Sākoties skandālam ap 16. marta norisēm un nacionāļu vēlmi rosināt neuzticības izteikšanu iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, viens no Nacionālās apvienības līderiem Raivis Dzintars ir vērsies pie R. Kozlovska ar publisku vēstuli.
Vēstulē teikts - es ticu Jūsu kolēģu vārdiem par to, ka esat Latvijas patriots ar nopelniem 3. Atmodas laikā. Par to Jūs cienu, bet šobrīd nav runa par Rihardu Kozlovski kā personību. Runa ir par ministru, kurš izdarīja konkrētu izvēli konkrētā situācijā.
Pēc tam, kad Nacionālās apvienības biedri centās pārtraukt nežēlīgu emocionālās vardarbības un zaimošanas aktu, mums pārmeta politiskā rūdījuma trūkumu. "Provokācijām nevajag ļauties," - skan no simtiem politkorektumā rūdītām mutēm. Dažreiz šķiet, ka politiski rūdīts ir vien tas politiķis, kuram ir akmens sirds. Kurš spēj mierā noraudzīties, kā tiek piesmieta tautas svētvieta un bezspēcībā pazemoti karavīri. Kurš sirmu cilvēku asaras par apgānīto tuvinieku piemiņu spēj uztvert kā "normālu viedokļu dažādību", kur visas puses ir vienlīdzīgas.
Kozlovska kungs, ja tā arī bija provokācija, tad vienlaikus tā bija arī vardarbība. Troksnis bija tāds, ka vairāki mazi bērni sāka raudāt, cilvēki viens otru nedzirdēja runājam, trauksmes sirēnas veciem cilvēkiem radīja izbīli. Tā bija nežēlīga emocionāla spīdzināšana, ņirgājoties par to, kas ir svēts. Un visbeidzot tas bija pārkāpums ikviena piemiņas pasākuma dalībnieka likumā noteiktajām tiesībām uz pasākuma netraucētu norisi.
Nacionālās apvienības juristi ir pārliecināti, ka bija skaidrs tiesisks pamats apturēt emocionālo vardarbību pret piemiņas pasākuma dalībniekiem. Bet pat, ja nebūtu, es paspiestu roku ministram, kurš dotu pavēli rīkoties veselā saprāta robežās. Kaut vai pēc tam būtu jātiesājas, jāpierāda sava taisnība un jāatbild uz pārmetumiem. Toties tie karavīri, no kuriem kāds varbūt veselības vai gadu dēļ ziedus pie pieminekļa lika pēdējo reizi, justos gandarīti, ka viņi ir savā valstī, par ko kādreiz cīnījušies ar ieročiem. Un ka valsts vara spēj nodrošināt vismaz absolūtu minimumu cieņas pret viņiem.
Nacionālās apvienības deputāti darīja tikai to pašu, ko daudzi citi latviešu patrioti. Devās aizstāvēt leģionāru godu un novērst zaimojošo akciju. Kādam jaunietim uz mirkli izdevās apklusināt skaļruņus. Taču ne uz ilgu laiku, jo pavēli sargāt troksni bija jāpilda specvienības kaujiniekiem. Ministrs atradās tur pat līdzās… Ne mirkli nenožēloju, ka reaģējām uz situāciju asi un cilvēcīgi. Leģionāru un viņu laikabiedru rūgtumu vismaz daļēji mazināja apziņa, kāds par viņiem gatavs cīnīties, aizstāvēt, pat ja kopējā politiskā sistēma vērsta citā virzienā.
Ļoti nožēloju vien to, ka ar policistiem bijām dažādās pusēs. Viņi pildīja pavēles, darīja savu darbu un atsevišķu pasākuma dalībnieku, tai skaitā NA biedru, pret policistiem vērstā retorika bija pilnīgi lieka, par ko vēlos no sirds viņiem atvainoties. Tā nebija policistu izvēle. Tā bija Jūsu izvēle, ministra kungs.
Gan jau neuzticības balsojumā "Saskaņas centra" balsis būs Jūsu pusē. Ticu, ka būs Jums pārdomas kā ministram par to, kas notika un kā vajadzēja notikt. Ja valsts varas pārstāvji neuzņemas atbildību likuma burtu interpretēt atbilstoši veselajam saprātam, tad nekas cits neatliek kā likumos atrunāt visu no A līdz Z. Tas arī ir šā brīža svarīgākais uzdevums. Un diez vai būs līdzēts vien tikai ar Jūsu ideju par divu vienlaicīgu pasākumu nepieļaušanu. Tad sanāktu, ka antifašistiem, piesakot pasākumu pirmajiem, leģionāru gājiens vispār nebūtu iespējams. Jāparedz likumā, kas tieši ir un kas nav pieļaujams pie Brīvības pieminekļa. Ceru uz Jūsu partijas atbalstu, lai vismaz ar skatu nākotnē kompensētu to, kas ir noticis.