Pēc garām un emocionālām debatēm Saeimas vairākums šodien tomēr noraidīja likumprojektu, kas noteiktu, ka Latvijas pilsonis, kuram vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un kurš augstākajā pakāpē prot latviešu valodu, ir tiesīgs mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu "latvietis".
Kā norāda likumprojekta autori, nacionālā jeb etniskā identitāte ir viens no būtiskākajiem personas identitātes elementiem. Nacionālā identitāte balstās personas piederībā kādai noteiktai kultūrtelpai, valodai, kas visas ir dzīves laikā iegūtas identitātes. Personas nacionālās jeb etniskās piederības noteikšana, balstoties tikai tās priekšteču identitātēs, ir novecojusi, uzsver likumprojekta autori.
Tomēr deputātu vairākums šim viedoklim nepiekrita.
Tā piemēram Inguna Rībena uzsvēra: "Šis, man liekas, ir viens no absurdākajiem likumprojektiem, kāds jelkad ticis Saeimā skatīts. Var, protams, lietas novienkāršot. Bet vai tiešām nav nekādu robežu? Es tikai priecātos, ja tik vienkārši un mehāniski varētu palielināt latviešu skaitu, tā to bez jebkādiem iepriekšējiem apsvērumiem un diskusijām ar sabiedrību ir iecerējuši likumprojekta autori. Likumprojekta autoriem rūp tas, ka latviskā garā uzaugušiem Latvijas pilsoņiem tiek liegta iespēja publiski apliecināt savu piederību pie latviešu tautas, ja viņu senči nav latvieši. Personas tautības noteikšana tikai pēc tās priekšteču identitātes esot netaisnīga un novecojusi. Vietā tiek piedāvāts brīvas izvēles princips, saskaņā ar ko pilsonis, kurš jūtas piederīgs latviešu kultūrtelpai, un augstākajā līmenī prot latviešu valodu pēc vismaz 15 Latvijā nodzīvotiem gadiem, var pasē pārrakstīties par latvieti. Tas paaugstināšot sabiedrības integrācijas pakāpi, jo cilvēki, kas jūtas latviskai kultūrvidei piederīgi, nebūšot no tās izstumti savas etniskās piederības dēļ... Likumprojekts no latvietības pretendenta prasa piederības izjūtu latviešu kultūrai, taču trūkstot jelkādiem kritērijiem pēc kā šo piederības izjūtu noteikt, tā kļūst par pilnīgu formalitāti un sakiet, lūdzu, kā un vai dokumentos iespējams definēt latvisko dabas izjūtu, saviļņojumu, kāds mums ik gadus pārņem pie Jāņu nakts ugunskura, vai asinsbalsi, kādā mūs uzrunā latviešu koris, dziedot Raiņa un Brauna dziesmu – Saule, pērkons, Daugava. Etniskā latvietība gadu simtiem ir bijusi latviešu svētums, ko var vienīgi mantot, nevis izvēlēties."