Riekstiņš: Vilcieni bez lokomotīvēm nebrauc [pilns teksts]

Par ārlietu resora iespējām esošā budžeta apstākļos, ko līdzēt valsts ekonomikai, par lobiju iespējām Briseles gaiteņos, kā arī par šodien gaidāmo Andra Šķēles atgriešanos Tautas partijas vadībā Neatkarīgās intervija ar ārlietu ministru Māri Riekstiņu (TP).

Vai ekonomiskā lejupslīde kaut kā pamainījusi Latvijas ārlietu dienestu prioritātes, akcentus, un ko ar esošo budžetu ĀM varēs paveikt, ko ne?

Māris Riekstiņš: Naudas samazinājumi neatstāj neskartas funkciju izpildes iespējas. Ja tā sauktajos treknajos gados mūsu finansējums bija 41 miljons latu, tad nākamgad plānoti tikai 25 miljoni.

Vienubrīd figurēja 23 miljoni. Kur vēl divus dabūjāt?

Tomēr spējām pierādīt valdībā to, kā tik liela ĀM budžeta samazināšana nav iespējam bez izveidotās diplomātiskās infrastruktūras demontāžas, pārstāvniecību ārvalstīs slēgšanas. Pēc tam, kad minēju iespēju, ka varētu tikt slēgti konsulāti Krievijā un Baltkrievijā, piemēram, Vitebskā, saņēmām skaļus aicinājumus no pierobežu pašvaldībām, uzņēmējiem par to, ka tas būtu netālredzīgi, kam es arī piekrītu, jo īpaši šobrīd, kad jāstrādā mūsu eksportspējas palielināšanai ārvalstīs, tai skaitā netradicionālos tirgos. Vēstniecības un konsulāti ir vienīgās institūcijas, kas ārvalstīs reāli var palīdzēt uzņēmējiem.

Laikā, kad ārvalstu tirgos ieiet kļūst grūtāk gan lielās konkurences, gan valstu protekcionisma dēļ, atbalsts vēstniecību ekonomikas darbam ārvalstīs līdzinās eksporta atbalstam. Ir valdībā sapratne par to?

Šo papildus divu miljonu saņemšana, manuprāt, liecina, ka sapratne ir.

Runājot par prioritātēm, jāskatās ne tikai uz ekonomiskajām attiecībām, eksporta veicināšanu, bet arī politiskajām attiecībām, drošības politiku, konsulāro aizsardzību mūsu pilsoņiem ārvalstīs. Bet, protams, gan šogad, gan nākamgad ekonomiskā dimensija paliks kā galvenā prioritāte diplomātiskajam dienestam.

Kāds ir tas rezultāts, ko varat solīt ar esošo kapacitāti, daudzviet kā pats teicāt Saeimas Ārlietu komisijā, tikai ar vienu vēstnieku un sekretāru?

Resurss, kas ir vienas vai otras vēstniecības rīcībā, atkarīgs no vairākiem aspektiem: cik aktīvs dialogs ir ar to vai citu valsti, kādā reģionā, tirgū tā strādā. Jā, tiešām, apmēram pusē pārstāvniecību ir tikai divi darbinieki, citās – vairāk. Piemēram, ES valstīs juridiskie jautājumi, biznesa vide, tiesiskais regulējums gan attiecībā uz darbaspēka kustību, kādu standartu piemērošanu pret strādājošajiem, ir pietiekami skaidrs un līdzīgi kā Latvijā. Savukārt valstīs ar izteiktu varas vertikāli svarīgs tieši politiskais lobijs, piemēram, Centrālāzijā, Dienvidkaukāzā un citās NVS reģiona valstīs. Salīdzinoši ES valstīs aktuālāki ir krāpšanas jautājumi saistībā ar darbā iekārtošanu, ar ko ļoti akūti saduras mūsu darba meklētāji Vācijā. Ārlietu ministrija veic informatīva rakstura pasākumus, vienlaikus aicinot cilvēkus, kas nonākuši tādās situācijās, informēt mūs par detaļām, lai noskaidrotu, cik tālu vainīgi Latvijas darboņi, cik viņu partneri ārvalstīs. Šāds faktoloģisks materiāls ļauj vēstniecībām vērsties pie attiecīgo valstu dienestiem, norādot par konkrētām problēmām. NVS telpā savukārt šogad vairākkārt esam saskārušies ar aizsargājošiem protekcionisma pasākumiem, kas Latvijas uzņēmumu produktus sadārdzina, tādējādi cenšoties dažādām administratīvām metodēm izspiest mūs no tirgus.

Kā vērtējat Rīgas domes aktivitātes kontekstā ar mēra Nila Ušakova un vicemēra Aināra Šlesera vizītēm Maskavā, Minskā, kur viņi jūs gan pastāvīgi apsteidz? Šlesers teic, ka Rīgai arī ir savas ārpolitiskās intereses, jo tā tomēr ir galvaspilsēta ar lielāko ekonomikas koncentrāciju, un pirms brauciena uz Maskavu Šlesers lepni atbildēja, ka viņam ar ĀM nav jākonsultējas, jo viņu cilvēki ir ievēlējuši. Ja sakāt, ka Krievijā ir izteikta politiskā dimensija ekonomiskajā sadarbībā, vai ĀM un Rīgas domes (RD)interesēs nebūtu labāk sadarboties?

Rīgas domei kā jebkurai citai pašvaldībai savas ārpolitikas nevar būt un nebūs. Valstī ir ārpolitika, ko īsteno ĀM, līdz ar to nekādā gadījumā RD aktivitātes nevar kvalificēt kā ārpolitisko darbību. Runa ir par kontaktu dibināšanu ar citu valstu pašvaldībām, ekonomiskajiem jautājumiem, pieredzes apmaiņu, kultūras sakariem, un tiktāl man nav nekādu iebildumu, ka RD aktīvi, gan darbojas Austrumu virzienā, gan Rietumu virzienā. Rīgai kā galvaspilsētai, protams, ir iesaiste valstī notiekošajās ārpolitiskajās aktivitātēs, piemēram, nākamā gada maija beigās Saeima uzņems NATO parlamentārās asamblejas dalībniekus, un te arī Rīgas mērijai būs savas funkcijas, tādēļ ĀM deleģējusi pieredzējušu diplomātu darbam domē.

Tas ir atsevišķs projekts. Bet ikdienas līmenī?

Ir arī ikdienā sadarbība. Piemēram, pašreizējā domes vadība aktīvi ķērusies pie tūristu krāpšanas problēmas risināšanas. Pēdējos divos gados ārvalstu tūristu apkrāpšana Rīgas bāros, restorānos un taksometros bija viena no lielākajām galvaspilsētas problēmām. Pērn un arī šogad nepagāja gandrīz ne nedēļa, nesaņemot kādu notu vai sūdzību no ārvalstu vēstniecībām par konkrētiem gadījumiem, kur vairs nebija runa par kādām sīkām blēdībām, bet par organizētu laupīšanu.

Pēc Šlesera publiskā gājiena uz naktsklubiem sūdzību ir mazāk?

Nav runa tikai par Šlesera kā politiķa izgājienu pa Vecrīgas bāriem. Saprotu, ka viņi ir mobilizējuši pašvaldības policijas darbu.

Un mazāk ir šo sūdzību ne tikai tāpēc, ka arī tūristu mazāk, bet arī tāpēc, ka situācija mainījusies uz labo pusi?

Sūdzību apjoms tiešām ir samazinājies. Redzēsim, kā būs nākamgad, kad sāksies vasaras tūrisma sezona, tas būs patiesās ainas indikācija. Bet, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem, šobrīd situācija, šķiet, ir uzlabojusies. Runa ir arī par Rīgas tēlu un runa ir arī par Latvijas tēlu ārvalstīs.

Tātad, jūsuprāt RD ārpolitika neiziet no pieņemamajiem rāmjiem, vai arī tā tēmē jau uz ko vairāk par konkrētajiem pašvaldību sadarbības pasākumiem? Piemēram, Šlesers atgriežoties no Maskavas, runā par vērienīgām potenciālām Krievijas investīcijām Rīgas Brīvostā, kamēr ĀM tradicionāli bijusi skeptiska pret vienas valsts investīciju dominanti tik jūtīgos tautsaimniecības sektoros.

Patlaban neredzu neko tādu, kas iziet ārpus man saprotamiem rāmjiem. Nekad neesmu iestājies pret citu valstu investīcijām Latvijas ekonomikā, tai skaitā no Krievijas vai citām valstīm, izņemot, ja redzam, ka aiz tām ir neskaidri avoti. Diemžēl starp Latviju un Krieviju nav noslēgts investīciju aizsardzības līgums, neesam sastapuši Krievijas puses pretimnākšanu. Latvija gan nav vienīgā ES valsts, kam to nav izdevies noslēgt. Krievijai ir virkne nozaru, kas definētas kā īpašās stratēģiskās nozīmes nozares, kurās ārvalstu investīcijām tiek piemērots īpašs režīms. Ja par atsevišķām nozarēm nav jautājumu, tad par šāda režīma attiecināšanu, piemēram, uz telekomunikācijām, mēs diskutējam starpvaldību līmenī. Runājot par ostām – tā kā Latvijā nav definēts nekāds īpašs režīms investīcijām ostās, tad pašvaldībai te ir pietiekami plašas pilnvaras.

Kā Latvijas ekonomiskā situācija, informācija kontekstā ar starptautisko aizdevumu, iekšpolitiskajām nesaskaņām ietekmējusi Latvijas tēlu?

Politiskajā plāksnē neizjūtu negatīvu attieksmi pret Latviju – neesam jau vienīgie, kuriem šobrīd ir ekonomiskas problēmas. Ekonomiskā ziņā, neapšaubāmi, starptautiskā aizdevuma programma un krīze nenāk mums par labu. Latvijas kredītreitingu ļoti zemais līmenis, neapšaubāmi, ietekmē gan investīciju, gan kredītresursu piesaistīšanu, ir valstis, kas nelabprāt apdrošina tirdzniecības darījumus ar Latvijas uzņēmumiem. Bet es neteiktu, ka Latvijas tēls būtu fundamentāli cietis. To rada apstākļu kopums - kopējā situācija valstī, biznesa vide, mūsu amatpersonu spēja vai nespēja publiski aizstāvēt savu viedokli starptautiskā auditorijā, mūsu pašu cilvēku uzvedība ārvalstīs.

Kāds, liekot kopā visas šīs komponentes, tas šobrīd ir?

Es to vēlētos redzēt labāku. Bet tā uzlabošana prasīs laiku. Kā redzam, lai gan kopš Berlīnes mūra krišanas pagājuši 20 gadi, joprojām tur eksistē dalījums austrumvāciešos un rietumvāciešos. Līdzīgi – lai gan esam Eiropā jau piecus gadus, ļoti lielā daļa Eiropas mūs uztver kā Eiropas jauno dalībvalsti, daudzviet vecajā Eiropā uz Austrumeiropu joprojām skatās kā uz tālu, eksotisku, dažkārt pelēku, kas ilgus gadus atradusies aiz dzelzs priekškara. Zināšanu līmenis vietām par Latviju joprojām ir virspusējs, un nedomāju, ka to var ātri mainīt.

Tomēr redzam tendenci, ka Latvijas uzņēmēji, kas vēlas pārdot savus pakalpojumus, preces, idejas ārvalstīs, reģistrējas citās valstīs, izstādēs cenšas slēpt latvisko izcelsmi, mājaslapas taisa nevis ar domēnu lv, bet com. Aerodium tēlo kanādiešus, Stenders – Ziemeļeiropiešus, Liepājas papīrs cenšas slēpt izcelsmi, IT kompānija ELKO Grupa apsver reģistrēties Šveicē utt. Savulaik Latvijas Institūts iztērēja 150 tūkstošus latu zīmolvedības stratēģijai, nemitīgi stāstīja, ka tā cels Latvijas konkurētspēju. Kur ir rezultāts? Vai tas nebija bezjēdzīgi?

Nē, manuprāt, LI šajā zīmolēšanas projektā nonāca pie adekvāta secinājuma - produkts, ko vislabāk varam prezentēt pasaulē, ir Rīga. Tas ir vieglāk “pārdodams” ārvalstīs nekā Latvija kā zīmols. Pašreizējās Rīgas domes aktivitātes, atbalstot un finansējot pilsētas mārketinga programmu, ļoti labi saskan ar LI pētījuma secinājumiem. Uzņēmumi savukārt vērtē ekonomisko izdevīgumu, varbūt ir arī runa par nodokļu optimizēšanu. Man savukārt ir informācija, piemēram, ka Kaukāzā un Centrālāzijā Latvijas produkti, tostarp lauksaimniecības izstrādājumi tiek uztverti kā augstas kvalitātes preces.

Kā vērtējat Vairas Vīķes-Freibergas virzīšanas procesu ES prezidenta postenim? Kāpēc pārējie resori - ĀM, Prezidenta pils, Saeima, valdība - vilcinājās ar atbalsta paušanu viņai? Redzējāt uzreiz, ka nav izredzes? Vai pēc viņas izvirzīšanas Latvijas lobiji pienācīgi nostrādāja, vai arī mūsu premjers tikai aizbrauca uz vakariņām uz Briseli, kad viss jau bija izlemts?

Dokumentos, kas skatīti valdībā par ES institucionālo reformu pēc Lisabonas līguma pirms premjera publiskā pieteikuma par Vīķes - Freibergas kundzi, netika runāts, ka Latvija varētu virzīt savu kandidātu.

Ārlietu dienesta padarītais bija atbilstoši mūsu iespējām, mēs veicām atbalsta funkciju, bet galvenais smagums gūlās uz premjeru, jo viņš ir tas, kas nepastarpināti runā ar citu valstu vadītājiem, informēja par mūsu piedāvājumu, par to, kas būtu citas mūsu simpātijas pie noteiktiem scenārijiem, piedalījās ES padomē lēmuma pieņemšanā,. Neviens neapšauba mūsu eksprezidentes pieredzi starptautiskajā politikā, bet runa ir par izredzēm ieņemt šo amatu, ņemot vērā dažādus argumentus: reģionālo, dzimumu līdzsvaru, līdzsvaru starp partiju politiskajām grupām, starp Centrāleiropu, Austrumeiropu, jaunajām dalībvalstīm un tām, kas ir ES jau kopš dibināšanas, par to, vai pirmajiem šo augsto amatu īpašniekiem jābūt no valstīm, kas pilnībā piedalās visos ES sadarbības formātos, tai skaitā Eirozonā, Šengenā.

Dzimumu līdzsvars abos amatos ievērots, ko nevar teikt ne par reģionālo, ne veco-jauno dalībvalstu. Ja iepriekš kā reālākie pretendenti ES prezidenta amatam tika minēti Beļģijas premjers Hermans von Rompejs un Lielbritānijas ekspremjers Tonijs Blērs, tad redzam, ka valstis, nevis izvēlējušās vienu no abiem, bet tikai savā starpā sadalījušas augstos amatus – ja neder Blēra dzimums, tad ieliek sievieti (tirdzniecības eirokomisāri Katrīnu Eštonu), bet galvenais, ka no Lielbritānijas. Vai pēc šīs izvēles un visas izvēles procedūras nevaram runāt par pirmās un otrās šķiras Es valstīm?

Domāju, ka nevar runāt par pirmās un otrās šķiras ES dalībvalstīm. Eiropas Savienība balstās uz vienlīdzības principu, neskatoties uz to, ka svarīgu lēmumu pieņemšanā tiek piemērots kvalificētais balsu vairākums.

Jāskata visi Eiropas Savienībā eksistējošie augstie amati kopumā. Bez ES Prezidenta un Augstā pārstāvja Kopējās ārējās un drošības politikas jautājumos ir Eiropas Parlamenta prezidenta postenis, kurā ievēlēts tā sauktās jaunās dalībvalsts Polijas pārstāvis Jeržijs Buzeks. Par Eiropas dienvidu valstu pārstāvji augstajā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatā var uzskatīt portugāli Žozē Manuelu Barrozu. Diskusijās esam dzirdējuši, ka NATO ģenerālsekretārs, kur amatā ir Ziemeļvalstu pārstāvis, bijušais Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmuses, veido reģionālo balansu.

Ieceļot amatpersonas šajos jaunizveidotajos amatos, mēs Eiropā veidojam jaunu precedentu, kas būs atskaites punkts nākamreiz. Tāpēc iestājamies par to, lai process būtu maksimāli atklāts, caurspīdīgs, kāds šoreiz tas īsti nebija.

Pirms pusotras nedēļas pēkšņi starptautiskajos medijos parādījās ziņa, ka Beļģija panākusi atbalstu tās kandidātam no visām 27 dalībvalstīm, lai gan mums tobrīd neviens neko tādu pat nebija pajautājis! Mēs vēlētos, lai kandidāti, vismaz tie, kas paliek īsajā sarakstā, iepazīstina ar savu skatījumu par to, kā šajā amatā domā strādāt, kas būtu viņa prioritātes, kā to piedāvāja Polija.

Bet vai tas izslēgtu aizkulišu sarunas, vienošanās, valstu bloku veidošanu? Tāpat jau beigās balsotu tie paši valstu pārstāvji. Šādā variantā Latvijai izredzes būt lielākas?

Tas neizslēgtu valstu vai bloku vienošanos, bet tas dotu lielāku objektivitāti izvēlei.

Un kā tiek strādāts, lai Andris Piebalgs saņemtu labu portfeli Eiropas Komisijā? Kādu?

Te arī komunikācija notiek caur premjeru. Latvija ir definējusi atbildības jomas, kas mums šķistu interesantas un kur mūsu komisāra kandidāts gatavs un spējīgs darboties. Starp tām jomām ir enerģētika, kurā Piebalga darbu daudzi novērtējuši pozitīvi. Parasti gan EK komisāru neatstāj uz otru termiņu tajā pašā atbildības jomā, tāpēc iezīmētas arī citas nozares: transports, reģionālā attīstība. Komisāru amatu sadalē savu lomu spēlē arī ES prezidenta izvēle – valstij, kas saņēmusi šo amatu, iespējas saņemt redzamu atbildības sfēru Eiropas Komisijā varētu būt problēmas.

21.novembrī TP kongresā par vadītāju tiks ievēlēts Andris Šķēle. Tas nav partijas vājuma apliecinājums, ka bez viņa tomēr nevar?

Šķēles atgriešanos motivējuši divi iemesli: viens – paša Šķēles viedoklis, redzot sarežģīto situāciju valsts attīstībā, viņam šķiet, ka pienācis laiks būt aktīvākam politikā. Bet domāju, viņš šo lēmumu nebūtu pieņēmis, ja nebūtu tik daudz TP biedru, kas vēlas Šķēli atpakaļ. Vai tas ir kāds īpašs vājuma brīdis? Jā un nē. TP pašvaldību vēlēšanās kopumā nostartējām ļoti atzinīgi, ņemot vērā, ka partija ilgstoši bijusi pozīcijā valsts līmenī. Jā, Rīgā nostartējām slikti - varbūt mēs nepiedāvājām pietiekami agresīvu politiku, ko izmantoja gan Šlesers, gan Pilsoniskā savienība, bet Rīgā nekad nav bijis tradicionālais TP elektorāts un tai nekad galvaspilsētā nav bijuši ļoti labi rezultāti.

Lai gan varam runāt cik uziet par to, ka jābalso par partiju, nevis par lokomotīvēm, arī citviet pasaulē neviens vilciens bez tā saucamajām lokomotīvēm nebrauc. Protams, skatās uz tām pirmajām personām. Pirms vēlēšanām nevaram par to nedomāt.

Ja sakāt, ka TP nebija ko likt pretī agresīvajam LPP/LC, PS piedāvājumam. Ar Šķēli TP varētu kļūt agresīvāka?

Nedomāju, ka agresīvāka. Šķēles atgriešanās vispirms ir vērsta uz mūsu stabilajiem atbalstītājiem. Vēlēšanās partijai vispirms jārūpējas par to, lai tās cietie atbalstītāji paliek, jo visiem nekad neizpatiksi. Tikai, tad, kad tev ir tas stabilais atbalstītājs, vari domāt, kā šo loku paplašināt, nevis grābt no visām pusēm, vienam pateikt, ka aizstāvēs grūtdieņus, citam, ka industriālistus, vēl citam, ka vides aktīvistus.

Kā prognozējat jau tā saspīlētās TP un Jaunā laika attiecības pēc Šķēles atgriešanās, zinot Repšes un Šķēles “patiku” vienam pret otru?

Kopš esam ar JL vienā valdībā, savos publiskajos izteikumos, manuprāt, esam bijuši ļoti korekti. Neskatoties uz to, ka mums mēģina visu laiku pievilkt klāt centienus destabilizēt valdību vai to gāzt, tieši pretēji, esam teikuši, ka šai valdībai jāstrādā un tai ir visas iespējas nostrādāt līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām. Bet arī izteiksim kritiskas piezīmes, kur tās mums šķitīs pamatotas. Arī šobrīd neesam iepriecināti par vēsti, ka pēc vairākiem budžeta izstrādes mēnešiem pēkšņi izrādās, ka vēl pietrūkst 50 vai 60 miljoni, kas papildus jākonsolidē un jādomā par kādiem nodokļu risinājumiem. Kā tas iespējams! Ir taču amatpersonas, kas runā ar starptautiskajiem aizdevējiem. Kā varējām nonākt šādā situācijā, kad, visticamāk, atkal vajadzēs pieņemt vienas nakts lēmumus.

Ja tie tiks pieņemti līdzīgi kā budžeta grozījumi īsi pēc pašvaldību vēlēšanām – tas varētu būt risks valdības stabilitātei?

Diskutējot par budžetu, esam piedāvājuši vairākus risinājumus, kur rast pietiekamu finansiālu efektu, lai šo budžetu sabalansētu. TP un arī Šķēle vienmēr atbalstījuši iespējami mazāku valsts aizņemšanos ārējos tirgos, sabalansētāku budžetu, mazāku valsts aparātu, kādu savā plānā piedāvāja Edgars Zalāns. Bet to, līdzīgi kā citus mūsu piedāvājumus, mēģina politizēt. Vai ir kāda funkcija, no kuras valsts ir atteikusies? Nav!

Jautājumu par Zalāna plānu un ministriju skaita samazināšanu atkal aktualizējis arī Šķēle. Vai uz to tagad vairāk uzstāsiet?

Pieņemu, ka pie tā atgriezīsimies. TP kā konservatīva partija pēc definīcijas iestājas par mazu valsts aparātu, maziem nodokļiem. Nepieņemt Zalāna plānu tāpēc, ka viņš ir no TP, ir muļķīgi.

TP rosinājums nomainīt JL vājos ministrus (Repši, Kamparu) vēl ir spēkā?

Šī valdība strādā nu jau 9 mēnešus, kas ir pietiekams laiks, lai izvērtētu padarīto. Izlasīju Neatkarīgajā, ka kāds no JL esot izteicies, ka, ja gadījumā tikšot mainīti JL ministri, viņi prasīšot arī Baibas Rozentāles un manu demisiju. Manas demisijas pieprasījums tika pamatots ar to, ka ārlietu ministrs par daudz jaucas ekonomiskajā nozarē, ar uzņēmējiem mēģina sadarboties eksporta atbalsta programmās, jaucas Kampara lauciņā. Es būtu priecīgs šajā jomā neko nedarīt, ja to darītu Ekonomikas ministrija. Kas no tādām fundamentālām lietām ir izdarītas? Piemēram, kas pavirzījies uz priekšu Latvijas enerģētiskās drošības jomā, par atjaunojamajiem energoresursiem, kur Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm uz 2020.gadu būs būtiski jāpalielina atjaunojamo resursu īpatsvars mūsu enerģētikā?

Atlika gāzes tirgus liberalizāciju.

Kas pavirzījies uz priekšu energoefektivitātes jomā, konkrēti ar ēku siltināšanas projektiem? Vai pavirzījusies uz priekšu kaut vai diskusijas līmenī par sašķidrinātās gāzes termināli? Nesaku, ka tas Latvijai noteikti nepieciešams, bet jāveic aprēķini, jādomā par alternatīvu no enerģētiskās drošības viedokļa. Lietuvieši dabūjuši naudu, pēta ideju, rēķina, un pēc kāda pusgada viņiem būs pamatots secinājums, vai lietderīgi šo ideju attīstīt. Cik tālu esam tikuši ar elektroenerģijas starpsavienojumiem? Ja nebūtu ĀM ļoti uzstājīgā rosība Briselē, baidos, ka tie vairāki desmiti miljoni eiro, ko dabūja Latvenergo, lai nostiprinātu mūsu iekšējos enerģētiskos tirgus Kurzemē, būtu palaisti garām. Es būtu priecīgs, ja galveno atbildību un iniciatīvu uzņemtot tā ministrija, kam tas jādara. Šādus kritiskos vērtējumus mēs pie sevis neturēsim.

Varat likt roku uz sirds, ka līdz 10.Saeimas vēlēšanām nebūs mēģinājumi Šķēli dabūt valdībā, mainot kādu ministru vai visu valdību?

Ja kādā brīdī valdība nespēs tikt galā ar lietām, kas tai jāveic, ja tā nespēj gūt atbalstu politikai, kas jārealizē, tāda valdība darboties nevar – tas jebkurā valstī ir skaidrs. Bet šobrīd uzskatām, ka galvenais, uz ko jākoncentrējas, ir nākamā gada budžeta pieņemšana, ar ko, cerams, Saeima tiks galā, kā arī ekonomikas atveseļošana. Citi sadomāti projekti, piemēram, ka TP iestāsies par prezidentālu valsti, ka Šķēle varētu būt nākamais prezidents, nav aktuāli. Prezidentāla valsts jau nav nekāda brīnumzāle, varam atrast piemērus pasaulē, kur prezidentāla valsts savā attīstībā klibo, varam atrast parlamentārās demokrātijas, kas attīstās perfekti. Par to pašlaik nav jādiskutē.

Un par devalvāciju?

Šķēle runājis nevis par devalvāciju, bet par lata svārstību koridora paplašināšanu, bet šobrīd diskusija par to vairs nav nepieciešama, tā ir novēlota, jo jau pieņemti lēmumi par iekšējo devalvāciju, un atpakaļceļa vairs nav.

Ja visi būtu tik droši, ka atpakaļceļa vairs nav, nez vai turētos tādas banku depozītu un kredītu procentu likmes latos.

Piekrītu.

Kandidēsiet uz valdes priekšsēdētāja vietnieka amatu?

Neesmu koncentrējies uz tādu mērķi un domāju, ka tas nebūtu labi arī partijai, ņemot vērā ārlietu ministra darba specifiku - daudz laika nākas pavadīt ārpus valsts robežām. Attīstības scenārijs ir tāds, ka būs maza valde, kas sagatavos nākamo priekšvēlēšanu kongresu pavasarī, un valdei būs daudz jāstrādā šajā virzienā. Ja manu kandidatūru izvirzīs, es drīzāk sliektos atteikties par labu Zalānam.