Vecmilgrāvja attīstības biedrības valdes loceklis Uģis Bērziņš sevi sauc par Vecmilgrāvja patriotu. Kad citi saka, ka šis rajons nav pievilcīgs, viņš to nevar saprast. Galu galā tik tālu no pilsētas centra jau tas nemaz nav, ja ņem vērā, ka ir sabiedriskais transports. Kur nu vēl, ja ir personīgā automašīna!
“Vecmilgrāvis man liekas baigi foršā vieta,” teic Uģis. Un kā nu ne? Ja tur pavadīta tik lieliska bērnība. Ar smaidu viņš atceras, ka viņa bērnu dienās Daugava bijusi pieejama. Mazi būdami, bērni tur peldējušies, laiduši kuģīšus, makšķerējuši un gaidījuši, kā ārzemnieki nometīs īstu kārumu - košļenes. Tagad gan Vecmilgrāvī upe pieejama tikai vienā vietā. Bet ne par brīnišķīgu bērnību Rīgas rajonos ir stāsts.
Vecmilgrāvī nevar iebraukt, nepabraucot garām Rīgas kuģu būvētas šaurajai, 2 kilometrus garajai dzelzsbetona sētai, kas līdz šim bija industriāli robusta un nepievilcīga. Taču no šī gada, Latvijas simtgades priekšvakarā Vecmilgrāvja dzelzbetona vizītkarte ir piedzīvojusi brīnišķas pārmaiņas. Tā pilnībā apgleznota ar tautiskajiem rakstiem.
Ideja sākums meklējams pirms 8 gadiem, kad Uģis izdomāja, ka derētu Vecmilgrāvi padarīt košāku, ļaut bērniem apgleznota ostas sētas. Tika izdomāta gada tēma, iedalītas vecuma grupas, uzrunātas Vecmilgrāvja skolas, bērni sagatavoja skices. Tā tapa tradīcija.
Tagad jau Vecmilgrāvī sāk aptrūkties lielu sētu, bet Uģis par to īsti nebēdā. Bērnu apgleznotās sienas ir Vecmilgrāvja odziņa. Ja atbrauc ciemiņi, ir ko parādīt. Vietējie arī priecājas par košumu pilsētas vidē.
Viņš piebilst, ka šis ir lielisks integrācijas piemērs. Vecmilgrāvī ir trīs skolas - divas krievu un viena latviešu -bet nekad netiek šķirota bērnu nacionalitāte. Lai zīmē! Un tas ir tik apbrīnojami, kā bērni spēj nelielu, A4 formāta skici pārnest uz lielas sienas, teic Uģis.
Otrs ieguvums - tā kā bērni paši pielikuši savu roku pie sētu izdaiļošanas, tad vēlāk tās arī netiek apķēpātas. “Bērni lepojas ar savu darbu un neizposta to,” stāsta Uģis.
Lai nu kā - Vecmilgrāvja biedrība meklējusi nākamās sētas, uz kurām bērniem izpausties. Atradusies Rīgas kuģu būvētas sēta, taču tā īsti nav derējusi. Pārāk šaura, tomēr derētu zīmējumam ar tautiskajām jostām. Tā radusies ideja par dāvanu Latvijas simtgadē.
Siena ir pašas Vecmilgrāvja attīstības biedrības darbs, kas tapis ar Rīgas Brīvostas atbalstu, jo galu galā tā ir viņu siena. Gleznojums tapis divu gadu laikā - 2017. un 2018.gadā. Piedalīties akcijā varēja nākt ikviens Vecmilgrāvja iedzīvotājs un rīdzinieks. Pirmajā gadā pie otām un krāsām ķērās kādi 150 cilvēki, 2018.gadā - 200.
Kāpēc darbu darīt divos gados? Siena pārāk gara, nācās sadalīt pa posmiem, paskaidro Uģis. Kopumā simtgades dāvana izmaksājusi 6500 eiro, bet tie ir skaitļi, kas neiekļauj ieguldīto brīvprātīgo darbu.
Raksti, kas rotā sētu, izvēlēti, lai atainotu katram reģionam raksturīgākos rakstus.
Vecmilgrāvja attīstības biedrība tapusi 2007.gadā ar mērķi sargāt un kopt latviešu rūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska mantojumu, savest kārtībā Ziemeļblāzmas pili, kā arī runāt par vides problēmām. Viens no biedrības dibinātājiem bija arī Uģa tēvs, animators Ansis Bērziņš. Un tas ir loģiski, jo Uģa ģimenes saknes ir ieaugušas Vecmilgrāvī - tur mūžu pavadījis gan viņa tēvs, gan vectēvs.
Pats Uģis biedrībā atbild par kultūras pasākumiem. Tā ir sienu krāsošanas tradīcija, bērnu svētki, sporta spēles un krastmalas svētki.
Kādas vispār ir pādomas par simtgades pasākumiem Latvijā? Uģis atzīist, ka neizbauda stāvešanu rindās un lielus pasākumus, taču viņam rada prieku tas, ka daudzas nozares, kuras ikdienā netiek pie naudas, pateicoties simtgadei, tiek pie papildu finansējuma. Piemēram, kino nozare, sports. Uģis priecājas, ka rodas labas filmas, kas ceļ sabiedrībā patriotisma garu.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
