Eksperti: Ar Ušakovu Rīgā cīnīties spētu vien Sudraba

Partiju Vienotība (V) veidojušās trīs partijas gadu nodzīvojušās kopdzīvē ar sava veida laulības līgumu ar sadalītu vismaz formālo ietekmi valdē. Šo mākslīgo selekciju nu nomainīšot dabiskā atlase, bet V valdes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, visticamāk, nenomainīs neviens. Par sestdien, 1. decembrī, gaidāmo V kongresu, partijas attīstības versijām, gatavošanos pašvaldību vēlēšanām un centrālo kauju Rīgā ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā Neatkarīgās saruna ar socioloģisko aptauju firmas Latvijas fakti direktoru Aigaru Freimani un politologu Ivaru Ījabu.

– Lai gan šķiet, ka jēdzienu Vienotība Latvijas politikā pazīstam jau sen, kā vienota partija tā ir tikai gadu veca un 1. decembrī sanāks uz pirmo kongresu pēc apvienošanās. Ilgs un ne vienkāršs bija V ceļš uz apvienošanos, tostarp ar savstarpēju neuzticēšanos, pārmetumiem par finanšu vākšanu, arī par ideoloģiskām pozīcijām, kas izpaudās pēc vēlēšanām, izvēloties koalīcijas partneri. Vai gada laikā V kļuvusi par saliedētu, monolītu partiju?

Aigars Freimanis: – No malas lielas problēmas nav manāmas. V ir Latvijas politiskajās tradīcijās tradicionāli ātri novecojoša varas partija. Bet ir nojaušama iekšējā viedokļu dažādība, kas parādās saistībā ar kandidātu izraudzīšanu Rīgas domes mēra kandidātam, neraugoties uz valdes vienbalsīgo atbalstu Sarmītei Ēlertei, tā parādās arī kontekstā ar kādu no koalīcijas partneriem vai kādiem noteiktiem notikumiem, citastarp, attieksmi pret izglītības ministra Roberta Ķīļa reformām. Bet varas partijas statuss, šķiet, ir mehānisms, kas V ļauj justies puslīdz komfortabli. Zināmas bažas ir ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Turklāt V stipri jādomā, ko darīt tālāk. Te nāk prātā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča piezīme, ka pēc eiro ieviešanas V jāmeklē jauns mērķis. Tas atsauc atmiņā Latvijas ceļa (LC) situāciju, kad 2002. gadā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā iestājās noteiktas vēstures un arī partijas beigas. Te ir vēl vienas kārtējās vēstures beigas. Nesaku gan, ka šis cikls, kas nostrādāja ar LC un pēc tam ar Tautas partiju (TP), kuru situācijas gan bija atšķirīgas, nostrādās vēlreiz ar V, bet kaut kādas paralēles var vilkt.

Ivars Ījabs: – Nekas neliecina, ka V varētu sašķelties tajos pašos trijos reizinātājos, kā apvienojoties, lai gan, protams, ir iekšpartejiskās grupas, kuras partijas vadībai dzīvi reizēm padara ne tik vieglu, īpaši jautājumos, kas saistās ar tiesiskumu, kur atsevišķi biedri atļaujas diezgan atklāti kritizēt partijas vadību par to, ka tā nav metusies līdzi Edmundam Sprūdžam kampaņā pret Aivaru Lembergu. Tomēr nekāda šķelšanās viņiem nedraud, jo vairāk tādēļ, ka viņi ir pie varas, ir finiša spurts līdz 2014. gadam ar Valdi Dombrovski un uzstādījumu par eiro ieviešanu. Līdz tam nekas traks nenotiks. Kas būs pēc tam, ir lielais jautājums, par ko V arī sestdienas kongresā runās, iespējams, pat vairāk nekā par pašvaldību vēlēšanām, kas nav izdzīvošanas jautājums. Par to, ko darīt pēc pievienošanās eiro, V iekšienē tiek diskutēts diezgan pamatīgi, apzinoties, ka kadru ziņā nekāda pārsteidzoša jauna iesaukuma nebūs, kā ļaudis varbūt gaida. Latvijā visi, kas grib teikt kādu vārdu politikā, nevis stājas esošajās partijās, bet dibina jaunas.

– Šī slimība tik drīz nebeigsies?

A. F. – Valda Zatlera piemērs izrādījies pietiekami bīstams.

– Vai pamācošs?

I. Ī.: – Jā, tieši šādā nozīmē. V un tās latviski mēreni labējo, mēreni nacionālo, inteliģento vēlētāju pamatīgi satricināt gan varētu tēva – dibinātāja Einara Repšes veidojums, kurš nākamgad grasās aktivizēties. Nav arī skaidrs, ko darīs valsts kontroliere Inguna Sudraba [viņai šogad decembra beigās beidzas amata pildīšanas termiņš], kura V nez vai stāsies. Jautājums – kas notiks ilgtermiņa perspektīvā.

– Vai varam runāt par kādas no apvienoto partiju – Jaunais laiks (JL), Pilsoniskā savienība, Sabiedrība citai politikai cilvēku vai ideju dominanti?

I. Ī.: – Kodols ir politiski pieredzējušākie, iespējams, pragmatiskākie un konstruktīvākie, cilvēki no tā paša vecā JL kodola, kurš grupējas ap Solvitu Āboltiņu, un, domājams, tas arī turpmāk saturēs partiju kopā. Iekšpusē visdrīzāk garastāvokli maķenīt bojā t.s. lietussargu grupas atsevišķi kadri, kas reizēm atļaujas paust diezgan pretrunīgus viedokļus par partijas vadības līniju. Redzēs, kāda būs partijas jaunā valde, bet Āboltiņa tiks pārvēlēta.

A. F.: – Noteikti, JL dominē. Apvienošanās periodā vieglāka daļa ir ideoloģiskā, lozungu daļa, bet grūtāka daļa ir nauda. Jautājums, kas veiksmīgāk prot strādāt ar sponsoriem, lai dabūtu naudu kampaņai, ir viena no partijas savdabīgām dimensijām Latvijā, kas veido tajā noteiktu hierarhiju Latvijā. No V partiju trijotnes JL cilvēki bija tie, kas spēja sekmīgi strādāt ar sponsoriem.

– Jā, lai gan vienlaikus citu partiju līderiem bija iebildes pret šīm naudas vākšanas un atstrādāšanas metodēm.

A. F.: – Jā, iebildes bija, bet zināmos apstākļos naudai pazūd nepatīkamais aromāts vai arī cilvēkiem oža un tā sistēma strādā. Tagad izskatās, ka viens aplis ir noiets un nav pamata domāt, ka pēkšņi parādīsies kādas būtiskas plaisas, kuras neparādījās, pat attālinoties un veidojot kvazipolitisko alternatīvu Repšem kopā ar daļu cilvēkiem, kas lielā mērā noteica JL seju vēl pavisam nesenā pagātnē pirms apvienošanās.

– Valdē pārstāvniecība līdz šim bija proporcionāla no visām partijām. Ja kvotu sistēma tagad būs tikai attiecībā uz reģioniem, bet ne iepriekšējām partijām, kas dominēs?

A. F.: – Līdz šim notikušais liek domāt, ka Rīga kā centrs un Āboltiņa ar viņas neapšaubāmajiem talantiem politikā, jo īpaši aisberga neredzamajā daļā, nostrādās. Arī premjeram Valdim Dombrovskim ir liela autoritāte partijā, un partijas iekšienē labi apzinās to, ka Dombrovskis ir vilcis to partiju kā mašīnu tā, ka dažas kājiņas nav paguvušas iztipināt līdzi viņa domu gājienam, lēmumu pieņemšanas mehānismiem, nepopulārajiem lēmumiem, tāpēc arī viņš lielā mērā noteiks valdes sastāvu. Protams, ir pikantie jautājumi, piemēram, vai būs neievēlēšana kā politiskais nosodījums Dzintaram Zaķim par viņa auto iegādes nodokļu shēmām. Apšaubāmā situācijā ir arī Ingmārs Čaklais, pati Āboltiņa. Ir vēl citas lietas, kas partijas reputāciju nevairo, bet pie varas partijām tā ir pieņemts, un sabiedrība un partijas masas, ja arī kunkst, tad ļoti klusu.

– Nosacījumi valdes priekšsēdētāja izvirzīšanai nav drastiski – vajadzīgi vien 15 biedru paraksti, tomēr izskatās, ka Āboltiņai uz partijas vadību nav konkurences, lai gan klīdušas dažādas sazvērestības teorijas, vienubrīd arī pavīdēja Lolitas Čigānes vārds, kura ātri atteicās. Vai Āboltiņa tiešām ir labākā un vienīgā, vai V ir pārāk īss rezervistu soliņš, vai kāds cits iemesls?

I. Ī.: – Plurālistiskajā demokrātijā lielākoties uzvar tie, kuri vairākumam šķiet pieņemamāki par jebkuru citu alternatīvu, nevis tie, kas ir vienīgie un labākie. Personālijām V tradicionāli bijusi ārkārtīgi liela nozīme tādēļ, ka īsta tēva dibinātāja un īstas varas vertikāles tur nav bijis. Tā kā ideoloģiskie jautājumi ir vairāk vai mazāk peldoši visām partijām, daudz ko nosaka personālijas. Āboltiņa ir vienkārši tā, par ko var vienoties, nevis viņa visiem šausmīgi patīk. Par citiem nevar vienoties.

A. F.: – Citām partijām partijas uzbūve, skelets bija vairāk saprotams un labāk varēja nojaust, no kuras puses, kādi vēji var atpūst, bet V reģionālā struktūra nav tik attīstīta. Tā lielā mērā atkarīga no Rīgas, no galvas. Tas gan nenozīmē, ka kādi buntavnieki kādā augošā reģionālā nodaļā nevar parādīties, kā tas dažās partijās ir bijis.

– Vai V jau līdz šim nav parādījusi, ka tā spēj meistarīgi apspiest šādus iekšējos nemierus? Atceramies kaut vai nesenos Sandras Kalnietes draudus tiem, kas kritizēs labklājības ministri Ilzi Viņķeli!

A. F.: – Tas lielā mērā ir jautājums par to, vai kongresā būs kāds pārsteigums, kādu parasti no kongresiem mazliet gaida. Ir bijuši mazie pārsteigumiņi, piemēram, savulaik Dzintara Ābiķa uzstāšanās TP kongresā ar aicinājumu Andrim Šķēlem aiziet, kā rezultātā aiziet viņš pats, izejot ārā, berzē rokas, jo jau zina, ko ir izdarījis un ko darīs tālāk. Profesionālākais politiķis Latvijas vēsturē [bijis visās Saeimās kopš neatkarības atjaunošanas, tagad Vienotības Saeimas deputāts].

– JL kongresu vēsturē ir Repšes aiziešana no kongresa un atteikšanās no darbošanās valdē pēc tās lēmuma no partijas izslēgt Danu Titavu.

A. F.: – Jā, un tas liecina, ka tur ir kaut kādi iekšējie strāvojumi, lietas, kas nav nokārtotas, izrunātas un var parādīties šajās vēlēšanās.

I. Ī.: – Tīri psiholoģiski būs kuģa šūpošanas atmosfēra – varam pakurnēt, ievēlēt nedaudz savādāku valdi, nekā vēlētos partijas spice, bet runāt par lieliem demaršiem un principiālām izmaiņām nav nekāda iemesla.

– V dubultmorāle tiek pārmesta uz savējo bīdīšanu amatos bez iepriekš solītajiem konkursiem. Kontekstā ar šiem gadījumiem, kā arī politikā nepieredzējušāko partneru meistarīgu apspēlēšanu V tiek salīdzināta ar TP un tai arī prognozēts tās liktenis. Vai V jau ir uzkāpusi uz TP skuju takas?

I. Ī.: –TP pie tās gala drīzāk noveda muļķīgi konkrētu cilvēku konkrēti lēmumi, un tas ir V izaicinājums tādus nepieļaut.

A. F.: – Līdzīgs ar TP un arī LC ir tas, ka visas ir ilggadējas varas partijas, bet pārējās pazīmes būtiski atšķiras. LC varai fonā vienmēr bija kaut kāda alternatīva, un tai pirmais trieciens nāca, kad 1998. gadā uz politiskās skatuves kāpa Andris Šķēle kā pilnvērtīgs partijas līderis. Lielā rīvēšanās beidzās ar TP uzvaru, kura pārņēma varas partijas statusu. Tad līdzīgi kā iepriekš parādījās JL. Tagad nav nekā tamlīdzīga, kas V pozīcijas nopietni apdraudētu.

– V valde par Rīgas mēra amata kandidāti izvēlējusies Sarmīti Ēlerti. Cik veiksmīga šī izvēle?

A. F.: – Vērtējums ir pretrunīgs. Pirmā izjūta man bija sājš smaids, jo Ēlertes kundzes vārds tika nosaukts jau pirms diviem mēnešiem, kas man atgādina TP sāgu ar izglītības ministra nosaukšanu. Amatam esot 124 kandidāti, pirmais nosauktais bija Māris Vītols, un vēlāk izrādījās, ka ar milzīgu analīzi nonāca atkal pie Vītola. Ēlertes izvēle, no vienas puses, ir drosmīgs, no otras – izmisuma solis, kaut gan tas neizslēdz viens otru.

Viņa noteikti ir ārkārtīgi dinamiska oponente, kā redzami trūkst V. Rīgas mērs Nils Ušakovs ārkārtīgi veikli operē ar skaitļiem, kas atteicas uz Rīgu, viņš arī spēj tos labi strukturēt, tā argumentācijas bāze viņam izskatās ļoti kvalitatīva un pārliecinoša uz populismu orientētam vēlētājam. Ēlerte šajā ziņā varētu būt ļoti spēcīga oponente, turklāt viņa ir vērtību politiķe, kas drošāk un pārliecinošāk runā par vērtībām. Bet tas ir ļoti pretrunīgs moments – tā ir cita dimensija, ko viņa mēģinās piedāvāt debatēm ar Ušakovu vai vicemēru Andri Ameriku vai abiem kopā.

Šķiet gan, ka viņai politikā nav izdevies konvertēt to autoritāti, kas bija mediju jomā, kā to viegli bija izdarīt 90. gadu sākumā, kad, sarakstā ieliekot Raimondu Paulu, kādus aktierus, tie bez problēmām iekļuva Saeimā.

– 11. Saeimas vēlēšanās, kad S. Ēlerte kandidēja no Zemgales saraksta, viņa netika ievēlēta, neraugoties uz augsto atpazīstamību. Vēlēšanu rezultāti lieku reizi apliecināja ļoti kontraversālo attieksmi pret Ēlerti – pie 5054 plusiem 4640 mīnusi (6513 bez atzīmēm) ir ļoti augsts rādītājs, ja ņem vērā, ka tie tomēr ir vēlētāji, kas tomēr paņēmuši V listi, lai par to nobalsotu.

A. F.: – Jāatceras arī, ka politikā no mediju jomas viņa neaizgāja gluži kā uzvarētāja ar visu laikraksta Diena sāgu. Ja tādā situācijā ienāc politikā joprojām ar pirmās personas ambīcijām, bet tu neesi pirmā persona, vēlētājs to intuitīvi jūt. Klausoties Ēlertes publiskos izteikumus, rodas sajūta, ka viņa visiem vēlas uzlikt kādus pienākumus.

I. Ī.: – Didaktiska.

A. F.: – Jā, no viņas vēdī arogance. Viņa nevis uzbūvēja pievilcīgu vīziju, bet cenšas uzlikt pienākumus, kas raksturīgi cilvēkam, kurš vadījis privātuzņēmumā kolektīvu. Tas arī varētu raisīt šo vēlētāju kontraversalitāti.

I. Ī.: – Ēlerte, manuprāt, un arī vēlētāju uztverē atrodas uz diviem krēsliem. Pirms kļūšanas par kultūras ministri 2010. gadā viņas galvenā cīņa bija par tiesiskumu, pret korupciju, Lembergu. Kļūstot par ministri, viņa acīmredzot saprata, ka jādodas citā virzienā, un sāka runāt par integrāciju, turklāt darīja to pietiekami kategoriskā formā, kas drīzāk uzrunātu NA nekā V vēlētājus. Bet nacionāļi viņu kā savējo arī īsti nepieņem, jo viņa pietiekami ilgu laiku ir operējusi ar citām vērtībām un prioritātēm, identificēta ar sorosītiem u.tml. Jautājums arī par to, ko viņa Rīgas domē darīs, kāda būs viņas programma, vai tur būs stāsts par korupciju, par to, ka Ušakovs ir slikts saimnieks, vai par Jaunā viļņa Rīgas diskotēku.

– Bet vai pēc viņas pirmajiem izteikumiem par Rīgas atdošanu Latvijai, Rīgas nacionalizēšanu jau nevaram nojaust, kādā gultnē priekšvēlēšanu kampaņa tiks virzīta? Vai tas neiezīmē kārtējo nacionālo diskursu ar vieglas marginalizācijas elementiem, piemēram, ar jau pieminēto Jauno vilni?

I. Ī.: – Būtu naivi domāt, ka Ēlerte vai NA mēra kandidāte Baiba Broka atņems daļu no Ušakova elektorāta, runājot par kādiem saimnieciskiem jautājumiem. Tas ir nereāli! Kā saka Ušakovs, cīņa būs ļoti asiņaina, un tā pamatā būs par to, cik katra puse savus vēlētājus dabūs ārā, līdz iecirkņiem.

– Tad Ēlertes uzdevums būs vienkārši nacionāli uzbudināt visus latviešu vēlētājus?

A. F.: – Viņas pirmie izteikumi pēc nominēšanas par to nepārprotami liecināja. Bet domāju, ka tie tik daudz neuzrunāja latviešus cik konsolidēja Saskaņas centra (SC) un Gods kalpot Rīgai (GKR) elektorātu. Arī V. Dombrovskis izteicās, ka lielākā daļa Latvijas vēlētāju ir pret Rīgas domes valdošo koalīciju. Johaidī, likumā taču ir rakstīts, ka balso pašvaldībā reģistrētie iedzīvotāji, nevis visā Latvijā! Tur ir kaut kas lieks, tas virziens ir diezgan muļķīgs.

Kampaņas žanrs vēl nav īsti skaidrs, bet viena dimensija ir paredzama – mēru sacensība. Tā gan varētu nebūt tik dominējoša kā 2009. gadā, kad viss pārējais uz mēru sacensību fona pazuda, jo bija trīs lielie spēlētāji, kas nāca ne no Rīgas domes – Ainārs Šlesers, Ģirts Valdis Kristovskis, Nils Ušakovs, kuri aizēnoja visus līdzšinējos Rīgas domes dinozaurus ar visām viņu trim dogmām, sešiem tiltiem un deviņiem tuneļiem.

Šī ir viskomfortablākā no visām Rīgas domēm. Līdz ar to līst pragmatiskā populisma nišā, kuru ar pilnu augumu ieņēmusi domes valdošā koalīcija, ir ļoti grūti. Tad ir jāsola vēl vairāk, bet tas nozīmē vēl vairāk populisma. Kā ironizējot teica kāds politiķis: bet ko tad piedāvāt – apkuri par brīvu?

– Bet tos, kas nav SC elektorāts, tiešām apmierinās un uzrunās šī plikā nacionālā retorika?

A. F.: – Domāju, ka ne. Mērķis ir mobilizēt iet vēlēt ar rainisko piesitienu: Nevienam mēs Rīgas nedosim! Bet citu ceļu es arī pagaidām neredzu.

– Šo virzienu var mainīt un Saskaņas elektorātam kaut ko atņemt, ja Reformu partija (RP) liktu pretī kādu no citas operas, piemēram, Danielu Pavļutu?

I. Ī.: – Ja vien Pavļuts būtu gatavs aiziet no ekonomikas ministra amata, par ko es stipri šaubos, viņš būtu apsverama alternatīva. Katrā ziņā ar Pavļutu RP būtu iespēja pārvilkt pāri 5% barjerai. Bet nepietiek ar vienu cilvēku, ir nepieciešama komanda, kas uz to strādā, cilvēki, bet man neizskatās, ka RP būtu spējīga mobilizēties.

A. F.: – Mēs socioloģiski ik pa laikam pamērām kādas mēru alternatīvas, kas kaut kur pavīdējušas. Intereses pēc reiz ielikām Ingunu Sudrabu. Izrādās, viņa ir vienīgā no visiem citiem potenciālajiem kandidātiem, Pavļutu ieskaitot, kura būtu tuvākā konkurētspējīgā ar Ušakovu. 62% aptaujāto viņu par iespējamo labāko Rīgas mēra amata kandidāti, paņemot no visu partiju, tostarp Saskaņas, elektorāta. Situācija gan var mainīties, kad partiju reālie kandidāti sāks kaut ko darīt, bet šobrīd izskatās, ka Ušakovs ir absolūti ārpus konkurences.

I. Ī.: – Ušakovs, protams, ir populārs, bet Rīgā dzīvojošo pilsoņu etniskais sastāvs ir tāds, ka, ja labējie – NA ar V un RP saslēdzas kopā un viņiem ļoti paveicas, viņi varētu uzvarēt un nolikt Ušakovu opozīcijā – ar lielu mandātu, bet bez vairākuma.

A. F.: – Tā ir tāda teorētiska shēma. Jārēķinās, ka vēl ir citas partijas, kas, ja arī netiks pāri 5% barjerai, atņems balsis šai nacionālā līmeņa koalīcijas trijotnei – tie paši zaļie, Latvijas Zemnieku savienība, kas uz Rīgas domi ies atsevišķi, vēl citas partijas, kas atkodīs sīkos procentiņus un veiks pārdali par labu SC/GKR.

– Konsolidēt vienā sarakstā latviskās partijas neizdevās, RP, kurai V esot piedāvājusi tikai apmēram ceturto daļu vietu listē, atteikusies, NA jau sen paziņoja par atsevišķu listi. Kādi būtu scenāriji vienotas listes gadījumā?

A. F.: – Grūti pateikt. Ja viņi ietu kopā, bet tad tiešām – visi, tostarp ZZS, kuri nevar stāvēt nostāk ar domu, ka būs zelta akcijas turētāji, tad varbūt to varētu padarīt par nacionāla mēroga notikumu, kas būtu titāna kauja. NA nav izdevīgi iet kopā – viņiem pēdējās Saeimas vēlēšanās bija relatīvi labi panākumi un arī valdībā viņi spēlē kā tādi nekonformisti, lai gan šādi tādi podi ir nogāzti, esot Saeimā, bet viņiem šos panākumus vajadzētu kapitalizēt.

I. Ī.: – Visām labēji nacionālajām partijām ir ļoti lielas problēmas ar kadriem. Cilvēku, kas vienlaikus varētu un gribētu iet uz būtiskiem amatiem Rīgas domē, Saeimā vai valdībā, Latvijā ir maz. Vairāk ir tādi, kas grib, bet nevar.

– Ja Repše kandidētu Rīgā, viņš vinnētu Ēlerti?

A. F.: – Noteikti! Viņā iekšā ir vairāk politikas, Repšem tos sapņus izdodas labāk iztirgot, arī neticamos. Reti gadās cilvēki, kas nelietojamas preces var pārdot. Politika ir viena no vietām, kur tādi talanti vislabāk atklājas. Bet, protams, viņš vairs nav tas Repše, kas bija pirms 10 gadiem, arī viņa dienaskārtība ar runām par mākslīgo intelektu izklausās visai dīvaini.

I. Ī.: – Repšem pirms nākamā starta politikā būtu vērts padomāt, kā tikt galā ar jautājumiem par viņa privātajām kredītsaistībām, ko viņam visu laiku bāztu degunā. Ēlertei tādā ziņā būtu vieglāk atkauties no neērtiem žurnālistu jautājumiem.

A. F.: – Domāju, ka Repšem arī to piedotu un viņa galvenais kredītdevējs arī palīdzētu tās lietas, vismaz komunikācijā, sakārtot.