Lai gan pacientu biedrība Dzīvības koks neatlaidīgi cenšas pieradināt sabiedrību pie domas: ļaundabīgi audzēji ir ārstējami, būtiski laikus vērsties pie ārsta, Latvijā joprojām lielākajai daļai cilvēku tomēr ir neizskaidrojamas bailes pat no vārda vēzis.
To apliecina arī tikko kā Dzīvības koka veiktā aptauja, kur cilvēki pauduši viedokli: vēzis – tā ir nāve. «Baidās domāt, baidās dzirdēt, baidās uzzināt – tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik zema atsaucība valsts apmaksātajām pārbaudēm vēža profilaksei,» uzskata Dzīvības koka valdes locekle Gunita Berķe.
«Neviens nevēlas saslimt, un neviens nevēlas saslimst ar vēzi, taču, ja tā ir noticis vai ja ir aizdomas, ka ar veselību kaut kas nav kārtībā, nav jābaidās, bet laikus jāvēršas pēc palīdzības,» aicina Gunita Berķe. To šogad dara Dzīvības koks ne tikai Rīgā, bet pirmoreiz vairākās citās Latvijas pilsētās. G. Berķe uzsver, ka tas ir vērā ņemams sasniegums, jo reģionos sievietēm ir īpaši grūti atklāties un publiski runāt par šiem jautājumiem. «Ar rozā lentīti, kuru mēs šodien nosūtām visām slimnīcām, kur ārstē vēzi, pašvaldībām, valdībai, Saeimai, uzņēmumiem, vēlamies pieradināt sabiedrības domu, ka vēzis ir ārstējams,» saka Dzīvības koka aktīvisti. Organizācijas veiktās aptaujas sākotnējie dati liecina, ka 90 procenti cilvēku zina kādu, kas slimojis ar vēzi. Apgalvojumam, ka vēzis ir tāda pati slimība kā citas, kopumā piekrīt puse aptaujāto, taču tikpat cilvēku tā nedomā. Trešdaļa tomēr uzskata, ka vēzis ir neārstējama slimība. G. Berķe, raksturojot aptaujas rezultātus, norāda: ja cilvēkiem jāizvēlas atbilde, tad tā parasti ir racionāla – jā, cilvēki saprot, ka vēzis nav lipīgs, ka no vēža nav jābaidās, ka jāārstējas, taču emocionāli cilvēki nav gatavi domāt un runāt ļaundabīga audzēja saslimšanas gadījumā. «Valda baisi nostāsti, bailes, kas sakņojas uzskatā, ka vēzis ir nāve, sāpes, ka vēzis sagrauž cilvēku, cilvēki atklāj bailes no ārstēšanas – ķīmijterapijas,» stāsta G. Berķe. Tas ir saistīts ar to, ka joprojām ļoti maz ir informācijas par pozitīvajiem ārstēšanas iznākumiem, bet dominē statistika un negatīvā informācija. G. Berķe pieļauj, ka baidīšana ar sliktajām sekām – kas notiks, ja laikus neapmeklēs ārstu – nedod gaidīto rezultātu, bet veicina norobežošanos.
Tomēr, lai raksturotu situāciju Latvijā, bez statistikas datiem neiztikt. Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais speciālists onkoloģijā Jānis Eglītis atklāj, ka Latvijā pašlaik reģistrēti ap 70 000 onkoloģisko pacientu, piektā daļa no tiem krūts vēža pacienti. 2012. gada laikā 11 501 pacientam atklāta šī saslimšana, bet 6016 cilvēki pērn nomira. Pirmajā un otrajā stadijā vēzis atklāts 44,6 procentiem pacientu, bet pēdējā – ceturtajā stadijā – 18,4 procentiem. J. Eglītis vērš uzmanību, ka piektdaļā gadījumu slimībai nav noteikta stadija, piemēram, vēzis atklāts tikai pēc nāves. Vīriešiem visbiežāk izplatītā audzēja forma pērn bija prostatas vēzis (otrajā vietā – plaušu vēzis, kas iepriekš 20 gadus bijis pirmajā vietā un ar ko izskaidrojama salīdzinoši augstā mirstība vīriešiem no audzējiem, jo plaušu vēža gadījumā diemžēl tā ir ļoti augsta). Sievietēm visbiežāk konstatēts krūts vēzis – 1092 gadījumos (krūts vēzis noteikts arī četriem vīriešiem). Par pozitīvu tendenci onkologs sauc faktu, ka krūts vēzi daudzos gadījumos atklāj agrīni.