Ziemassvētku tirdziņš sniedz iedvesmu arī jaunajām māmiņām
 
©autora

Jauno māmiņu apvienības galveno iniciatori Lieni Vuguli satieku Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā šujot lellei kleitiņu. Pēc dažiem pārmītiem vārdiem māksliniece aicina mani pie sevis iekšā, lai spēju ieraudzīt tirdziņu no iepriekš neredzēta skatpunkta: tirgotāja lomā. Iespraucos pa mazajām namiņa durvīm, apsēžos uz ķeblīša un paveros apkārt - tamborētas eglīšu dekorācijas, dažāda veida lellītes un skaistākās ledenes, ko jebkad esmu redzējusi.

Liene ir uzaugusi Rēzeknē, bet uz Rīgu pārcēlusies darba meklējumos. Ideja par rokdarbu tirgošanu radās pirms dažiem gadiem, kad dēliņa biežās slimošanas dēļ bija jāpārtrauc darbs.

autora

Jauno māmiņu apvienība tika izveidota, jo bija jādomā, kā nosegt tirdziņa augsto dalības maksu. Uzrunājusi citas māmiņas internetā, atsaucās sievietes no visas Latvijas, sākot no Liepājas līdz pat Preiļiem. Šogad jauno māmiņu apvienībā piedalās jau 17 sievietes.

‘’Es gribēju dot iespēju citām jaunajām māmiņām nopelnīt. Pati atceros savu grūto situāciju un vēlējos palīdzēt tām, kas varbūt ir līdzīgā situācijā,’’ atzīst Liene. Sieviete gan smejas, ka vairs neskaitās jaunā māmiņa, jo dēliņš jau paaudzies. ‘’Iespējams, nosaukumu vajadzētu mainīt vienkārši uz māmiņu apvienību, bet uzraksts palicis no pagājušā gada.’’

autora

Diemžēl citas apvienības māmiņas nevēlas piedalīties pārdošanas procesā, jo domā, ka tas ir smags darbs sēdēt ārā aukstumā, tāpēc tirdziņā lielākoties darbojas tikai Liene. “Ja viņas kaut reizi atnāktu izmēģināt, cik šeit ir burvīgi cilvēki un atmosfēra, viņas tā nedomātu,” norāda Liene. Turklāt tirgotājiem tik auksti nemaz nav - iekšā namiņā ir neliels radiators, pie kura pasildīt rokas.

autora

Liene pēc profesijas ir pavārs un pārējo laiku, kad netirgo rokdarbus, strādā algotu darbu. Taču māksliniece ļoti priecājas par iespēju Ziemassvētku laiku pavadīt tirdziņā, jo tas viņu uzlādē ar pozitīvām emocijām visam gadam. ”Ziemā bieži ir tā, ka gribas gulēt un neko nedarīt. Es neteiktu, ka depresija, bet vienkārši slinkums, nomāktība uznāk. Taču kad es atklāju šo iespēju, tas mainīja manu dzīvi. Man patīk šeit atrasties un strādāt. Arī cilvēki, kas te nāk, visi ir laimīgi. Nenāk ne tādi saskābuši, ne ar problēmām, bet, pat ja viņas ir, tad šajā laikā viņi kaut kur tās pastumj tālāk,’’ aizrautīgi stāsta Liene. Tiešām, ja pavēro apkārt esošos, daudzi smaida un izbauda Doma laukuma svētku burvību.

Mūsu sarunas laikā pie Lienes pienāk pankūku pārdevējs no blakus namiņa un apjautājas, kā iet. Liene atbild, ka viss kārtībā un lūdz padomu, cik augstu lellei kleitu šūt. Starp tirgotājiem ir jūtama patiesa draudzība.

Liene stāsta, ka visi tirgotāji ir labsirdīgi un cienā viens otru ar saviem darinājumiem, dod atlaides un pat taisa dāvanas uz Ziemassvētkiem, jo arī svētkus tirgotāji pavada kopā. “Atmosfēru, ko rada mākslinieki, kas šeit strādā, nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt,” teic Liene. Jautājot, vai tirgotāju starpā jūtama sāncensība, Liene to kategoriski noliedz, jo katrs pārdod kaut ko citu. ‘’Katram tirgotājam ir savs rokraksts un tirgotās preces ir unikālas. Piemēram, mūsu apvienībā ir trīs māmiņas, kas veido rotaļlietas, bet katra pilnīgi savādāk,” norāda māksliniece.

Skatoties uz lelles kleitas tapšanus procesu, vēlējos uzzināt, kā Lienei rodas idejas. Izrādās, ka, pirms Liene nonāca pie šīs lellītes, bija vismaz desmit prototipi ar lielāku vai mazāku galvu, garākām vai īsākām kājām. “Es uz viņu skatos un saprotu, ka tā nav mana, līdz es nonācu līdz šim vieglajam, mīļajam eņģelītim. Man patīk arī katrai citādu frizūru taisīt. Šī būs rudmate,” ar smaidu saka Liene. “Bieži man jautā, kāpēc lellītēm nav sejas un viens no nosacījumiem ir, ka, spriežot pēc sava bērna, viņš mācās pastāstīt savas emocijas. Izmēģinājuma lelles man mājās ir daudz, bet viņš ne reizi nav paprasījis, kāpēc lellei nav actiņu. Dēliņš spēlējas un pats izdomā, kad lellīte ir priecīga, kad dusmīga.’’

autora

Lai arī šogad slikto laikapstākļu dēļ ar pārdošanu neveicas tik labi, kā cerēts, labās sajūtas nepamet ne mirkli. “Cilvēki te nāk iegūt emocijas, nevis tikai paskatīties. Mūsdienās trūkst iespējas parunāties! Viņi varbūt uzreiz pasaka, ka viņiem nav naudas nopirkt kaut ko, bet viņi atnāk pateikt, cik ļoti skaisti, kādi jūs malači. Cits pastāsta, kā viņam iet, ko pats prot; cits parāda bildes, ka arī līdzīgus zaķus vai lāčus taisa.” Izrādās, ka arī ārzemnieki nāk runāties un prasa, kur atrast skaistākās Ziemassvētku egles vai vislabāk nogaršot latviešu ēdienus.

Pēc sarunas ar Lieni mani nepamet atziņa, ka kopā tomēr ir spēks. Ziemassvētki ir īstais laiks, kad padomāt ne tikai par tuvajiem, bet arī pārējiem, ko ikdienā satiec un novērtē, bet varbūt nevelti tiem pietiekami daudz laika. Jauno māmiņu apvienības vadītāja Liene man uzdeva retorisku jautājumu: “Kad tad pēdējo reizi esam piegājuši pie kaimiņa un pajautājuši, kā iet?” Tagad ar smaidu varu atbildēt, ka tas bija šorīt.