Baiba Broka: Rīgai jābūt latviskai
 
©F64 Photo Agency

Intervija ar VL!TB/LNNK kandidāti Rīgas mēra amatam Baibu Broku.

– Pirmais iespaids par jums: esat viena drosmīga sieviete, stājoties pretim spēcīgiem konkurentiem, kuri arī pretendē uz Rīgas mēra posteni pēc nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Vai sen esat TB/LNNK biedre?

– Kopš 2006. gada, kad tieslietu ministram Gaidim Bērziņam biju parlamentārā sekretāre. Šajā partijā iestājos tāpēc, ka man ir tuva partijas paustā nostāja un mērķis: Latvija – nacionāla, demokrātiska un ekonomiski plaukstoša valsts. Mana ģimene vienmēr bijusi ļoti latviska. Esmu padomju laika bērns, un, kā jau tas bijis lielākajai daļai latviešu, latviskums veidojies vai nu dziedot korī, vai dejojot latviešu tautas dejas. Es dejoju tautas dejas kopš četru gadu vecuma, piedalījos dziesmu un deju svētkos, un tad šī latviskā izjūta ir gana labi norūdīta. Līdzīgi kā daudzās latviešu ģimenēs, arī mana tēva dzimtā ir bijuši latvieši patrioti – virsnieki, ar saviem stāstiem un traģēdijām, un šie stāsti ir bijuši un ir neatņemama ģimenes svētku un ikdienas sastāvdaļa joprojām. Manas vecāsmātes māsa astoņpadsmit gadu vecumā brīvprātīgi aizgāja armijā, tas bija dramatisks liktenis – Vācija, Dānija un mūža nogale Amerikā. Kopš bērnības manu dzīvi ir caurvijuši stāsti par to, kā mani senči cīnījušies par Latvijas neatkarību. Mūsu ģimenē vienmēr tika teikts: mēs, latvieši. Un es jūtos lepna, ka mums ir sava valsts.

– Trešdien VL!TB/LNNK Rīgas nodaļas valdes sapulcē jūs tikāt oficiāli izvirzīta galvaspilsētas mēra amatam, piekrītot kandidēt 1. jūnijā notiekošajās pašvaldību vēlēšanās. Listē jūs būsiet pirmā. Kas lika izšķirties par tik nopietnu soli?

– Pēc laikposma, kad biju Gaidim Bērziņam parlamentārā sekretāre, nolēmu mazliet paiet malā no politikas un veltīt vairāk laika savam mazajam dēlam, kuram, kad sāku strādāt pie Bērziņa kunga, bija tikai seši mēneši. Nu kāds laiks ir pagājis, esmu ieguvusi papildus cita veida pieredzi: biju starptautiskās lidostas Rīga padomes priekšsēdētāja, kad satiksmes ministrs bija Kaspars Gerhards, pēc tam kļuvu un esmu joprojām valsts akciju sabiedrības Latvijas gaisa satiksme valdes locekle. Mana darbība bija vairāk vērsta uz starptautisko uzņēmējdarbību. Tas bija liels izaicinājums, jo patlaban ļoti intensīvs darbs notiek Eiropā un pasaulē kopumā – darbs, kas saistīts ar aviācijas industrijas sakārtošanu, un tas man deva labu saimnieciskā darba pieredzi, gan meklējot finansējumu brīdī, kad naudas nekur nav un to neviens nedod, bet joprojām ir jāpilda pienākumi, lai izpildītu EK noteiktās prasības par sistēmu modernizāciju, ko gaida aviokompānijas. Tas bija kārtīgs stresa menedžments, kas iemācīja ekonomiskās krīzes laikā sabalansēt visas intereses. Joprojām arī esmu padomniece tieslietu ministram Jānim Bordānam privāttiesību jautājumos, Eiropas tiesību un komerctiesību jautājumos. Esmu arī lektore Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Un kas mums ir Rīga? Tā ir saimnieciskās dzīves mezgls, un mēram jāprot sakārtot šo saimniecisko dzīvi. Esmu ieguvusi pieredzi, strādājot valsts kapitālsabiedrībā, kur jāvadās pēc komercdarbības principiem, starptautiskas konkurences principiem un jāievēro valsts intereses un prioritātes kopumā. Esmu rīdziniece nu jau gandrīz 20 gadus, un es gribētu izmantot savu prasmi un spēkus Rīgas saimniecības sakārtošanā.

– Konkurence uz Rīgas saimnieka amatu solās būt ļoti nopietna. Uz šo amatu pretendē Nils Ušakovs (SC), Reformu partija izvirzījusi Danielu Pavļutu. Ušakovs, šķiet, jau šobrīd ir pilnīgi pārliecināts, ka konkurentu viņam nav. Vai nenospiež bažīga sajūta, ka viņam varētu būt taisnība?

– Nē, no tā es nebaidos. Es esmu par konstruktīvu konkurenci. Katram politiķim jārēķinās ar to, ka laiks ir ierobežots, proti, ka varētu nākt kāda nomaiņa – ātrāk nekā mēs gribētu. Saimniecisko jautājumu sakārtošanā ir virkne lietu, ko Rīgas dome Saskaņas centra vadībā Rīgā ir pareizi izdarījusi, to nevar noliegt, un es nebūšu tā, kas kritizēs lietas, kuras nav jākritizē. Taču svarīgi, vai es varu piedāvāt to, ko varētu darīt vēl labāk, vai argumentēti norādīt, kurām lietām es noteikti nepiekrītu. Šobrīd pietrūkst divu nopietnu lietu: Rīgā nav nacionālās ideoloģijas un nacionālās identitātes. Ja man šī identitāte ir ielikta šūpulī, es saprotu, ko man un mums nozīmē latviska Rīga un latviska Latvija, tad Saskaņas centra izejas pozīcijai ir pilnīgi citas saknes. Paštreizējā Rīgas dome, gan koalīcija, gan opozīcija, ir balsojusi par pareiziem saimnieciskiem lēmumiem – bezmaksas transports skolēniem un pensionāriem. Bet man pietrūkst latviskās Rīgas.

– Izklausās, ka jūs neapmeklēsiet tā saucamo uzvaras pieminekli 9. maijā, kā to sirsnīgi dara Nils Ušakovs...

– Protams, ne! Tie nav Latvijas valsts svētki, lai gan es respektēju tos cilvēkus, kuriem šī diena ir nozīmīga piemiņas diena. Ir dažas lietas, ko dara Nils Ušakovs kā Rīgas mērs un kas man nav pieņemamas.

– Piemēram?

– Piemēram, balsošana referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu. Viņam kā Rīgas mēram tā nevajadzēja darīt, jo tas kārtējo reizi eskalēja latviešu un krievu pretnostatīšanu. Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, simbols, un Rīgai jābūt latviskai. Šķiet, Rīgas mēram vajadzētu atturēties no apzināti divdomīgām situācijām un aktivitātēm, ja patiešām mērķis ir sabiedrības integrācija un saliedēšana. Vēl mani kā latvieti nomāca Rīgas svētku kulminācija – krievu popgrupas reklāma. Laba popgrupa, tomēr... Nu nevajadzēja tik klaji spēlēt uz krievu nacionālajām jūtām, jo sabiedrība taču visu redz. Savukārt atsaucīgi vārdi dzirdēti par Jāņu vakaru krastmalā, te gan jānorāda, ka Jāņi Rīgā ir svinēti vienmēr, bet ne tik pompozi kā krastmalā. Faktiski jau latviešiem nav raksturīgi Jāņus svinēt ar tādu vērienu, latviešiem tie ir svētki pie dabas un ģimenes vai tuvu draugu lokā. Tomēr jāieklausās Rīgas iedzīvotājos un, ja ir atbalsts, tad labas idejas jāturpina – vienalga, kurš būs mērs. Latviskums nav izolācija vai tautu pretnostatīšana, tas ir aicinājums ikkatram apzināties sevi kā Latvijas iedzīvotāju, iemācīties un runāt valsts valodā, būt lojālam valstij, kurā dzīvo.

– Ja jūs kļūstat par Rīgas mēru, kādi, jūsuprāt, būtu pirmie veicamie darbi?

– Ir jādara viss, lai finanšu plūsmu padarītu caurskatāmu un saprotamu. Šobrīd ir daudz mītu. Tiek pārmests, ka SC vadībā Rīgas budžeta plānošana nav ilgtspējīga, piemēram, Rīgas satiksmē mēs nevaram zināt, kur aiziet subsīdijas un kā tiek tērēta nauda. Viens informācijas avots apgalvo, ka tiek apmaksātas kaut kādas reklāmas, cits noliedz. Tie ir tikai minējumi, taču tie norāda uz to, ka pati Rīgas dome necenšas radīt skaidru un pārskatāmu finanšu plūsmu, lai nerastos spekulācijas un baumas. Arī pašvaldības uzņēmumi noslepeno savas finanses. Vismaz Rīgas domes deputātiem būtu jābūt iespējai iepazīties ne tikai ar oficiālajiem uzņēmumu gada pārskatiem, bet būtu jābūt iespējai sekot līdzi operatīvajiem finanšu datiem ar iespēju uzdot jautājumus uzņēmumu vadītājiem, bet tas nenotiek. Velkot paralēles ar Latvijas gaisa satiksmi, kur mēs savus ienākumus gūstam no gaisa telpas pārlidojumiem un apkalpošanas termināļu zonā, mēs visus savus gada budžetus, algas un citas izmaksas sūtām uz attiecīgajām Eiropas institūcijām, sociālajiem partneriem, un tad mums tiek uzdoti jautājumi par pilnīgi visām pozīcijām: kāpēc jūs algu audzējāt par 5%, kāpēc pieņēmāt trīs jaunus darbiniekus, kāpēc tas un kāpēc tas? Un tad tu zini un saproti, ka esi komerciestādē un ka visiem taviem finanšu posteņiem jābūt tik pamatotiem, ka tie jāmāk aizstāvēt ne tikai šeit, bet arī visu attiecīgo Eiropas institūciju priekšā. Un man nav skaidrs, kādi ir pašvaldības uzņēmumu argumenti, lai slēptu savas finanses no sabiedrības? Šī noslēpumainība ir radījusi nepareizu priekšstatu par pašvaldības finansēm, kaut gan es nevaru pārmest, ka pašvaldības grāmatvedības dokumentos būtu atrodami lieli pārkāpumi.

– Bet kā tad ar uzņēmumu Rīgas nami? Vairāki miljoni latu no tā esot aizplūduši nezināmā virzienā. Kā tas iespējams? Domes vadība nekontrolē uzņēmumu un tā naudas plūsmas? Varbūt tieši otrādi – kontrolē un pieļauj?

– Jā, tas ir jautājums par to, vai kapitāldaļu turētājs rīkojies kā «rūpīgs, čakls un gādīgs saimnieks»: kā tas pieprasa atskaitīties par finanšu plūsmām un netipiskiem darījumiem. Protams, ja ir brīvi finanšu līdzekļi, tad jādomā par to, kā tie varētu pelnīt. Šāda iespēja pastāv – izvietot brīvos finanšu resursus gan depozītos, gan veikt citas peļņu nesošas finanšu operācijas, bet tad ir jābūt skaidrām procedūrām, kādā veidā šie darījumi tiek veikti. Neesmu atbalstītāja finanšu operācijām, kurās ir augsts risks. Vai, rīkojoties ar Rīgas iedzīvotāju naudu, ir pieļaujams slēgt darījumus uz maksimālā riska robežas? Domāju, ka ne. Tā tomēr ir Rīgas iedzīvotāju nauda, par kuru viņi cer sagaidīt kādu citu prasību apmierināšanu. Šobrīd tiesībsargājošās institūcijas veic savu darbu, un gaidīsim rezultātu, bet galvenais, lai tādi gadījumi neatkārtotos un nekļūtu par sistēmu.

– Jūs runājāt par nacionālo ideoloģiju. Bet šodien lielai daļai cilvēku svarīgāka šķiet ikdienas vajadzību apmierināšana, mazāk svarīgi viņiem ir tas, vai Rīgas mērs 9. maijā apmeklēs t.s. uzvaras pieminekli vai ne. Bet, manuprāt, tieši ideoloģija ir pamats, uz kā uzbūvēt visu celtni.

– Par ideoloģiju... Tikko dzejniekam Andrejam Eglītim bija 100 gadu jubileja, un tika atklāta piemiņas plāksne, un man vajadzēja teikt uzrunu. Pirms tam pārdomāju savu sakāmo. Dzejnieks savulaik daudz runāja par izpostīto Latvijas tautas likteni, par tautas sāpi, bet pēdējos dzīves gados viņa daiļrade atklāj dzejnieka rūpes un sāpi par latviešu tautas sīkajām ķildām. Viņš teica: nevajag ļaut šīm ķildām novirzīt latviešus no galvenā un cēlā. Protams, vadoties pēc Maslova piramīdas – bioloģisko vajadzību apmierināšana ir pamatu pamats, bet cilvēks jebkurā gadījumā ir sociāla būtne, kam vajadzīga komunikācija, kultūra, socializācija – Dziesmu svētki un Jāņi. Ja kaut vai vienu gadu to visu mums atņemtu, cilvēki uzreiz saprastu – kaut kas nav kārtībā. Visas šīs norises mēs izjūtam kā pašsaprotamas. Tas ir nācijas ideoloģiskais pamats, latviskās vērtības ceļas uz šā pamata. Tās regulāri, visu laiku jāuztur. Tāpēc jau cilvēki parasti saka: mums vajag desu un maizi! Tāpēc, ka viņi zina un jūt, ka vairāk vai mazāk viņiem apkārt ir šī kultūras Rīga, tāda pašsaprotama un sasniedzama. Cilvēki runā: mūsu mērķis ir padarīt Rīgu latvisku. Bet tas taču ir paradokss: kā var padarīt, ja tai visu laiku tādai jābūt?!

– Pārskatāmā pagātnē Rīgā ir bijusi latvisko partiju vara. Un tad atnāca Nils Ušakovs ar savu Saskaņas centru, un tagad liela – ļoti liela! – daļa rīdzinieku saka: viss ir lieliski! Mēs balsosim par Ušakovu! Un tā saka latvieši, es par krieviem še nerunāju. Kas tad ir pietrūcis latviskajām partijām un to līderiem, lai iegūtu tikpat lielu popularitāti kā Ušakovs?

– Tā ir mūsu nācijas īpatnība un nelaime, ka mums ir lielāks prieks ķildoties, citam citu gānīt un apmelot, nevis pateikt otram cilvēkam paldies un paslavēt, sak, cik labi tu esi izdarījis to un to! Un tomēr... Dziļi saknēs latviešos ir kopības sajūta. Piemēram, Dziesmu un deju svētki ir spilgts piemērs. Kad ir nebeidzamie mēģinājumi pēc negulētām naktīm, mēs visi – no visām Latvijas malām – esam kā viens. Cits citam padodam ūdens pudeles, cits citam palīdzam. Tāda saliedētība! Pēdējo deju – Sudmaliņas – dejojam ar asarām acīs, saprazdami, ka esam kopā, tik ļoti kopā... Bet kā šo latvisko vienotību dabūt iekšā ikdienā? Tā ir mīkla, kurai neredzu atrisinājumu. Varbūt ikdienas rūpes mūsu vienotību aizbīda uz kašķīguma pusi.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"