Pēc Arābu pavasara Tuvo Austrumu islāmizācija pastiprinājusies, konstatē ārsts, Latvijā dzīvojošais libānietis, Arābu kultūras centra vadītājs Hosams Abu Meri. Viņš cieši seko notikumiem Tuvo Austrumu valstīs un izsaka bažas, vai reliģiskā pretstāve, kas izveidojusies vairākās reģiona valstīs, nenovedīs pie destabilizācijas un nemieriem pagaidām salīdzinoši stabilajās valstīs – viņa dzimtajā Libānā un Jordānijā. Sarunā arī par Latvijas islāmticīgo kopienu un to, vai nesen paustās Drošības policijas aktivitātes, bažījoties par Latvijas islāmticīgo radikalizāciju, ir pamatotas.
– Eiropā un pasaulē nopietnas bažas raisa nemieri Turcijā, kur vēl nebeidzas protesti pret Erdogana valdību. Latvijas Ārlietu ministrija pat ieteikusi Latvijas tūristiem neapmeklēt Stambulu, Ankaru un Izmiru. Kā jūs vērtējat Turcijas notikumus, un vai tie varētu palikt bez būtiskām sekām šā reģiona valsts stabilitātei?
– Pagaidām diemžēl protesti neiet mazumā un Turcijas valdības aktivitātes demonstrantu apspiešanā izraisa pretreakciju. Opozīcija izmanto visas iedzīvotāju grupas, kas ir neapmierinātas ar Erdogana politiku, un tas ļauj protestiem iet plašumā.
– Esmu lasījusi versiju, ka protesti Turcijā ir no ārzemēm inspirēti, jo pastāv neapmierinātība ar Erdogana politiku Sīrijas jautājumā.
– Jā, tas ir iespējams, es piekrītu. Erdogana pozīcija attiecībā pret Sīrijas prezidenta Bašara Asada režīmu bija pārāka asa. Taču par reģionu un situācijas noregulējumu tajā grib lemt ASV un Krievija, nevis ļaut šo jautājumu – par varu Sīrijā – ietekmēt Turcijai. Es ļoti ceru, ka Ženēvas otrā konference Sīrijas jautājumā ļaus situāciju noregulēt. Tiešām gandarī fakts, ka pirmajā konferencē Ženēvā sāka sarunāties Asada valdība ar Sīrijas nemiernieku pārstāvjiem – tas vien jau ir solis uz priekšu. Tas arī daudz ko liecina par Asada režīmu – tam aicināšana pie sarunu galda jau principā ir zināms sasniegums – tam tiek dota iespēja pārstāvēt valsti. Jāteic, ka Sīrijas opozīcija jau kopumā ir sašķelta, vienas tās daļas – AlNusra grupas – saistība ar AlQaeda teroristisko organizāciju ir pasliktinājusi viedokli par opozīciju pasaules acīs un mazinājusi uzticēšanos tai. Eiropas Savienība arī sākusi bremzēt palīdzību ar ieroču piegādēm Sīrijas kaujiniekiem – it kā jau vārdos tas tiek solīts, bet kurš gan Eiropā dos ieročus kādam, kas saistīts ar AlQaeda? Pagājušajā nedēļā Briselē bija 15 stundu ilgas debates par Sīrijas jautājumu – Anglija un Francija šo palīdzības jautājumu atvirzīja uz augustu, bet ASV oficiālā politika pret Sīrijas nemierniekiem ir noraidoša. Vienīgie, kas atbalsta Sīrijas opozīciju ar ieročiem, ir Katara un Saūda Arābija. Bašara Asada režīmu savukārt atbalsta Irāna, Irāka, kā arī Krievija un Ķīna. Jautājums, vai šajā gadījumā ASV un Lielbritānija vispār vēlas dziļāk iesaistīties konfliktos Sīrijā, izrādot kādu palīdzību ar ieročiem. Būsim godīgi – ja ieroči nonāk AlNusra kaujinieku rokās, tas ir – AlQaeda rokās, tad Sīrijā var izveidoties otra Afganistāna.
Izskatās, ka pēc diviem gadiem kopš nemieru sākuma Asada režīms kopā ar Hezbollah kaujiniekiem atguva AlKuseiras pilsētu, kas ir stratēģiskais punkts, kas savieno Sīrijas vidieni ar jūru un dod iespēju kontrolēt militāro palīdzību no ārpuses nemierniekiem Humusas un Alepo pilsētā. Šobrīd Asada režīms sāk atgūt kontroli Sīrijā, un jautājums ir, vai šī situācija ir noturīga. Daudz kas ir atkarīgs no ASV pozīcijas un palīdzības Sīrijas opozīcijai. Pagaidām ASV tikai runā par to, bet pilnvērtīgu atbalstu te saskatīt tomēr nevar. Iespējams, ka tas ir saistīts ar ļoti stingro Krievijas atbalstu Asadam.
Man kā libānietim ir žēl par Hezbollah kaujinieku iesaistīšanu Sīrijas karā, jo, pēc pašu Hezbollah politiķu uzskatiem, Hezbollah uzdevums bija aizsargāt Libānas robežu no Izraēlas puses. Pašlaik Hezbollah karo sīrieši. Es personīgi esmu pret iejaukšanos Sīrijas problēmās, un arī manā valstī vairākums ir pret viņu aktivitātēm. Libānas valdība, kā arī Jordānijas valdība palikušas neitrālas Sīrijas konfliktā. Ar to šī pozīcija atšķiras no Turcijas valdības nostājas, kas netieši iesaistījās Sīrijas karā. Tādējādi – jo ilgāk saglabājas Sīrijas konflikts, jo sliktāk Turcijai. Kāpēc? Tāpēc, ka Turcijā arī ir tāds reliģiskais sadalījums kā Sīrijā, kur ir ievērojama musulmaņu alavītu kopiena, un jāņem vērā – Asads arī ir alavīts.
– Kā jūs skaidrojat to, ka daļa Turcijas sabiedrības protestē pret valdības konservatīvismu, pret islāmizāciju, lai gan apkārtējās valstīs reģionā pēc Arābu pavasara ir gluži pretēja tendence – islāma radikalizācija un varas islāmizācija.
– Tuvo Austrumu reģionā cilvēki ir ticīgi, nevis radikāli. Būt ticīgam nenozīmē būt radikālam. Manuprāt, ap 70–80% islāmticīgo nevēlas, lai viņu valstis vadītu islāma radikāļi. Diemžēl Arābu pavasaris nostrādāja citādi, nekā tam būtu bijis jābūt – demokrātiju veicinoši. Trīsdesmit četrdesmit gadus reģiona valstīs valdošie autoritārie režīmi bija lieguši izveidoties partiju sistēmai, kas varētu pārņemt varu valstī pēc režīmu krišanas. Līdz ar to vienīgā piesaiste un iedzīvotāju uzticēšanās bija reliģiskai kopienai, reliģiskajai piederībai. Pēc režīmu krišanas Tunisijā, Ēģiptē, Lībijā organizētas izrādījās vienīgi islāmistu brālības, kas vēlējās un arī varēja pārņemt varu. Esmu tomēr pārliecināts, ka ar laiku cilvēki pārliecināsies, ka uzticēt radikālajiem islāmistiem valsts pārvaldi nevar, jo tad nevar runāt ne tikai par demokrātiju, bet arī par elementārām cilvēktiesībām – ne par sieviešu tiesībām, ne kultūru, ne citām civilizētai sabiedrībai būtiskām lietām – vārda brīvību, piemēram.
Protams, Turcijas situācija ievērojami atšķiras – šeit nevar runāt par islāmisku valdību un cilvēktiesību neievērošanu, taču Erdogana valdībai ir pietrūcis dialoga ar sabiedrību. Nenoliedzami, Erdoganam ir arī pietiekams atbalstītāju loks – viņš ir ievērojami nostiprinājis savas valsts pozīcijas reģionā gan drošības, gan ekonomiskās attīstības ziņā. Bet demokrātija tomēr neparedz iespēju pret demonstrantiem vērsties kā pret teroristiem un runāt par «izsmelto pacietības mēru». Tas liecina, ka Turcijas valdībai dialogs ar sabiedrību tomēr būtu jāuzlabo.
– Kopumā Tuvo Austrumu reģionam nemieru vēršanās plašumā Turcijā nebūtu vajadzīga.
– Protams. Varbūt tiešām šie nemieri ir bijis mājiens Erdogana valdībai, ka viņam jāsamazina atbalsts Sīrijas opozicionāriem. Turklāt es neticu, ka vispār plašāka destabilizācija Turcijā būtu iespējama – Erdogans taču neatrodas pie varas ar 5% atbalstītāju kā savulaik Mubaraks Ēģiptē, viņu atbalsta 50% sabiedrības, varbūt pat vairāk. Vienīgi viņa valdībai būtu jādomā par to, kā noregulēt dialogu ar opozicionāro sabiedrības daļu, un jāņem vērā Turcijas reliģiskā neviendabība. Turcijā nav tikai 70 miljoni sunnītu – ievērojamā turku šiītu alavītu kopiena šajā gadījumā nosaka daudz ko, ņemot vērā, ka Sīrijā ir ievērojams alavītu daudzums.
– Ja jūs norādāt uz reliģisko novirzienu daudzveidību reģionā kā uz valstu problēmu cēloni, tad kā ir ar situāciju Libānā?
– Man raisās zināmas bažas, jo pēc Hezbollah aiziešanas no Libānas valdības un iesaistīšanās Sīrijas konfliktā situācija Libānā var izvērsties pēc Sīrijas scenārija.
Libānā šiīti un sunnīti ir aptuveni puse uz pusi. Šobrīd Hezbollah, kas ir šiīti, pamato savu iesaistīšanos Sīrijas konfliktā ar nepieciešamību aizsargāt šiītu apdzīvotās vietas Sīrijas pierobežā pret Sīrijas opozīciju, bet pieļauju, ka viņi jau šajā situācijā iesaistījušies plašāk. Pēc būtības militārs konflikts starp šiītiem un radikāliem sunnītu grupējumiem jau ir arī Libānā, nelielā apdzīvotā vietā pie Tripoles. Libānas valdība ar armijas palīdzību kontrolē, lai konflikts neizplatītos citos valsts rajonos. Taču lielākie zaudētāji šajos konfliktos var izrādīties reģionā dzīvojošie kristieši – Libānā ap 35% iedzīvotāju ir kristieši, un Sīrijā arī ir liels kristiešu skaits. Sīrijas opozicionāri ir nesaudzīgi pret kristiešiem, pirms pāris mēnešiem tie nolaupīja divus kristiešu mācītājus Sīrijā pie Alepo, tie sagrauj un iznīcina baznīcas opozīcijas kontrolētajās pilsētās. Tas nozīmē tikai vienu – Arābu pavasara vēsmas, kas iekustināja situāciju Sīrijā, nav nekāda cīņa par demokrātiju. Par to var pārliecināties visur – piemēram, Ēģiptē, kur regulāri veidojas kritiskas situācijas Ēģiptes kristiešu – koptu apdzīvotajā Iskanderas pilsētā – tiek nogalināti cilvēki uz reliģiskās piederības pamata. Savulaik autoritārās varas ļoti stingri vērsās pret reliģisko grupu konfliktiem, šobrīd situācija ir cita, turklāt tā neliecina par demokrātijas pieaugumu.
Turklāt Libānā un
Jordānijā ir ļoti saspringta situācija ar Sīrijas bēgļiem – Libānā ir pusotrs mi jons bēgļu, Jordānijā ap miljonu – šī situācija draud ar katastrofu.
– Ja var runāt par islāma radikalizāciju Tuvo Austrumu reģionā, kāda šim procesam ir ietekme Eiropā?
– Jā, arī Eiropā ir vērojama islāmistu radikalizācija. Nenoliedzami, ka Eiropā dzīvojošie musulmaņi jūt līdzi tām islāmiskajām organizācijām, kas darbojas viņu dzimtenē. Taču, manuprāt, šeit nav runa par organizētu atbalstu no Eiropā dzīvojošo musulmaņu puses. Turklāt jāsaprot, kas tad ir radikālie islāmisti – viņu izpratnē nav runa par to, ka visi musulmaņi ir labi un kristieši – slikti. Viņiem labi ir tikai viņi paši, un arī citi musulmaņi ir sliktie, ja nepieder viņu organizācijai. Tas ir viens no iemesliem tam, ko minēju sākumā – kāpēc lielākā daļa arābu pasaules neatbalsta radikālos islāmistus – jo viņi karo pret visiem un ir gatavi noliegt visus, kas nav viņi paši.
Tāpēc arī lielākā Eiropas musulmaņu daļa skatās ar skepsi uz to, kas notiek Sīrijā – demokrātiju tur nevar uzcelt, divus gadus karojot. Es domāju, viņus mulsina fakts, ka Sīrijas opozicionāru vidū ir tik daudz radikālo islāmistu. Man pat jāpiemin nesen publiskots pētījums, uz ko gan ļoti nelabprāt atsauktos Eiropā, bet arābu pasaulē tas ir zināms – aptaujas liecina – ja vēlēšanas Sīrijā notiktu tagad, tajās uzvarētu Asads, nevis viņa opozicionāri. Ne tāpēc, ka viņi mīl Asadu, bet tāpēc, ka viņi viņu pazīst un redz, ka viņa režīmu var mainīt ar reformu palīdzību. Mani draugi un paziņas, kas dzīvo Damaskā un citur Sīrijā, ir man teikuši – agrāk mēs bijām kategoriski pret Asada diktatorismu, bet tagad mēs viņu saprotam vairāk. Mums nav iemesla uzticēties citiem, viņi saka.
Atgriežoties pie Eiropas musulmaņiem – manuprāt, viņu reliģiskais konservatīvisms pastiprinās nedaudz citu iemeslu dēļ – viņu attieksmi nosaka negatīvisms pret rietumvalstu tendenci mācīt Tuvajiem Austrumiem demokrātiju. «Jums nebūs nākt pie mums ar karu un mācīt demokrātiju» – tā varētu raksturot šo attieksmi. Viņi ir sliktāk noskaņoti pret rietumvalstu politiku, jo uzskata, ka tās nesaprot reģiona mentalitāti, tomēr mēģina jaukties tā dzīvē. Turklāt vēsture jau apliecina – pēc Rietumu iejaukšanās Tuvo Austrumu reģiona valstu situācijā naids tur ir tikai audzis un dzīve kļuvusi sliktāka. Mēģinot nocirst galvu AlQaeda, kas ir pareiza rīcība, tur izaugušas ntās teroristu organizācijas. Un galu galā karš ar terorismu ir izvērties par biznesu gan no musulmaņu valstu, gan no rietumvalstu puses. Vieni iedzīvojas ar visa sagraušanu un naftas atradņu sagrābšanu, otri ar ieroču tirdzniecību un sagrautā atjaunošanu un celtniecību.
– Eiropas iedzīvotāji gan varētu teikt emigrējušiem musulmaņiem – nu ja jau jums nepatīk, ka mācām jums demokrātiju, ko tad jūs te atbraucāt dzīvot.
– Jā, šī attieksme, protams, ietekmēs un kavēs integrācijas procesus. Tomēr Eiropā ir pieņemts savstarpējo attiecību problēmas risināt diskusiju, dialoga formātā. Un ir redzams, ka šādas publikas diskusijas starp Eiropā dzīvojošiem musulmaņiem un pamatiedzīvotājiem notiek.
– Nesen Drošības policija bija paudusi bažas par Latvijas islāma kopienas radikalizāciju, jo pie tās viesojusies radikāla islāmistu organizācija Tablihi Jamaat. Vai, jūsuprāt, ir pamats bažām?
– Manuprāt, nē. Viens no iemesliem – Latvijas musulmaņu kopiena ir tradicionāla kopiena, kuru veido cilvēki bez radikālas domāšanas veida, tie ir arābi (vismazākais skaits), azerbaidžāņi, tatāri, kazahi, uzbeki, čečeni, cilvēki, kas runā krievu un latviešu valodā, jau ar Latvijas un NVS valstu mentalitāti. Esmu dzirdējis, ka kādas islāmistu organizācijas šeit brauc un tiekas ar Latvijas musulmaņu kopienu, kaut ko dāvina – grāmatas vai ko tādu, bet diez vai tie var radikalizēt šo vidi. Turk
lāt – jebkurai radikalizācijai vienmēr jābūt mērķim, bet kā gan tādu sasniegt Latvijā, valstī, kura nav tik starptautiski politiski ietekmīga, lai tās vārds vai paustās nostājas varētu ko principiāli ietekmēt starptautiskajā arēnā, Eiropas Savienībā, musulmaņu valstīs.
Latvija nav aktīvs spēlētājs arī Tuvo Austrumu reģiona politikā, un šeit nedzīvo pietiekami nozīmīga Tuvo Austrumu reģiona valstu iedzīvotāju grupa, kas gribētu caur šīs valsts politikas ietekmi kaut ko ietekmēt savā dzimtenē.
Vēlos uzsvērt, ka manis vadītajam Arābu kultūras centram Latvijā nav saistības ar šiem reliģiskajiem jautājumiem, un varu apgalvot, ka Latvijā dzīvojošie arābi pārstāv arī kristiešus.
– Latvijā vispār jebkad varētu dzīvot emigranti no Tuvo Austrumu reģiona valstīm?
– Nekad. Latvija ir nepazīstama valsts Tuvo Austrumu reģionā. Otrkārt, tā nav tradicionāla emigrantu apmešanās vieta. Šeit bēgļiem un emigrantiem nav ne darba, ne sociālo garantiju, līdz ar to palikt šeit nav nekāda pamata.
Arābi vispār mēģina emigrēt tikai uz tām valstīm, kur jau ir kāda viņu kopiena – radi, paziņas. Tuvāko 20–30 gadu laikā Latvija nebūs tā valsts, kur redzēsim ļaudis hidžabos un burkās.