Latvijas otra lielākā ūdenskrituma ierobežotā pieejamība kļuvusi par iemeslu ilgstošam konfliktam starp piegulošās zemes apsaimniekotāju un pašvaldību.
SIA Abavas rumba par dabas pieminekļa apmeklēšanu iekasē latu no cilvēka. Talsu novada un Abavas pagasta pašvaldība uzskata, ka tā ir alkatīga un amorāla rīcība. Tajā pašā laikā uzņemties izdevumus, kas saistīti ar izklaidēties kāru tūristu un vietējo ļaužu apsaimniekošanu, deputāti kavējas. Un izdevumu ir pietiekami daudz – jākopj Abavas krasts desmit hektāru platībā, jātīra tualetes, jāvāc atkritumi, jāuztur ceļš utt.
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aigars Šturms skaidro, ka viņam pēc būtības ir vienalga, no kā saņemt maksu par darbu un viņa apsaimniekotās zemes lietošanu – publikas vai pašvaldības. Taču kaitinoša esot pašvaldības divkosīgā pozīcija. Ja reiz uzskata, ka rumbai jābūt pieejamai visiem par brīvu, tad lai finansē tās apkārtnes uzturēšanu. Šobrīd konflikts eskalējies tiktāl, ka A. Šturms izsludinājis aizliegumu deputātiem mērcēties Abavas rumbas ūdeņos. Viņi to arī respektējot.
90. gadu vidū finansiāli neierobežotā un neuzraudzītā tūristu plūsma padarīja Abavas rumbas apkaimi visai nemīlīgu – netīru, nekoptu. Tā tas turpinājās ilgi, līdz viens no trim piegulošās zemes īpašniekiem ieviesa maksu. Sabilniece Ginta Bērziņa atminas, ka tie bija kādi 30 santīmi par mašīnas iebraukšanu. Arī viņa kādu sezonu piepelnījās, sēžot kasē. Tagad samaksas kārtība mainīta – kopš mainījies saimnieks, jāmaksā lats, turklāt jāmaksā par vienu cilvēku, nevis mašīnu. Taču teritorija, pēc Gintas domām, kļuvusi daudz sakoptāka. Pret vietējiem, ja vien tie nav naidīgie deputāti, te izturas lojāli. Laiž iekšā par mazākām naudiņām vai pa kluso – vispār bez maksas.
Sākotnēji gan vairākums cilvēku izturējušies nīgri, nav gribējuši tērēties par dabas bagātības baudīšanu, pat demolējuši labiekārtojumu, bet tagad jau pie maksas piekļūšanas Abavas rumbai esot pierasts.
Zemes īpašnieki šādi pelnās visā Latvijā – vienalga, vai tā būtu Jūrkalne vai Lapmežciems. Un arī tur maksa tiek iekasēta pēc zemes īpašnieku ieskatiem: kad gribētāju daudz, jāmaksā, bet kad nesezonā ierodas vien rets apmeklētājs, uzturēšanās ir brīva.
No Vides un reģionālās attīstības ministrijas atsūtītā skaidrojuma izriet, ka tā nostājas īpašnieka pusē: «VARAM uzskata, ka zemes īpašnieks nedrīkst iekasēt maksu par Abavas rumbas apskati, savukārt, ja personas pārvietojas pa viņa zemi, tad var prasīt atsevišķu samaksu par īpašuma izmantošanu.» Uzturēšanos Abavas rumbas apkaimē regulē Zvejniecības likums. Īpašnieks nedrīkst ierobežot pārvietošanos tauvas joslā, prasīt par to naudu. Taču problēma apstāklī, ka melnās taciņas otrpus Abavai ir zināmas tikai vietējiem. Savukārt šajā pusē upmala posmā no Sabiles uz leju ir pārāk mežonīga, lai to mēģinātu veikt tūristu grupas, ģimenes ar bērniem un vācu velotūristi.
Acīmredzot to saprot arī pašvaldība. Lai arī negribīgi – tā briest jaunam pārrunu raundam ar SIA Abavas rumba, kas ieplānots jūlija beigās. A. Šturms paziņojis, ka no pašvaldības vēlas saņemt apmēram 400 latu mēnesī, iepriekš šī vēlme tika noraidīta. Talsu novada domes izpilddirektors Normunds Tropiņš atzīst: «Ir jāsēžas pie galda un jārunā.» Taču pašvaldība arī vēlētos redzēt konkrētākus biznesa plānus un atskaites par iekasētās naudas izlietojumu. Teorētiski ceļā līdz rumbai pašvaldība varētu iezīmēt un nomāt no īpašniekiem vienu brīvi lietojamu joslu, tādējādi nodalot uzņēmēja biznesu no nepieciešamības nodrošināt dabas pieminekļa pieejamību.
Jāpiebilst, vēsturiski šāda sarežģīta situācija izveidojusies, jo, denacionalizācijas procesā atdodot zemi atpakaļ īpašniekiem, kartēs netika iezīmēti ceļu servitūti. Līdzīgi noticis daudzviet Latvijā. Arī Kurzemes jūrmalciemos nezinātājam ir gandrīz neiespējami piekļūt jūrai.