Valsts valstī. Tā Rīga tiek apsaukta gan Saeimas, gan Ministru kabineta gaiteņos. Pirms gada puteņa biļetes uzjundīja gadu desmitiem gruzdošu sāncensību starp Rīgas pašvaldību un valsts centrālo varu, kas šobrīd, līdz ar apņemšanos ieviest lētākus braucienus rīdziniekiem, ir sasniegusi kulmināciju.
Nesaskaņām starp Rīgas domi un valdību ir vairāk nekā desmit gadu sena vēsture, kas visus šos gadus kavē Galvaspilsētas likuma izveidi.
1:0 pašvaldības labā
Jau pirms gada valdošā koalīcija bija satracināta par Rīgas domes ieviestajām puteņa biļetēm, taču šobrīd kašķis starp valsts oficiālo varu un galvaspilsētas vadību ir vēl jo emocionālāks. Saeima un Rīgas dome vairākus mēnešus ir centusies strādāt savstarpējās kaitniecības režīmā, mēģinot cits citu apspēlēt sabiedriskā transporta jautājumā. Proti, parlaments, kas reprezentē valsts centrālo varu, cenšas atcelt galvaspilsētas domes lēmumu piešķirt rīdziniekiem uz pusi lētākus braucienus nekā citiem valsts iedzīvotājiem. Tiesa, kamēr lēnīgā Saeimas mašinērija tikai balsoja par likumdošanas izmaiņām, tikmēr Rīgas dome jau bija paguvusi sasaukt vairākas sēdes, filigrāni izvairoties no vēl pat nepieņemtajām likumdošanas izmaiņām. Tādējādi, neskatoties uz Saeimas centieniem, Rīgā deklarētie pilsētnieki no 1. janvāra, visticamāk, varēs izmantot sabiedrisko transportu uz pusi lētāk nekā pārējās valsts iedzīvotāji… ja vien valdība neiedarbinās citus juridiskos mehānismus.
Rīga par visu – no savas kabatas
Spītēšanās starp valsts centrālo varu un Rīgas domi jo īpaši krāšņi ir novērojama parlamentā, kur koalīcijas vadošais spēks, partija Vienotība, Rīgas domei pārmet gan sabiedrības šķelšanu, gan necaurskatāmus sabiedriskā transporta tarifus. Lētāko braucienu pretinieki atgādina – Rīga ir valsts galvaspilsēta, kurā atrodas vairākums slimnīcu, tiesas un augstskolas, kas pilda valstiskas funkcijas un kuras apmeklē cilvēki no visas valsts. Šo pašu argumentu politiskajās debatēs uzsver arī Saskaņas centra (SC) politiķi, taču ar diametrāli pretēju akcentu. Saeimas deputāts Jānis Ādamsons atgādina – jau desmit gadu valsts nav vēlējusies radīt likumu, kas definētu Rīgas īpašo statusu. Tāpēc pašlaik Rīga juridiski ir tāda pati ierindas pilsēta kā Mērsrags vai Zilupe, kam ir tiesības lemt par savu iedzīvotāju atbalstīšanu. J. Ādamsons arī uzsver: līdz 2009. gadam valsts līdzfinansēja Rīgas sabiedrisko transportu, kas pārvadā ne vien rīdziniekus, bet arī cilvēkus, kuri ieradušies galvaspilsētā, piemēram, uz teātra izrādi vai muzeju. Taču, aizbildinoties ar krīzi, subsīdijas atņēma un pašlaik galvaspilsēta par valsts funkcijām maksā no savas kabatas.
Valsts negrib piemaksāt
To, ka Galvaspilsētas likums mazinātu destruktīvus strīdus, atzīst arī koalīcijas partijas, taču tālāk par sarunām parlaments nav varējis tikt jau desmit gadu. Dažādās redakcijās un variantos Galvaspilsētas likums līdz Saeimai ir nonācis jau vairākas reizes, taču vienmēr nemanāmi iegūlis dziļajā atvilktnē. Jau 2003. gadā tā brīža Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs uzsāka Galvaspilsētas likuma izstrādi, taču Saeimas un valdības neieinteresētība šo procesu apturēja. 2006. gadā pie likuma veidošanas atgriezās Rīgas mērs Aivars Aksenoks, taču arī toreiz produktīva sadarbība ar valdību neizdevās. 2010. gadā galvaspilsētas juridisko statusu centās iekustināt arī Ainārs Šlesers, taču drīz vien valdība pieņēma lēmumu, ka Galvaspilsētas likums netiks veidots, jo pašvaldība un centrālā vara nespēj runāt vienā valodā.
Kāpēc Galvaspilsētas likums ir viens no tiem tiesību aktiem, kas – gluži kā pati Rīga – nekad nebūs gatavs? Likumam būtu bijis precīzi jādefinē ne vien galvaspilsētas pienākumi un uzdevumi, bet arī tiesības, piemēram, saņemt valsts līdzfinansējumu par to funkciju vai pakalpojumu veikšanu, ko izmanto visas valsts iedzīvotāji. Tieši tāpēc vairāki politiķi Neatkarīgajai neoficiālās sarunās apliecina – likums novilcināts arī tāpēc, ka valsts spītīgi nevēlas atvērt budžeta maku, lai finansiāli palīdzētu Rīgai.
Pašlaik pie neizkustināmā likumprojekta ķērusies arī N. Ušakova un nesen demisionējušā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža kopīgi veidotā darba grupa, taču tās darbība draud izvērsties tikpat kusla kā visi iepriekšējie centieni. «Rīgas likums ir pietiekami nopietns jautājums, un tas nedrīkst tapt politisko cīņu krustugunīs, jo tādā gadījumā tas būs formāls, samocīts un nekalpos ne rīdziniekiem, ne sabiedrībai kopumā,» Neatkarīgajai norādīja E. Sprūdžs, piebilstot, ka «acīmredzot vēl nav pienācis mirklis, kad politiķiem abās pusēs gan Rīgas domē, gan parlamentā būs vienots skats šajā jautājumā un abas puses būs vienlīdz motivētas šo svarīgo jautājumu beidzot atrisināt».
Tikmēr darba grupas vadītājs, kādreizējais ministrs un pašreizējais Rīgas domes izpilddirektors Juris Radzēvičs sarunā ar Neatkarīgo akcentē pretējo. «Strādājam un ceram, ka Rīgas domes vajadzības uzklausīs, lai gan Finanšu ministrija jau pirmajā diskusiju dienā atklāti pateica – nekāda finansējuma pārdale nenotiks. To, ka valstij būtu finansiāli jāiesaistās daudzos procesos, nosaka spēkā esošais Pašvaldību likuma 17. prim pants. Taču, vai tas šobrīd tiek darīts? Nē! Kur, piemēram, svin visus valsts svētkus? Kur uzņem ārvalstu delegācijas? Kas apmaksā Dziesmu svētku dalībnieku pārvadāšanu,» pasākumus, kurus valstij būtu finansiāli jāatbalsta, uzkaita J. Radzēvičs.
Domei jābūt uzstājīgākai
Viens no politiķiem, kurš lieliski pārzina gan Rīgas domes, gan parlamenta virtuvi, ir Saskaņas centra Saeimas frakcijas pārstāvis, vairāku Rīgas domes sasaukumu deputāts un arī kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Dolgopolovs. Pēc viņa domām, viena no būtiskākajām problēmām, kas kavē Galvaspilsētas likuma tapšanu, ir centrālās varas greizsirdība uz veiksmīgo un arī bagāto Rīgu. Turklāt šī greizsirdība vienmēr ir pastāvējusi neatkarīgi no tā, kādas partijas saimnieko Rīgā, bet kādas – Ministru kabinetā. S. Dolgopolovs atgādināja, ka valsts nav bijusi pret Rīgu dāsna nedz tad, kad galvaspilsētu vadījuši tēvzemieši, nedz tagad, kad tās galvgalī ir kreisais flangs.