Divus ar pusi – tieši tik daudz narkotiku atkarīgos pašreiz var rehabilitēt Rīgā. Nulle narkomānu savukārt var ārstēties Rindzeles rehabilitācijas centrā, kas no 1. septembra ir vienkārši slēgts.
Mūsu darbam vispār tad nav jēgas – kāpēc atdzīvināt narkomānu, ja mēs pēc tam palaižam viņu prom uz visām debesspusēm, jautā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja narkoloģe Astrīda Stirna.
Atšķirībā no citām veselības aprūpes nozarēm narkoloģijā samazinājums ir dramatisks. Šā gada otrajā pusē narkoloģijai atvēlētie līdzekļi samazināti par 76 procentiem, kas, pēc A. Stirnas teiktā, ir iznīcība. Rīgā narkoloģiskajai palīdzībai bija 115 gultasvietas, tagad – tikai 30. Praktiski var darboties tikai viena nodaļa, kur jāsaliek viss – neatliekamā palīdzība, motivācijas programmas un Minesotas programma narkotiku un alkohola atkarīgajiem, sievietēm un vīriešiem kopā. "Absolūti neloģiski!" secina daktere A. Stirna.
Rīgas narkomānijas slimnieku rehabilitācijas centram gadam piešķirtais finansējums jau ir izsmelts, un arī par šī centra nākotni nav skaidrības. Līdzšinējo 15 gultu vietā ir atvēlētas 2,6, bet, tā kā tik "lielam" pacientu skaitam nodaļu vai centru nevar nodarbināt, tas nozīmē, ka šāda palīdzība pacientiem vispār vairs netiks sniegta. Pastāv teorētiska iespēja lūgt vai motivēt vecākus maksāt lielākus līdzmaksājumus, taču tie būtu vismaz 10 lati dienā... Ja valstī narkoloģiskās palīdzības jomā netiek īstenoti visi posmi, tad vispār nav jēgas neatliekamās palīdzības sniegšanai narkotiku lietotājiem. "Sniegsim palīdzību akūtā situācijā, ko nevaram nedarīt, bet pēc tam palaidīsim uz četrām debespusēm, kur viņš atgriežas atkal tajā pašā vidē, nesaņēmis palīdzību, "tik vien" kā dzīvs," secina A. Stirna. Sāpīga situācija ar bērnu un pusaudžu rehabilitāciju, jo jau vairākus gadus runāts, ka bērniem nepieciešama sava nodaļa, kas joprojām nav izveidota. Tagad par to pat necerēt. "Viņi ir kopā ar citiem, pieaugušajiem. Diemžēl. Vienlaikus varam paņemt divus pusaudžus," saka A. Stirna.
Pilnīgi visi pacienti palaisti mājās no Rindzeles rehabilitācijas centra, jo centrs no 1. septembra skaitās slēgts. Centra vadītājs Māris Malvess saka skarbāk: vienkārši padzīti, jo daudzi no viņiem bija nesen kā uzsākuši rehabilitācijas kursu (parasti tas ilgst gadu), bet nu viņiem viss bija jāpamet. "Kur viņi paliks? Uz ielas. Neviens nepadomā par sekām – cik šāda centra slēgšana izmaksās sabiedrībai, jo, kamēr narkomāns ir rehabilitācijā, viņš nav bīstams," Neatkarīgajai saka M. Malvess. Centrā vienlaikus varēja uzturēties 20–28 pacienti.
Interesanti, ka šis centrs savulaik tika izveidots kā starptautisks projekts, ko Latvija tagad, visticamāk, jau ir aizmirsusi. 1995. gadā to nodibināja, parakstot īpašu vienošanos starp ANO, Latvijas un Zviedrijas valdību cīņai pret narkomāniju. Nomaļā vieta centra izveidei tika izvēlēta, jo visā pasaulē narkomānu rehabilitācijas iestādes atrodas ārpus pilsētām, nošķirtībā. Turklāt Rindzelē tika īstenota īpaša rehabilitācijas programma, iekļaujot arī darba terapiju. Laikā, kad tur viesojās Neatkarīgā, puiši, kuri ārstējās no atkarības, veica pilnīgi visus lauksaimniecības darbus – audzēja dārzeņus iztikai, kopa lopus, apstrādāja zemi. Tāda ir viena no pieejām narkomānu rehabilitācijā – ar darba terapiju. Gadā Rindzele valstij izmaksāja 100 000 latu, bet tās pastāvēšanas laikā rehabilitāciju izgājuši ap 1000 narkomānu, no kuriem, pēc M. Malvesa teiktā, 80 procenti narkotikas vairs nelieto. Nav zināms, kam tiks izmantots īpašums un zeme (27 ha), uz kura atradās centrs.
Latvijā praktiski vairs nav citu iestāžu narkomānu rehabilitācijai, izņemot privātas klīnikas par bargu naudu, kā arī kopiena Brukna Bauskas pusē, kur palīdzība balstīta uz ticības pamatiem.