NRA REĢIONOS: Malēniešiem – pašiem savs muzejs un svētki
Vidzemes ziemeļaustrumu daļu, īpaši Veclaicenes, Jaunlaicenes, Ziemeru, Jaunrozes teritoriju, jau izsenis dēvē par Malēniju. Jaunlaicenes muižas muzejs ir vienīgā vieta pasaulē, kur ekspozīcija veltīta malēniešiem – ļaudīm, kuri runā malēniski, kas oficiāli tiek klasificēta kā dziļā latgaliskā izloksne ar izteiktu lauzto intonāciju un savdabīgu šauro un plato e lietojumu.
Paši malēnieši gan sevi pie latgaliešiem nepieskaita. Ne velti Jaunlaicenē ik pēc četriem gadiem sanāk kopā, lai svinētu Vispasaules malēniešu svētkus. Pērn tajos varēja iegādāties nule tapušo grāmatu No Apukalna raugoties. Alūksnes puses malēnieši senāk un tagad.
Vietējo ļaužu ierosme
Kad sākās juku laiki, katrā pagastā kļuva moderni apkopot savu vēsturi un veidot ekspozīcijas. Arī Jaunlaicenes pagastā. «Tās pirmsākumi bija pašu vietējo iedzīvotāju ierosme. It īpaši tie, kas bija savās mājās palikuši vieni vai pārvācās no viensētas uz pagasta centru vai citu vietu, vēlējās atdot pagastam dažādas lietas un materiālus, piekodinot to visu izmantot muzeja izveidē,» atceras muzeja direktore Sandra Jankovska. Vēl padomju gados Alūksnes muzejs rīkojis ekspedīciju uz Jaunlaiceni. Tika savākts liels krājums, un, lai iepazīstinātu ar to, šeit tika izveidota ekspozīcija, kuru aplūkot aicināja visus vietējos. Tapa arī raksts vietējā laikrakstā ar domu, ka Jaunlaicenē varētu būt Alūksnes muzeja filiāle. Tā šī iecere gājusi cauri laikiem, palēnām krājās materiāli - gan par baznīcu, kas ir visaugstāk virs jūras līmeņa Latvijā (vairāk nekā 100 metru virs Pēterbaznīcas gaiļa), gan par Opekalna draudzi, tās 11 muižām un atsevišķi par Jaunlaicenes muižu.
2007. gadā Jaunlaicene iestājās Latvijas muižu un piļu asociācijā, un vajadzēja kādu, kas uzņem šeit atbraukušos viesus, tāpēc pagasta vadība lūgusi Sandru Jankovsku, vai viņa var to darīt. Piekritusi un kopā ar savām meitām ķērusies pie darba. Liels pluss bija tam, ka vecākā meita, kas vadīja ģimeņu grupas, ieguva otro vietu Latvijas gidu konkursā. Tas parādījis deputātiem, ka te ir ko rādīt, un tad jau ieguvuši lielāku atbalstu un finansējumu, kas līdz tam netika piešķirts. «Dabūjām slodzi ekspozīcijas vadītājam, pusslodzi krājuma glabātājam, un 2008. gadā tika ar lēmumu apstiprināts, ka Jaunlaicenes pagastā ir muzejs, bet pēc gada izgājām akreditāciju,» teic Sandra Jankovska, piebilstot, ka šobrīd kolektīvs jau ir lielāks: te strādā četri darbinieki - uz veselu slodzi vadītājs, krājuma glabātājs, izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītājs un apkopēja. 6. jūnijā paredzēta akreditācija, pēc kārtas trešā.
Sava valodas skola
2011. gadā lielāka uzmanība tika pievērsta vietējiem iedzīvotājiem, un tā radās atsevišķa ekspozīcija Malēnieši Opekalna draudzē. «Ar mani ir tāds mīnuss, ka neesmu kā īsts malēnietis, kurš nav daudz apkārt braukājis un savu valodu ar citām sabojājis. Desmit gadus dzīvoju un strādāju Rīgā. No sākuma pat nevarēju izloksnē parunāt, tāpēc nācās speciāli mācīties. Labi, ka tētis ar saviem brāļiem runāja malēniski, tāpēc bija priekšstats par to. Jo mēs, bērni, nerunājām, arī māte nemudināja to darīt, turklāt tolaik runāt izloksnē neskaitījās nekas atbalstāms,» stāsta Sandra Jankovska.
Ar laiku te izveidojusies arī malēniešu valodas skola, šogad gan tās darbībā ir pārtraukums. Tas tāpēc, ka pēc grāmatas No Apukalna raugoties. Alūksnes puses malēnieši senāk un tagad, kurā uzmanība pievērsta malēniešu runai un malēniešiem, iznākšanas vajadzējis atvilkt elpu, tāpat arī gatavošanās akreditācijai paņem laiku. Skola arī vairāk bija kā valodas zinātāju iespēja sanākt kopā un apkopot malēniešu vārdnīcu. No sākuma nākuši arī jaunieši, taču viņiem tas izrādījās par grūtu (arī izbraukāt nebija viegli, jo daudzi nedzīvo Jaunlaicenē), jo nācies mācīties teju kā svešvalodu. Bet neesot tā, ka runā tikai vecākā paaudze - folkloras grupas dalībnieki arī uztur dzīvu izloksni. Nesen arī folkloras ansambļa bērnu grupa piedalījās konkursā. Šādi pasākumi vairāk rosina jaunāko malēniešu paaudzi interesēties par savām saknēm un just lielāku piederību šai vietai.
Muzeja direktore esot uzrunājusi Alūksnes novada domes kultūras nodaļu, lai tā izvērtē iespēju pieteikt malēniešu kultūrtelpu nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. To varētu palīdzēt noformēt spēcīgi filologi, kuri nāk no šīs puses, piemēram, Liepājas Universitātes rektore Dace Markus. Sandra Jankovska uzsver, ka viena pati noteikti nespētu to visu pacelt, lai gan no darba nevairoties un, pie kā ķeroties, to arī paveicot līdz galam.
Runājot par malēniešu izcelsmi, jautājumu esot vairāk nekā atbilžu. Lūk, Tartu universitāte nesen esot rīkojusi izrakumus Siksalā - teritorijā, kas savulaik bijusi malēniešu apdzīvota (kilometru no Latvijas robežas). Izrādās, ka apbedījumi tur veikti atšķirīgi no latgaļiem - ja viņiem apglabāšanas virziens vīriešiem bija uz ziemeļaustrumiem un sievietēm - uz dienvidrietumiem, tad Siksalā tieši otrādi. Sandra Jankovska iesmej: «Nu kā īstiem malēniešiem - viss otrādi!» Turklāt parādās ugunskapi, kas savulaik raksturīgi bija tikai kuršiem. Tā kā Jaunlaicenes pusē izrakumi veikti maz, tad nav ar ko salīdzināt - vai tas ir tikai vienreizējs gadījums vai ne.
Igauņu arheologs Heiki Valks ir pārliecināts, ka šīs puses ļaudis cēlušies no somugriem, bet kultūra dziļi balstās latgaļu mantojumā. Ir arī hipotēze, ka no Viduseiropas Abrenē ienākusi sena baltu tauta - obri. Iespējams, ka malēniešus iespaidojuši arī viņi. Obru vīri, kas sūtīti uz šejieni aizsargāt teritorijas pret slāviem, bijuši liela auguma, stalti un skaisti, un kareivīgi. Latgaļi labprāt atdevuši viņiem savas meitas par sievām, un šim savienojumam savs pluss bijis arī tas, ka valodas abām tautām bijušas līdzīgas. Var būt, ka tāpēc te izveidojušies divi iedzīvotāju tipi - vieni brūnacaini un tumšmataini, otri - zilacaini un gaišmataini, spriež muzeja direktore.
Baroni Volfi un Jaunlaicenes muiža
Atsevišķa ekspozīcija ir baronu Volfu dzimtai, kas 18. gadsimtā iegādājās Jaunlaicenes muižu. Vienam no Volfiem ģimenē bija vairāki dēli, un katram no viņiem tika iegādāta sava muiža - Ziemera, Vecgulbenes, Lāsberģa, Jaunroze, Litene un Stāmeriena. Teju visa Ziemeļaustrumu Vidzeme vienubrīd piederēja Volfiem, un tās apdzīvotā teritorija, gadiem ritot, arvien paplašinājās.
Liels pluss ir tas, ka joprojām ir laba sadarbība ar Volfu pēctečiem - gan atbalsta, gan informācijas ziņā. «Viņi bija te atbraukuši jau juku laikos savus bijušos īpašumus apskatīties. Tāpat apciemoja muzeju, un tas iekrita brīdī, kad bijām sākuši veidot baronu dzimtas koku. Viņi iedāvinājuši dzimtas locekļu sarakstu un grāmatu par Volfiem vācu valodā,» atminas Sandra Jankovska. Muzeja ļaudis pat palīdzējuši sazināties diviem ģimenes zariem, no kuriem viens ir Vācijā, otrs - Anglijā. 2010. gadā bijis liels notikums - pārapbedījuši pēdējos Jaunlaicenes baronus - Ralfu un Edīti. Patlaban pašvaldība sakopj šo vietu, kurai finansējumu piešķīruši arī Volfu pēcteči, un tas ļāvis nomainīt kapličai jumtu. Muižas komplekss kopumā ir iespaidīgs, lai gan no 33 ēkām saglabājušās vien 16. Nav izdzīvojusi arī muižas dzīvojamā ēka, tāpēc, lai redzētu, kāda tā bija, muzejā ar Mākslas skolas palīdzību izveidots tās makets. Pa pils logiem ielūkojoties, var gūt priekšstatu arī par tās telpām, un bērniem tiek uzdots meklēt, piemēram, ko tādu, kā mūsdienās vairs nav. Bildes zīmējis Rauls Zitmanis, kurš vairākus gadus Jaunlaicenē dzīvojis. Viņam kā pirmās grupas invalīdam Nodarbinātības valsts aģentūra apmaksājusi darbu, un muzejs ļoti labi sastrādājies ar mākslinieku. Ļoti pietrūkstot viņa darbīgo roku, atzīst Sandra Jankovska. Ir arī lietas, kas liecina par baronu laikiem, arī kunga un kundzes tērpi, ko šuvuši par saviem budžeta līdzekļiem un Volfu ziedojumiem.
Skolas, draudze un baznīca
Sava muzeja daļa atvēlēta draudzes dzīvei un izglītībai. Zemniekiem, kuri dzīvoja šajā reģionā, bija paveicies tādā ziņā, ka 17. gadsimtā te darbojās Ernsts Gliks - mācītājs, kurš pirmais iztulkoja Bībeli latviski un bija aktīvs izglītības darbinieks. Pateicoties viņa ziņojumiem Oikonomijas pārvaldei, ir saglabājusies informācija par viņa darbību un par situāciju draudzē. Tā ir apkopota nelielā brošūrā, kas ļauj gūt ieskatu par šo laiku. Ja šo avotu (kaut vai vienpersoniskā redzējumā) nebūtu, liels periods - pirms Ziemeļu kara un pēc tā - būtu kā melnais caurums. Nebūtu ne ko rādīt, ne ko stāstīt - akcentē Sandra Jankovska. Tagad zinām, ka 1684. gadā uzcelta pirmā baznīca, bet Opekalna draudze izveidota tikai 1732. gadā. Visi mācītāji līdz 1921. gadam bijuši vācieši. Savulaik te izcēlušies arī draudzes nemieri 19. gadsimta beigās, jo gribējuši redzēt sava draudzes gana krēslā vecā mācītāja Treija, kurš vēlējies pamest amatu, palīgu latvieti Kārli Beldavu. Taču vācieši, kas bija draudzes lēmēju vairākumā, neļāva. Tad nu latvieši sadumpojušies un jauno Treiju nelaiduši iekšā baznīcā. Izcēlies vesels ļembasts, un rezultātā baznīca aizslēgta uz pusotru gadu.
Galu galā jaunie iesvētāmie gājuši pie mācītāja un lūguši atvērt dievnamu, jo nevarēja ne precēties, ne kristīt bērnus. Beldavam aizlieguši desmit gadus ieņemt mācītāja vietu Latvijā, pārmetot nemieru sākšanu, lai gan viņš nebija pie tā vainīgs. Muzejā stāstot arī par publiskajiem sodiem, jo pie baznīcas notikuši arī tie. Tāpat ir savs stāsts par pirmajām latviešu skolām (1694. gadā), no kurām viena ir bijusi arī Opekalna draudzē. Daudz gan bērnu nevarēja skoloties - ne vairāk kā desmit, jo to varēja atļauties tikai turīgāku zemnieku atvases - bija jānodrošina ar apģērbu, skolas piederumiem un arī līdzi ņemamo pārtiku. Nabadzīgu, bet īpaši talantīgu bērnu apmācību barons pats apmaksājis. Tas ļāva šiem bērniem izrauties no vides un ieņemt atbildīgākus amatus, tomēr baroni nebija ieinteresēti padarīt skolu pieejamu visiem latviešiem, jo - kurš tad zemi strādās? Tikai 19. gadsimta vidū te uzceltas trīs trīsgadīgās skolas, kas pieejamas plašākam bērnu lokam (katrā varēja izglītoties 100 skolēni. Lai parādītu, kā tas notika, muzejā ir iespējams pieteikties uz īpašu nodarbību, kur ierāda, kā rakstīt ar gripeli un boksterēt.
Patiesībā te esot materiāls lielai un biezai grāmatai, ļoti gribētos tādu izdot, neslēpj muzeja direktore. Taču tas ir milzīgs darbs, turklāt būtu vajadzīga zinoša vēsturnieka palīdzība, kas varētu sekot līdzi, lai viss būtu balstīts un faktiem.