācijā nosaka, ka ārstēšana tiek sākta pēc citām vadlīnijām, nekā tas notiktu, ja krīzes nebūtu. No ziņojuma: "Jaunajās rekomendācijās no valsts budžeta apmaksātās antiretrovīrusu terapijas uzsākšanai teikts, ka ierobežota veselības aprūpes budžeta apstākļos CD4 šūnu līmenis medikamentu saņemšanai ir 200, kas ir daudz zemāks nekā PVO rekomendētais – 350. Šis lēmums ierobežo terapijas pieejamību cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama saskaņā ar valstī noteiktajām klīniskajām definīcijām." Tas, pēc pētnieku domām, rada draudus simtiem AIDS pacientu veselībai.
Maksājam pārāk daudz
Otra problēma, uz ko norāda abi ziņojumi: augstās terapijas izmaksas – Latvijā visi ārstēšanā izmantotie medikamenti ir tikai un vienīgi ražotāju oriģināli. Pētījumā minēts, ka Latvijas ierēdņi apdomā iespēju atbrīvoties no juridiskām un ar patentiem saistītām barjerām lētāku medikamentu iegādei; meklēt palīdzību ES vai fondos, kas piešķir naudu medikamentiem, piemēram, kā to dara Globālais fonds Krievijā. Tiesa, tajā pašā laikā secināts, ka valsts nostāja joprojām nav skaidri definēta – jā, ir apņemšanās ārstēt visus, bet, kā to panākt kritiska budžeta ietvaros – atbildes nav.
Ēnu ziņojums saka: preparātu cenas ir neadekvāti augstas krīzes situācijai, bet atbildīgie ierēdņi izvairās no diskusijām par to samazināšanu.
Vajadzētu ārstēt vairāk
Pašlaik terapiju (ieskaitot bērnus) saņem 483 pacienti. Taču uzskaitē Latvijas Infektoloģijas centrā ir 3169, no tiem AIDS stadijā 865 – tas, pēc nevalstisko organizāciju domām, ir ļoti liels skaits. "Aizvien biežāk saņemam signālus par izsīkšanas sindromu, kas, cilvēciskā valodā runājot, pacientam nozīmē nenovēršamu tuvošanos nāvei," saka A. Molokovskis. Pēc nevalstisko organizāciju aprēķiniem, ārstēšanās nekavējoties būtu jāsāk vēl vismaz 130 pacientiem. Paši speciālisti vērtē, ka nepieciešams ārstēties 800 pacientiem, tas ir, gandrīz divas reizes vairāk nekā pašlaik. Vispār HIV inficēto Latvijā ir divreiz vairāk nekā reģistrēts, jo liela daļa cilvēku nav pārbaudījušies un izdara to tikai tad, kad parādās kādas nopietnas slimības, secina Inga Upmace.
Nevar ietekmēt
Šajās dienās Austrijā notiekošajā AIDS - 2010 PVO nākusi klajā ar paziņojumu: AIDS ārstēšana jāsāk agrāk. Epidēmiskās modelēšanās rezultātā iegūtie aprēķini liecina: agrāk uzsākot ārstēšanos, līdz 2015. gadam mirstību varētu samazināt pat par 20 procentiem. Savlaicīga ārstēšanās samazina risku šiem cilvēkiem saslimt ar tuberkulozi, kas ir AIDS pacientu slepkava numur 1.
PVO Eiropas reģiona pārstāvis Martins Donahjū Neatkarīgajai saka: valstis praktizē pieeju noteikt pašas savus kritērijus, tomēr PVO vienmēr ir uzstājusi uz savām vadlīnijām. Tikai krīzes dēļ ārstēšanās apmērus nedrīkstētu samazināt, jāatrod citi ceļi, kā to nodrošināt. "Mums nav mehānismu, kā valstij strikti noteikt, ko un kā darīt," beigu beigās secina eksperts.