Juris sociālajos tīklos dalījies ar stāstu par savu 94 gadus veco vectēvu, kurš piedzīvoja ne tos cilvēcīgākos apstākļus slimnīcā Vidzemē.
"Pienāca 1.februāris, kad neveiksmīgi pakrita un netika augšā uz savām kājām. Nācās izsaukt neatliekamo palīdzību, kas viņu aizveda uz Vidzemes slimnīcu Valmierā.
Ar to dienu arī viss sākās jeb beidzās. It kā tika veiktas dažādas izmeklēšanas, kuru laikā nekas kaitīgs vai veselībai bīstams netika atrasts, bet klāt pie vecāpapus nevienu nelaida, jo bija karantīnas periods. Tas ilga divas nedēļas, kuru laikā ar vien grūtāk viņu bija sazvanīt un viņš izmainījās. Izmainījas pavisam. Izrādās, ka savos 94 gados slimnīcā bija ticis gan pie gripas, gan plaušu karsoņa un finālā no visām antibiotikām arī caurejas.
Un tas viss vietā, kas skaitās kā “drošākais atbalsts jūsu veselībai Vidzemē”. Kad mums beidzot deva iespēju vecopapu apciemot 19.februārī (neskatoties uz visu karantīnas aizliegumu), skats bija patiešām savāds, jo viņš bija citāds.
Nodrošinātā aprūpe tur bija minimāla, jo, kā minēja ārsts, ko tad viņi var darīt, ja kopā ir vairāk kā 30 slimnieku un tikai 1 (viens!) aprūpētājs. Viņš gulēja savā gultiņā uz muguras, viņam bija neliels klepus un visu laiku centās atklepoties, viņam bija grūtības normāli paelpot un paklepot, bet neviens ārsts vai aprūpētājs neatrada laiku pienākt klāt, lai viņu pagrieztu uz sāniem.
Tikai pēc mūsu lūguma, viņi to izdarīja. Pasniedzot ūdeni padzerties, bija izteiktais izmisums viņa sejā, jo viņš to nebija dabūjis jau ilgu laiku. Ārsts visu atzina un tikai noteica, ka tā ir pie mums un tā esot bedre šādam vecumam.
Kas notiek ar mūsu aprūpes sistēmu un attieksmi pret jebkura vecuma un dzimuma slimniekiem? Vai tas nav viņu uzdevums rūpēties par slimnieku, nevis palaist drošā ceļā prom?
Tas patiešām ir gan sāpīgi, gan rūgti un riebīgi noskatoties uz to lielo balto monstru, kas ieskauts priežu mežā, katru dienu sāpina kādu no mums. Sargiet ikviens savus tuvos un ir jāziņo publiski par šādiem gadījumiem, citādāk mēs nekad nemainīsimies!" raksta Juris.