No frakcijām neatkarīgo deputātu līderis Klāvs Olšteins apliecinājis, ka sešnieks nopietni sācis apsvērt, kuram politiskajam spēkam pievienoties. Viens no variantiem esot Vienotība.
K. Olšteina politiskā karjera ir neproporcionāli tās garumam pārpildīta ar dramatiskiem pavērsieniem. Pirmo reizi Saeimas vēlēšanās viņš 2006. gadā kandidēja no bijušā Latvijas Bankas vadītāja Einara Repšes dibinātā Jaunā laika – neveiksmīgi. Mēģinājumu viņš atkārtoja, 2010. gadā kandidējot no politisko partiju apvienības Vienotība, un tapa ievēlēts 10. Saeimā, kuras mūžs, pateicoties tālaika Valsts prezidentam Valdim Zatleram, bija īss. Īsi pirms tauta 10. Saeimu atlaida, viņš Vienotības rindas pameta un ātri iekļāvās Zatlera Reformu partijā (ZRP), kura ārkārtas vēlēšanās guva otro labāko rezultātu, piekāpjoties vien Saskaņas centram. Taču darbu Saeimā no šīs partijas viņš tā arī neuzsāka, jo līdz ar pieciem citiem no ZRP ievēlētajiem deputātiem dienu pirms 11. Saeimas sanākšanas pameta partijas rindas, kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem.
Tieši šī mētāšanās no vienas partijas uz citu visticamāk viņam personīgi arī liegtu atgriešanos Vienotības rindās, neraugoties uz to, ka savulaik sabiedrībā populāra bija sazvērestības teorija par to, ka K. Olšteins ir Vienotības iesūtīts provokators ZRP, lai grautu tās ietekmi no iekšienes. Jāatzīst: zināmā mērā tas viņam arī izdevās, jo no vēlēšanās iegūtajiem 22 mandātiem ZRP atlika vairs tikai 16.
Reformu partijas preses pārstāve Daiga Holma rezumē: «Ja nav rezultātu, nav arī vēlētāju, tāpēc Olšteins kā tāds pasaku rausītis kārtējo reizi meklē, kur piestāt. Ņemt savu krustbērnu atpakaļ vai neņemt – ir Vienotības jautājums.»
Vienotība skeptiska
«Pionieros visu klasi neuzņem,» saka Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, neslēpjot, ka partijā ir vairāki biedri, kas asi iebilst pret iespējamo K. Olšteina atgriešanos, kaut arī partijas attīstības vēsturē bijuši vairāki gadījumi, kad noklīdušās avis uzņemtas atpakaļ. «Ar piecu deputātu uzņemšanu būtu vienkārši, bet par sesto būtu nopietnas debates,» teica Saeimas priekšsēdētāja.
Par faktu, ka K. Olšteins ar saviem domubiedriem apsver iespēju pievienoties Vienotībai, S. Āboltiņa bija priecīga, jo valsts labklājībai minimāla politiskā sašķeltība nākot tikai par labu. Šādu pozīciju Vienotība pauda arī pirms ZRP veidošanās, aicinot V. Zatleru stāties tās rindās, nevis veidot jaunu partiju. S. Āboltiņa, pirms K. Olšteins pameta Vienotību, esot viņu brīdinājusi par sekām, kādas varētu būt šim lēmumam. Tagad K. Olšteinam būs jāmācās ar tām tikt galā.
Laika pietiek
Politologs Ivars Ījabs, kurš uzskata, ka Olšteina oportūnistu sešnieks, pametot ZRP, rīkojies pareizi, ir pietiekami ātri sapratis, ka ZRP nav nākotnes, bet pašiem nav pietiekamas kapacitātes, lai turpinātu eksistēt atsevišķi. Politologs gan nedomā, ka Vienotības pieminēšana spriedelēšanā par nākamo sešnieka politisko pajumti būtu jāuztver nopietni. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām esot pietiekami daudz laika, lai varētu tikt apspriesti vairāki varianti, bet lielāka vērība esot jāvelta kuluāru sarunām, ka neatkarīgie deputāti varētu pieslieties kādreizējam K. Olšteina līderim E. Repšem, kas lēnām gatavojas jaunas partijas radīšanai.
I. Ījabs arī neuzskata, ka Vienotība, uzņemot savās rindās Olšteina sešnieku, gūtu kādu taustāmu labumu. Divi neatkarīgo deputāti – Elīna Siliņa un Gunārs Rusiņš – esot adekvāti, taču viņu nozīmīgums tālāk par labu ierindas biedru nesniedzoties.
E. Repše Neatkarīgajai gan teica, ka sarunas par iespējamo sešnieka uzņemšanu jaunajā, vēl nereģistrētajā politiskajā spēkā neesot bijušas un spekulēšana par K. Olšteina uzņemšanu tā rindās esot pāragra.
Arī pats K. Olšteins uzskata – pārāk liela uzmanība tiek pievērsta tam, ka viņš kā vienu no potenciālajām partijām, kurām varētu pievienoties neatkarīgie, nosaucis Vienotību. Neatkarīgo deputātu grupā konkrētas partijas apspriestas vēl neesot, esot tikai skaidrs, ka viņu spēki jāapvieno ar kādu lielāku un ilgtspējīgāku organizāciju, un šis jautājums tikšot izlemts īsi pirms vai pēc pašvaldību vēlēšanām.