No Latvijas izceļojušie, kas saņēmuši citas valsts pilsonību, otru pilsonību varēs iegūt arī Latvijā, taču ar vienu noteikumu – ja iegūta kādas Eiropas Savienības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonība.
Piemēram, Krievijas pilsonību saņēmušajiem, Latvijas pilsonības iegūšana būs krietni sarežģītāka. Eksperti uzskata, ka pašreizējā starpvalstu attiecību situācijā šāds lēmums ir pamatots.
Ģeopolitiska barjera
Par grozījumiem Pilsonības likumā Saeimas deputāti lēma ceturtdien, un ar nospiedošu balsu vairākumu grozījumi, kas paredz dubultpilsonības iegūšanu ārvalstīs dzīvojošajiem, pilsonības saglabāšanu Latvijas trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem, tika pieņemti. Otrajā lasījumā pieņemto grozījumu redakcija paredz, ka izmaiņas stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.
Noteikts, ka Latvijas pilsonība būtu saglabājama pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts vai arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību. Tāpat dubultpilsonība varēs būt pilsonim, kurš ieguvis ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvija noslēgusi līgumu par dubultpilsonības atzīšanu. Taču citu valstu, piemēram, Krievijas, pilsonību ieguvušās personas dubultpilsonību varēs saņemt tikai ar Ministru kabineta atļauju.
Sargājot nāciju
Latvijas Universitātes politiskās komunikācijas asociētais profesors Ojārs Skudra uzskata, ka šāda norma politiski ir attaisnojama. «Ir pilnīgi skaidrs, ka pilsonības kandidāts tiek vērtēts arī politiskā kontekstā. Domāju, ka šā punkta nebūtu, ja Latvijā būtu, piemēram, desmit miljoni iedzīvotāju un astoņi miljoni no tiem būtu latvieši,» saka profesors. Atsaucoties uz iespēju pēc atbilstošām investīcijām Latvijā iegūt arī tās pastāvīgās uzturēšanas atļauju, O. Skudra prognozē, ka bez šādas normas Latvijā ieceļotāju no bijušās PSRS valstīm varētu kļūt ievērojami vairāk, kas pašreizējā situācijā nav Latvijas interesēs.
«Prakse ir tāda, ka valstis suverēni izlemj, kam dot un kam nedot savu pilsonību. Domāju, ka arī Eiropas Savienība nevarētu kritizēt šādu lēmumu. Šis punkts ir politiski motivēts, un motivācijas pamats ir pilsoņi kā Latvijas politiskā nācija,» uzskata O. Skudra. Taču savu galīgo spriedumu par šo normu viņš labprātāk paustu pēc tam, kad likums būs stājies spēkā un varēs vērot, kas un no kurienes piesakās uz Latvijas pilsonību.
Arī politisko norišu apskatnieks Filips Rajevskis atzīst, ka šādi ierobežojumi ir normāli, jo «katrai tautai ir pašaizsardzības instinkts». Eksperts uzskata, ka pilsoņu kopuma veidošana un organizēšana ir viens no mehānismiem, «kas nosaka, kas ir šī tauta un kas ir šī nācija». Un šis ģeopolitiskais ierobežojums ir viens no mehānismiem, kā aizsargāties no procesiem, kas var kaitēt. Latvija vēl neesot izaugusi līdz tam, lai dubultpilsonību sniegtu arī Krievijas pilsoņiem, jo tas varot mainīt situāciju valstī diezgan radikāli. «Tas ir politisks lēmums par tautas pašaizsardzību, jo bija iedzīvotāji, kas izvēlējās paņemt Krievijas pilsonību. Šādā situācijā skriet pakaļ piedāvāt un dāvināt pilsonību – nedomāju, ka tas ir lietderīgi,» pārliecināts ir F. Rajevskis.
Vecāku atbildība
Gandrīz nekādu pilsonības iegūšanu ierobežojošu prasību likumprojekts nenosaka trimdas latviešiem un viņu pēcnācējiem. Viņi pilsonību varēs iegūt, iesniedzot konkrētu apliecinājumu. Šī norma tiks attiecināta uz pilsoņiem, kuri Latviju atstājuši PSRS vai Vācijas okupācijas režīma dēļ vai tikuši deportēti un līdz 1990. gada 4. maijam neatgriezās valstī uz pastāvīgu dzīvi. Latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā, pilsonību varēs iegūt, apliecinot savu priekšteču dzīvesvietu Latvijas teritorijā un latviešu valodas prasmi.
Tāpat likuma grozījumi noteic, ka bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no bērna dzimšanas vietas, ja viņa dzimšanas brīdī viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis. Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta dzimušu nepilsoņu bērns ir atzīstams par valsts pilsoni, ja viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis. Paredzēts, ka nepilsoņa bērna atzīšana par Latvijas pilsoni, ievērojot vecāka paustu gribu, notiek vienlaikus ar ierakstu par bērna dzimšanu, turklāt vecākam būs jāapliecina, ka palīdzēs bērnam apgūt latviešu valodu kā valsts valodu un ieaudzinās viņā cieņu un uzticību Latvijai.