Satversmes tiesas (ST) pagājušajā nedēļā pieņemtais spriedums, ar kuru par valsts pamatlikumam atbilstošiem atzīti noteikumi, kas paredz zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensēšanas ierobežojumus, neatrisina jautājumu par reto slimību skarto bērnu ārstēšanu Latvijā kopumā, kas rada bažas par valsts atbalstu reto slimību skartiem bērniem nākamajos gados, uzskata ar dzīvībai bīstamo Gošē slimību sirgstošā puisēna Gustava Zariņa tēvs Kārlis Zariņš.
Senāta Administratīvo lietu departaments, izskatot lietu, kas tika ierosināta pēc pieteikuma, ko administratīvajā tiesā bija iesnieguši ar dzīvībai bīstamo Gošē slimību sirgstošā piecus gadus vecā Gustava vecāki, 2009.gada vasarā nolēma vērsties ST un lūgt izvērtēt valdības noteikumu atbilstību Satversmes 93. un 110.pantiem. ST pagājušajā nedēļā valdības noteikumus atzina par pamatlikumam atbilstošiem.
K.Zariņš atzīmēja, ka kopumā ST spriedums ir nelabvēlīgs gan viņiem, gan arī pārējiem reto slimību skarto bērnu vecākiem un pieaugušajiem pacientiem.
Taču ST spriedumā ir esot minēts, ka katrā šādā lietā ir jāizvērtē konkrētās lietas specifiskie apstākļi, lai izvērtētu valsts institūciju rīcības atbilstību Satversmei un tiesiskas valsts principiem.
Pēc K.Zariņa teiktā, attiecībā uz bērniem, kas sirgst ar šāda veida slimībām, patlaban programmā "Reto slimību medikamentozā ārstēšana bērniem" valsts ir paredzējusi finansiālu atbalstu 2010.gadam 12 bērniem.
ST spriedumā secināja, ka apstrīdētās noteikumu normas neaizskar tiesības uz dzīvību un no tiesībām uz dzīvību valstij neizriet pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas.
ST atzīmēja, ka valsts tiesības uz dzīvību pamatā aizsargā, nosakot krimināltiesisko un civiltiesisko atbildību par personu nonāvēšanu, tostarp pacienta nonāvēšanu, ko var izdarīt mediķis vai farmaceits ar nodomu vai aiz neuzmanības.
Konkrētais pacients nav mediķu vai farmaceitu ļaunprātīgas darbības vai nolaidības upuris, viņa slimība ir iedzimta ģenētiska patoloģija. Lietā nav materiālu, kas liecinātu par to, ka valsts būtu varējusi veikt jebkādas darbības, lai novērstu attiecīgo saslimšanu, konstatēja ST.
Turklāt konkrētajā gadījumā nav tā, ka personai, ja vien tā nesaņems zāles, neatgriezeniskas sekas iestāsies nekavējoties, atzina ST.
Arī laikā, kad attiecīgās zāles vēl nemaz nebija izgudrotas, ar Gošē slimību sirgstošie pacienti, kuriem šī slimība tika diagnosticēta jau bērnībā, tomēr varēja sasniegt brieduma vecumu, spriedumā norādīja ST.
Lietas izskatīšanas laikā ST secināja, ka līdzekļi bērnu, kas sirgst ar retām slimībām, ārstēšanai 2009. un 2010.gadā tika atvēlēti, likumos par valsts budžetu attiecīgajiem gadiem paredzot, ka līdzekļi nepieciešamo medikamentu iegādei pilnā apmērā tiek piešķirti ārstniecības iestādei, nevis pašam pacientam.
ST spriedumā norādīja, ka, ņemot vērā zāļu īpaši augstās izmaksas un valsts ekonomiskās iespējas, nav samērīgi nodrošināt īpaši dārgu medikamentu kompensēšanu lietošanai ambulatoros apstākļos, kas liedz iespēju profesionālu ārstniecības personu klātbūtnes un izvērtējuma rezultātā diferencēt zāļu devas.
Arī citās valstīs Gošē slimības ārstēšanai nepieciešamās zāles pacienti saņem slimnīcā, atzīmēja ST.
Līdz ar to ST atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 93.pantam un 110.pantam.
Satversmes 93.pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, bet 110.pantā noteikts, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības".
Savukārt jautājums par to, vai konkrētajā gadījumā valsts institūciju rīcība, atsakoties kompensēt zāļu iegādes izdevumus laika posmā no 2007.gada 17.decembra līdz 2008.gada 16.decembrim, ir tiesiska, risināms konkrētas administratīvas tiesvedības ietvaros, taču šīs tiesvedības rezultāts nevar ietekmēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, atzina ST.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.