«Man bija nozīmēts ķeizargrieziens, bet dzemdības sākās agrāk, dzemdēju pati. Slimnīcā gulēju viena pati istabiņā ar divām gultām. Jautāju, kāpēc nevienu pie manis neliek, man atbildēja – pie jums nevienu klāt likt nedrīkstam, jums tāda diagnoze. Ļoti tas aizskāra, vai tad tiešām esmu tik bīstama, ko tad es varētu tur darīt, šļakstīties ar asinīm, vai?»
To saka Aļona (vārds mainīts), kura, būdama HIV inficēta, laidusi pasaulē veselu mazuli. Latvijā ir vairāki tūkstoši cilvēku ar HIV, taču mēs viņus – dzīvus, īstus cilvēkus neredzam, nedzirdam. Pirmoreiz Latvijā iznāk stāstu krājums, kurā par sevi stāsta šie cilvēki – Dzīve aiz pagrieziena. Ne gluži pozitīvi stāsti.
Stāstu krājumu izdevusi atbalsta biedrība HIV inficētajiem un slimajiem ar AIDS AGIHAS, kurā Neatkarīgajai teic, ka «mēs vēlamies nevis kārtējo reizi runāt par HIV infekcijas medicīniskajiem aspektiem, bet gan par sapratni un baiļu iracionalitāti». Cilvēki, kuriem ir HIV, saprot, ka tie, kuriem nav HIV, grib dzīvot laimīgi un veseli un ne vienmēr apzinās, ka HIV inficētie viņus nemaz neapdraud cilvēciski draudzīgos kontaktos. Latvijā vērojama augsta sabiedrības neiecietība, par ko liecina cilvēku negatīvie izteikumi dažādās publiskās akcijās vai personiskās diskusijās. Par to liecina arī fakts, ka Latvijā tikai nedaudzi cilvēki ir uzdrošinājušies atklāti runāt.
Vislabāk par visu runā paši stāsti. «[..] Sīkumus vienmēr ievēroju, kā tad citādi. Piemēram, ārsts sasveicinās ar tevi un iet mazgāt rokas. Droši vien viņš to dara vienmēr. Satieku vienreiz gaitenī, viņš dod roku sveicienam, sarokojamies, atskatos – redzu, ka viņš trin rokas gar biksēm, it kā notīra. Tas varbūt cilvēka pieradums, bet HIV inficētie tādas lietas uztver saasināti,» stāsta Aleksandrs, «vēl joprojām inficētos dala grupās – narkomāni, geji, prostitūtas. Tas arī ir visu nelaimju cēlonis. [..] Nav svarīgi, kā HIV ir dabūts un kas viņš ir, svarīgi, ka viņš ir HIV inficēts cilvēks.»
Savukārt Anna nav inficēta ar HIV. «Mans vīrs ir. Mums ir bērns. Es pat nevaru pateikt, ko jutu tajā brīdi – kā, kāpēc viņš – tik labs, skaists, gādīgs, gudrs? Bija kaut kāds apstulbums, neticība. Biju domājusi, ka HIV inficētie ir narkomāni vai geji, ka noteikti viņus var atpazīt pēc ārējā izskata, ka savā dzīvē es nekad nevienu tādu nesatikšu. Un te…»
Kuriozus stāstus par savu pieredzi zina stāstīt Dmitrijs. Viņš uzreiz visiem interesentiem nosaucot savu HIV inficētā numuru. «Infektoloģijas centrā vienreiz gulēju kopā ar puisi, viņam bija C hepatīts. Pateicu, ka man ir HIV, šis uzreiz aizskrēja pie māsiņas sūdzēties: ar tādu vienā istabā negulēšot… Māsiņa viņam pateica: mums te visi tādi!» tā Dmitrijs. «[..] Esmu pat rakstījis sūdzības par to, ka mani neņem transportā. Rādu šoferim savu invalīda apliecību, viņš prasa, kur esot to nopircis, es saku, ka viņš arī tādu var dabūt, ja ar mani sakausies.» «Esmu dzirdējusi sarunas, ka visus inficētos vajadzētu turēt aiz žoga un neļaut iet pie normāliem cilvēkiem. Es neko neteicu. Es neuztvēru to personiski. Es sevi nepieskaitu tam kontingentam, kas tomēr nav tie labākie. Es zinu, kā inficējos, nekad neesmu lietojusi narkotikas,» atklāj Terēze.
Stāstīto apkopojusi Agita Sēja, viņa ikdienā strādā Rīgā, DIA+LOGS – atbalsta centrā visiem, kurus skar HIV/AIDS. Viņai ir vairāk nekā desmit gadu pieredze šajā darbā. «Ikvienā stāstā es sajutu šo sāpi par attieksmi – es esmu savādāks, uz mani skatās un domā – kā viņš inficējās? Laikam narkomāns vai prostitūta, tātad slikts cilvēks, izlaidīgs,» saka Agita, «es ļoti pārdzīvoju, ka inficētie cilvēki tik ļoti saasināti uztver apkārtējo cilvēku reakciju, kas varbūt dažkārt nav apzināta. Viena stāsta varonis tā arī teica – HIV man traucē dzīvot nevis tāpēc, ka tas ir asinīs, bet tāpēc, ka tas ir galvā.» Kāpēc Latvijā tikai viens HIV inficētais runā publiski? Piemēram, Igaunijā šāds stāstu krājums iznāca ar cilvēku fotogrāfijām. «Nesen mani šokēja stāsts, ka no darba aizgāja darbinieks, jo negribēja būt kopā ikdienā ar inficētu cilvēku. Es jautāju šim darbiniekam, kāpēc, un viņš man atbildēja, ka neviens nezina, kas otram prātā, var iedurt ar šļirci, piemēram, viņš jutās apdraudēts. Man ir sajūta, ka šis HIV inficētais ir vairāk apdraudēts – šāda attieksme ja ne nogalina, tad vairo ļaunumu,» tā Agita.