Neatkarīgā intervē Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Godmani.
– Vairāki Eiropas Savienības nodomi radījuši Latvijā satraukumu. Ar ko īsti mums jārēķinās?
– Vissvarīgāk būtu saprast, kas notiek lauksaimniecībā. Eiropas Komisija ir izteikusi priekšlikumu saistībā ar tiešmaksājumiem par hektāru nākamajiem septiņiem gadiem (no 2014. līdz 2020.). No vairākiem iespējamiem variantiem EK izvēlējusies mums kategoriski nepieņemamu versiju. Mēs atkal varam palikt pēdējā vietā ES. Komisija nav paskaidrojusi – kāpēc izvēlēts tieši šis variants.
– No kāda konteksta tas izriet?
– Eiropas Savienībā vidējie ieņēmumi no tiešmaksājumiem ir 27% no kopējiem lauksaimnieku ieņēmumiem. Ja ņemt klāt arī pārējās subsīdijas, tad ES maksājumu daļa lauksaimnieku ieņēmumos vidēji ir jau 40%. Taču visiem vienāda šī ieņēmumu daļa nav. Piemēram, Dānijā tiešmaksājumu daļa lauksaimniecības ienākumos ir 70%, Īrijā – 50%, Zviedrijā – tuvu pie 45%... Latvijai ar dievpalīgu ir tikai 20%. Ja uz vienas ass sakārtot valstis saistībā ar to kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, bet uz otras – saistībā ar tiešmaksājumu apjomu par hektāru, tad, ja skatām IKP uz cilvēku, esam trešie no beigām (švakākas ir Rumānija un Bulgārija), bet, ja ejam pa tiešmaksājumu asi – esam pēdējie.
Ir vēl viena svarīga lieta, par ko reti runā. ES pastāv lielas atšķirības starp tiešmaksājumiem par hektāru, ko saņem valsts, un naudas summu, ko saņem lauku saimniecība. Latvija tiešmaksājumos saņem zem simt eiro uz hektāra. Uz vienu lauku saimniecību tas vidēji ir nepilni 2000 eiro gadā. Taču, piemēram, Čehija saņem uz hektāra 250 eiro, bet vidēji saimniecība saņem ap 40 000 eiro. Tas nozīmē, ka Čehijā ir daudz lielu saimniekotāju. Igaunijā saimniekotājs vidēji saņem ap 10 000 eiro. Polijā tiešmaksājumi ir pāri par 200 eiro par hektāru, bet saimniecības vidēji saņem zem 2000. Tātad – tur, kur gala lietotājs vidēji saņem mazāk, saimniecības ir mazas un sadrumstalotas.
Būtiski ir arī tas, kā tiešmaksājumi sadalās Eiropā. Saskaņā ar 2009. gada datiem, 80% lauku saimniecību saņem 5000 eiro gadā vai mazāk (20% no visas naudas). Savukārt 0,5% no saņēmējiem dabū vairāk nekā 100 000 un savāc vairāk nekā 16% no kopējās naudas. Tas arī liecina par milzīgām atšķirībām.
Vēl, pirms pārejam pie EK aplūkotiem mehānismiem, svarīgi ir redzēt, vai lauksaimniecībai vispār ir nākotne, vai tajā darbojas jauni cilvēki. Eiro pā aktīvo lauksaimnieku vecumā zem 40 gadiem vidēji ir 13,6%. Mums viņu ir 16%. Starp citu, Lietuvā ir 12%, Igaunijā – 13%, Polijā – 23%, Austrijā – 24%, Vācijā – 21%... Bet Itālijā – 8%, Maltā – 9%, Portugālē – 5%... Tiktāl par kontekstu.
– Tātad – EK piedāvā variantu, kurš šo dažādību ignorē, kurš nav taisnīgs?
– Eiropas Komisija aplūkoja vairākus variantus. Pirmais – iedot visiem vienādi. Tad visi saņemtu 267 eiro par hektāru. Ja darītu tā, lielākie zaudētāji būtu Itālija, Vācija un Francija. Lielākie ieguvēji – Rumānija, Polija un Spānija. Ne mēs. Dalībvalstu ietvaros būtu jāpārdala ļoti liela nauda – 4,39 miljardi eiro. Šis variants uzreiz tiek noraidīts.
Nākamais – neviens nesaņem mazāk par 80% no ES vidējā. Augšu neaiztikt, pacelt apakšu. Tad mēs saņemtu 213 eiro par hektāru. Nauda, kas būtu jāpārdala, ir tikai 847 miljoni eiro septiņos gados. Iespējams, lai mazinātu politisko spriedzi no tā, ka daļa lauksaimnieku dabūs mazāk, būtu apsverams, vai šo naudu nevar paņemt no citas pozīcijas ārpus lauksaimniecības. Šajā variantā lielākie ieguvēji ir Rumānija, Latvija un Lietuva, lielākie zaudētāji – Francija, Vācija un Itālija.
Tālāk seko variants, kuru komisija publiski piedāvāja kā savu. Par kritēriju tiek ņemti 90% no vidējā. Katra valsts, kas ir zem šiem 90%, līdz 2020. gadam par trešdaļu samazina attālumu līdz šim līmenim. Šajā variantā mēs paliekam pēdējie, tas mums ir neizdevīgs. Bet – te arī atklājas, kāpēc komisija grib tieši šo variantu. Proti – lielākie ieguvēji te ir Rumānija, Polija un Spānija. Rumānijā ir 21 miljons iedzīvotāju, Polijā ir tuvu pie 40, Spānijā – 46 miljoni iedzīvotāju. Ja paņemt viņu deputātu skaitu un viņu agrāro sektoru, tad šie ieguvēji ir Eiropai politiski (!) ļoti svarīgi.
Viņi ir svarīgāki nekā mazās Baltijas valstis. Lai gan zaudētājas arī šajā gadījumā ir Itālija, Vācija un Francija. Turklāt – šajā variantā viņi pārdala 738 miljonus. Lai pievilktu mūs līdz 80%, vajadzētu pārdalīt 847. Starpība ir 110 miljoni. Tā nav milzīga nauda, tā ir politika.
Vēl ir ceturtais variants. Neviens nav virs 120% no vidējā, un neviens nav zem 80%. Izlīdzināšana. Te arī jāpārdala 847 miljoni. Starpība ir tā, ka lielākie ieguvēji ir Rumānija, Latvija un Lietuva. Zaudētāji – Itālija, Grieķija un Holande. Bet arī šis variants, kas neskar Franciju un Vāciju, EK neapmierina. Arī te redzams, ka EK izvēli nenosaka ekonomika, bet gan politika.
Taču – tas vēl nav viss. Komisija izskatīja arī variantus, kuros ņemti vērā tā sauktie objektīvie kritēriji. Piemēram, variantā, kur divas trešdaļas tiešmaksājumu apjoma nosaka pirktspēja un kopprodukts uz cilvēku, vienu trešdaļu vides aizsardzības faktori, Latvija saņemtu līdz pat 267 eiro par hektāru.
– Vai tad vide nav stratēģisks faktors visai Eiropai?
– Jā, bet arī šo variantu viņi noairē malā. Secinājums man ir tikai viens. Eiropas Komisija ir vadījusies no principa: Francija, Itālija un Vācija ir ar mieru samazināt savus pašu tiešmaksājumus ar vienu nosacījumu – ieguvējām jābūt lielajām valstīm. Rumānijai, Polijai, Spānijai. Tām ir pilnīgi cits deputātu skaits, pilnīgi cits politiskais iespaids ES nekā mazajām. Ar ekonomiku šim priekšlikumam sakara nav.
Ir aprēķināts, kā izmainās saimniecību vidējais ieņēmums saskaņā ar to vai citu variantu 2020. gadā. Ja ir visiem vienādi tiešmaksājumi par hektāru, tad Latvijai pieaugums ir 53%, ja ir 80% no vidējā – 37%, ja ir tas, ko EK liek priekšā – tikai 15%. Ja ir 90% no vidējā un ņemta vērā arī pirktspēja, kopprodukts uz cilvēku, tad mums pieaugums ir 45%. Es domāju, ka šis variants + 45% ir Latvijai visvairāk aizstāvams. Jo tas ņem vērā gan objektīvos kritērijus, gan zinātni, gan sociālo izlīdzināšanu. Taču tepat var redzēt, kāpēc, piemēram, šis variants nepatīk pārējiem. Igauņi no tā dabū pieaugumu 37% lietuvieši – 21%. Toties mīnusos aiziet Vācija – 5%, Itālija – 3%, Holande – 2%... Tajā variantā, ko bīda EK, Vācija zaudē tikai 1%.
– Vai tad mums ir divu politiku Eiropa?
– Nē – ir lielo un mazo valstu politika Eiropas
Savienībā.
– Kā mums tagad jārīkojas, lai, kamēr lēmums nav pieņemts, tiktu pie Latvijai izdevīgāka varianta?
– Domāju, ka šeit ar politiķiem vien, tikai ar Zemkopības ministrijas pūlēm, ar mūsu eirodeputātu vēstulēm un sarunām nepietiks. Mēs redzam, ka ir izvēlēts politisks variants, kad lielās maksātājas valstis cenšas minimizēt savus zaudējumus, turklāt minimizēt tādā veidā, lai ieguvējas būtu citas lielās valstis kā saņēmējas. Nevis mazās, kā mēs. Nav izvēlēts kāds solidārāks variants, kuram būtu ekonomisks pamatojums. Bet, ja tādu negrib pieņemt, tad es uzskatu, ka ne tikai valdībai, ne tikai EP deputātiem, bet arī sabiedriskajām organizācijām, lauksaimnieku organizācijām utt. būs jāprotestē. Turklāt – protestiem būs nozīme tikai tajā gadījumā, ja mēs vienosimies. Vismaz tās valstis, kuras šeit skaidri un gaiši tiek apdalītas. Viennozīmīgi – tās ir visas trīs Baltijas valstis. Starp protesta formām es redzu arī demonstratīvu (kaut uz laiku) mūsu tirgus aizsardzību pret lauksaimniecības produktu importu no valstīm, kam plāno negodīgi palielināt tiešmaksājumus...
Šī ir pirmā reize, kad redzu, ka EK izvēle ir politiska, nevis ekonomiska, nevis lauksaimnieciska. Un uzskatu, ka ir bezcerīgi šo lietu risināt ministrijas kontaktu līmenī ar EK. Te der tikai kopēja rīcība. Brisele sadzirdēs mūs tad, ja būs Baltijas valstu kopēja, konsolidēta rīcība, kas apliecinās, ka mazais nav uzskatāms par nekur nederīgu, ka mazā domas nav svarīgas, ka to var mīdīt kājām... Šo lēmumu var apspriest vēl vairāk nekā gadu. Laiks vēl ir.
– Otra lieta, kas satrauc, ir paredzamās izmaiņas ES fondu sadalē.
– Pašreizējā krīzes posmā skaidri redzam, ka dažādās dalībvalstu (fondu saņēmēju un maksātāju) intereses iezīmējas arī attieksmē pret struktūrfondiem. Tas izpaužas divējādi.
Pirmkārt, perspektīvā. Līdz šim valstis (mēs tai skaitā), kurām kopprodukts uz cilvēku ir zem 75% (kritērijs, lai saņemtu kohēzijas naudu) no ES vidējā, varēja saņemt struktūrfondus līdz pat 4% no sava IKP. Perspektīvā šis procents tiek plānots tikai 2,5%. Rezultātā Latvija zaudētu vienu miljardu eiro. Tas ir viens. Otrs. Perspektīvā dalībvalstis, kuru ekonomiskās attīstības līmenis ir virs 75%, bet vēl nav 100% no ES vidējā, joprojām grib saņemt fondu naudu. Viņi mūs, jaunās dalībvalstis, ar šo ideju pārbalsoja un turpinās saņemt ES fondu līdzekļus divu trešdaļu apjomā no iepriekšējā. Tas nozīmē, ka vairs netiek turpināts vilkt nabagos vairāk klāt. Kāpēc daļa fondu naudas, kas it kā pienāktos trūcīgākajām valstīm, tiek paturēta šajās starpstadijas valstīs vai to reģionos? Arguments – tās valstis, kuras ir saņēmušas struktūrfondus, nav tos attaisnojušas savas ekonomikas attīstībā. Tieši valstis, kurām tagad visvairāk jāsniedz palīdzība (Grieķija, Portugāle, Īrija, tiek minēta arī Spānija), ilgu laiku bijušas un ir lielākās struktūrfondu saņēmējas. Acīmredzot nauda, kas tika dota, nav efektīvi izmantota. Jo nav rezultāta.
Tā atkal ir tīrā politika. Maksātājām valstīm struktūrfondu svarīgums ir minimāls. Pašas tās fondus lieto maz. Tām ir izdevīgi teikt, ka dalībvalstis fondus apgūst slikti. Un tad viņi cenšas visus vienādi apcirpt. Neņemt vērā to, ka ir valstis, kuras fondus apgūst labi. Kāpēc tām ir jācieš? Kāpēc jācieš Lietuvai, Igaunijai, Latvijai? Tikai tāpēc, ka slikti apgūst Rumānija, Bulgārija, Čehija, Itālija...? Tā nav pareizi. Tā nedrīkst darīt.
Tam seko arī politisks arguments – kāpēc mums viņiem jāmaksā? Piemēram, kāpēc Holandei jāmaksā Latvijai? Mūsu galvenais pretarguments ir – mēs jums esam atvēruši savus tirgus. Visus – kapitāla tirgu, preču tirgu un arī darbaspēka tirgu. Tas nozīmē, ka valstis, kuru attīstības līmenis ir augstāks, izmanto šos tirgus un, izmantojot tos, gūst lielu materiālu labumu. Sev. Bet, lai arī mēs palielinātu savu konkurētspēju, arī mums ir jāgūst no šo tirgu atvēršanas labums. Ā, jūs to negribat?! Tad jādomā, vai mēs esam gatavi, ka jūs brīvi lietojat mūsu tirgus. Protams, tā ir asa nostāja, taču citādi mūs vienkārši neņems vērā. Arī mūsu valdībai jābūt šādai asai un atklātai pozīcijai.
– Latvijā teic, ka šie nodomi vēsta kohēzijas politikas sabrukumu.
– Pareizāk – būtiskas pārmaiņas tajā. Baidos, ka šajā sakarā gaidāmas lielas stratēģiskas sadursmes.
Jo te atkal saduras valstu intereses. Vācijā ir spiediens no vēlētājiem, kuri prasa, kāpēc jūs maksājat naudu kaut kādiem prom. Skandināvijas valstu un Holandes deputāti iesniedza priekšlikumu: sakarā ar to, ka struktūrfondi tiek apgūti vāji, vajadzētu daļu naudas nolikt rezervē. Desmit procentus – iesaldēt. Mums izdevās Eiropas Parlamenta budžeta komisijā to pārbalsot. Taču vēl priekšā balsojums parlamentā. Vai arī – Eiropas Padome samazināja nākamā gada budžetā naudu zinātnei. Bet tie paši skandināvi un holandieši cīnās, lai zinātnei domātā nauda tiek palielināta uz struktūrfondu rēķina. Kā jau teicu, viņi ir maksātāji, viņiem pašiem fondu nauda nav aktuāla. Te mūsu pozīcijas totāli dalās. Es piekrītu, ka zinātnei nauda ir jādod, bet kategoriski nepiekrītu tam, ka zinātnes naudas avots ir struktūrfondu samazinājums. Es nevarēšu saviem vēlētājiem pateikt, ka esmu piekritis 10% naudas iesaldēšanai vai struktūrfondu finansējuma samazinājumam nākamgad. Bet viņi saviem vēlētājiem var teikt: nevaram piekrist, ka šīs valstis saņem struktūrfondus, jo mums to naudu vajag saviem zinātniekiem. Izveidojas stratēģiskas un taktiskas plaisas, kas tikai pieaugs.
– Līdzekļus pret plaisām septembra beigās savā ikgadējā uzrunā Eiropas Parlamentam sauca arī EK priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu. Manā uztverē viņš iezīmēja stratēģiju, kas ved no koleģiālas pie direktīvas ES. Kā jūs domājat?
– Barrozu runa bija revolucionāra. Redzēsim, vai viņš tikpat revolucionāri uzstāsies 17. oktobrī Eiropadomē. Ko teica Barrozu? Eiropas Savienībā ir absolūta uzticības krīze. Tā ir visā. Politiskajos līderos, finanšu tirgos, ekonomiskajā stabilitātē, pieauguma iespējās, darba nodrošināšanā... Tā bija viņa galvenā vēsts. Viņš uzdeva jautājumu – vai ES ir spējīga labot šo situāciju? Un atbildēja – jā, bet tad mums vajadzīga politiska griba un vadība. Turklāt viņš apgalvoja, ka patlaban ES ir situācija, kuru atgriezt iepriekšējā stāvoklī praktiski gandrīz nav iespējams. Viņš teica: vajag divas lietas – stabilitāti un pieaugumu. Bet tad sekoja uzstādījums – tas iespējams tikai pie tālākas centralizācijas, unifikācijas, un tas kategoriski nav iespējams fragmentācijā. Viņš uzstājās ļoti asi. Tur bija Anglijas deputāti, kas iebilda. Viņš teica: «Nepatīk – laukā!» Slovākijas deputāts jautāja: «Vai Barrozu ir gatavs iet un teikt slovāku tautai, ka tai jāpalīdz grieķim, kas, skatoties kopproduktu, dzīvo pusotras vai divas reizes labāk?» Barrozu teica: «Nepatīk – laukā!»
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"