Viens no Latvijas sabiedrību tradicionāli šķeļošākajiem vēstures posmiem - Otrais pasaules karš - turpina saglabāt šādu statusu, secināts Latvijas sociālās atmiņas monitoringā.
Pētnieki secinājuši, ka pēdējos gados visizteiktāk ir radikalizējusies jaunu cilvēku attieksme pret Otro pasaules karu un tā dalībniekiem. "Jaunākās paaudzes vidū ir augstāks konfrontācijas risks starp latviešiem un krievvalodīgo kopienu, jo šīs paaudzes ietvaros vērojama vislielākā viedokļu polaritāte attieksmē pret Otrā pasaules kara notikumu piemiņas rituāliem un piemiņas vietām. Taču nav pamata uzskatīt, ka sabiedrības šķelšanos attiecībā uz kara notikumu izpratni nosaka tikai etnolingvistisko grupu pretnostatījums - sašķelta izpratne valda arī katras grupas iekšienē, kas mazina starpgrupu konflikta potenciālu," akcentēts pētījumā.
Iegūtie dati liecina, ka latviešiem un krievvalodīgajiem nav vienprātības attieksmē pret vācu armijas pusē karojušajiem Latvijas iedzīvotājiem, un arī priekšstatos par sarkanarmiešiem nedominē kāda noteikta izpratne. Daļai latviešu un krievvalodīgo kopīga ir abās pusēs karojušo Otrā pasaules kara dalībnieku atzīšana par kara upuriem.
Kopumā krievvalodīgie esot vairāk noskaņoti par labu viedokļu plurālismam Otrā pasaules kara notikumu un to dalībnieku vērtējumā, viņi gan drīzāk tendēti akceptēt klusējošu līdzāspastāvēšanu, nevis diskusiju par atšķirīgajām kara interpretācijām. Savukārt latvieši ir atvērtāki polemikai, vairāk orientēti uz savas pozīcijas publisku aizstāvēšanu, taču tajā pašā laikā viņi ir vērsti uz konfrontāciju.
Savukārt saistībā ar Latvijas pirmās brīvvalsts laiku (1918-1940) pētnieki izceļ to, ka tas Latvijas sabiedrībai jau ilgstoši kalpo par pozitīva paštēla avotu, taču pārsvarā šī vēstures posma pozitīvais vērtējums ir augsts un augošs latviski runājošo vidū. Savukārt krievvalodīgajiem, vērtējot starpkaru posmu Latvijas vēsturē, raksturīga esot neizlēmība vai izvairīgums paust attieksmi. Starp latviešu un krievvalodīgajiem jauniešiem ir vērojama pozitīvās attieksmes izlīdzināšanās jautājumā par Latvijas valstiskuma izcelsmi un 1918.gada 18.novembri.
Monitoringa rezultāti atklājot arī to, ka pēdējo astoņu gadu laikā sabiedrībā ir samazinājies atbalsts padomju okupācijas paradigmai, tomēr atbalsts tai joprojām ir augsts. Ievērojama Latvijas sabiedrības daļa pieļauj viedokļu dažādību par 1940.gada notikumiem un padomju periodu kopumā, taču vēlme šodien apspriest 1940.gada notikumus jeb Latvijas okupācijas gadu ir daudz spēcīgāka latviešu vidū.
Pēdējo gadu laikā vērojamas izmaiņas padomju perioda novērtējumā. Latviešu respondentu atbildes liecinot par pārbīdi no negatīvas attieksmes uz daudz pragmatiskāku un neitrālāku skatījumu. Turpretī krievvalodīgo vidū neitrālā un mērenākā attieksme pret padomju laiku kā Latvijas vēstures periodu ir transformējusies izteikti pozitīvā attieksmē, turklāt ar visai spēcīgu vēlmi Latvijā atjaunot padomju režīmu. Vienlaikus Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no viņu etnolingvistiskās identitātes nepārprotami nosoda padomju periodā veiktās iedzīvotāju deportācijas.
Atmodas laiks (1988-1991) līdzās Brīvvalsts periodam arī kalpo par pozitīvas nacionālās identitātes avotu, tomēr pēdējos gados Latvijas sabiedrībā ir samazinājusies labvēlīga attieksme pret Atmodas periodu, bet pieaugusi kritiskāka attieksme vai nevēlēšanās/nespēja novērtēt Atmodas laiku. Šī tendence novērojama gan latviešu, gan jo īpaši krievvalodīgo vidū.
Monitoringa ziņojumā, kas tapis LU pētnieciskā projektā, ir apkopoti socioloģisko aptauju rezultāti par iedzīvotāju attieksmes izmaiņām ilgākā laika periodā. Kaprāns norādīja, ka īpaša uzmanība pievērsta sabiedrības izpratnei par starpkaru Latviju, Otro pasaules karu, padomju okupāciju un Atmodu. Tāpat tiek skaidrots, kā ir mainījusies iedzīvotāju līdzdalība ar Latvijas vēsturi saistītajās svētku un piemiņas dienās.