Gads pēc Saeimas atlaišanas – jaunu politisko līderu nav

Tieši pirms gada Latvijas vēlētāji izšķīrās par Saeimas ārkārtas vēlēšanu rīkošanu. Rezultātā no parlamenta patrieca tā dēvēto veco politiķu paaudzi.

Pēc vēlēšanām lielajā politikā ienāca daudz jaunu cilvēku, tomēr eksperti ar nožēlu atzīst – potenciāli spēcīgu figūru, kuras nākotnē kļūtu par jaunās paaudzes redzamākajiem politiķiem, praktiski neesot.

Pirms gada smagā ekonomiskā krīze, kā arī nerimstošie skandāli bija katastrofāli sagrāvuši tautas uzticību gan valdošajai politiskajai elitei, gan parlamentam. Izmantojot šo sabiedrības noskaņojumu, nepārvēlētais Valsts prezidents Valdis Zatlers pasludināja cīņu ar oligarhiem, kam pērnā gada 23. jūlijā sekoja arī tautas balsojums par neuzticības izteikšanu 10. Saeimai. Lai gan politiskās vides tīrīšana uz īsu brīdi radīja vēlētājos eiforiju, drīz vien cerības par kvalitatīvi jaunu politiku noplaka, jo nesaskaņas un varas dalīšana sākās arī pašu taisnības cīnītāju rindās. Neraugoties uz to, ka pie varas esošā partija Vienotība aicināja apvienot labējo spēku pūliņus cīņā par politiskās vides attīrīšanu, V. Zatlers nodibināja pats savu partiju un ārkārtas vēlēšanās ieguva otru labāko rezultātu.

Ārkārtas vēlēšanu virsuzdevums tomēr netika izpildīts, jo 63 no 100 ievēlētajiem deputātiem bija strādājuši arī 10. Saeimā vai kādā no iepriekšējiem parlamentiem, tāpēc vēlētāji īpaši lielas cerības lika uz politikā no jauna ienākušajiem cilvēkiem. Tomēr jau drīz pēc vēlēšanām bija redzams, ka jaunie spēki tāpat kā viņu priekšgājēji vislielāko uzmanību velta varas dalīšanai. Turklāt jaunā kustība veidota tādā steigā, ka parlamentā nonāca daudzi nejauši cilvēki, kuriem bija visnotaļ miglaina izpratne par politiku un valstī notiekošajiem procesiem.

Neatkarīgās aptaujātie eksperti norāda: aizvadītā gada laikā bijusi vērojama nepārdomāta steiga tajā, kā politiskā vide atbrīvojās no vecās gvardes, vietā nepiedāvājot neko jaunu. Līdz ar to praktiski visiem nozares ekspertiem tagad ir grūti nosaukt kaut tikai dažas redzamākas jaunās paaudzes figūras, kurām ir potenciāls izveidoties par spēcīgiem politiķiem. Ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka parlamentārā vide nav piedzīvojusi cerēto kvalitatīvo uzlabojumu, jo neko vairāk kā «jaunās slotas sindromu» politikā ienākušās personālijas pagaidām nespēj uzrādīt. «Diemžēl no jaunās paaudzes cilvēkiem vai politiskajiem spēkiem es nevaru nosaukt nevienu, kurš būtu ar labu nākotnes potenciālu. Jāsecina, ka, neraugoties uz daudzajiem trūkumiem un apšaubāmo atklātības līmeni, visperspektīvākā joprojām ir partija Vienotība, kuras kontā vismaz ir daži valstiski nozīmīgi lēmumi. Atsevišķi spējīgi cilvēki ir arī Reformu partijā, piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis, taču pagaidām ir pāragri vērtēt, vai viņam pietiks spēka izveidoties par nopietnu politiķi,» vērtēja eksperte. «Arī ekonomikas ministram Danielam Pavļutam varētu būt labas perspektīvas, taču pagaidām tālāk par lozungiem viņš nav ticis.» Ievērību, pēc R. Karnītes teiktā, pelna arī parlamentārietes Lolita Čigāne (Vienotība), Inese LībiņaEgnere, kā arī labklājības ministre Ilze Vinķele, taču arī šo politiķu praktiskais veikums pagaidām ir pieticīgs.

Tikmēr viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas politiķiem Jānis Jurkāns uzskata, ka lielākā problēma esot lielais nejaušo cilvēku skaits jaunās paaudzes politiķu rindās. «Politika jau sen vairs nav prestiža nodarbošanās. Drīzāk pretēji. Visi talantīgie cilvēki izvēlas citas nozares, bet politikā ienāk viduvējības. Pagaidām neredz nevienu, kurš būtu mērķtiecīgi veidojis savu izglītību, pieredzi un politisko karjeru. Nav tāda cilvēka, par kuru varētu teikt, ka viņam piemīt valstsvīra domāšana un vēlme sevi upurēt valsts labā. Nav arī tādu, kuri ar savām idejām spētu aizraut sabiedrību,» analizē eksperts. «Labs orators ir Raivis Dzintars (Visu Latvjai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK), kurā sākotnēji saredzēju potenciāli spēcīga politiķa aizmetņus, taču viņš savā attīstībā ir apstājies. Daudz tiek runāts arī par ekonomikas ministra Daniela Pavļuta potenciālu, taču, manuprāt, viņš ir pārāk inteliģents politikai,» klāstīja J. Jurkāns.

Kā vienu no redzamākajām jaunās paaudzes figūrām Danielu Pavļutu pieminēja arī kādreizējais reģionālās attīstības ministrs, ilggadējais Tautas partijas politiķis Edgars Zalāns. E. Zalāns uzskata, ka D. Pavļuts pagaidām ir labs menedžeris un ministrs, bet ne politiķis. «Mani mulsina tas, ka potenciāli spējīgākie jaunās paaudzes cilvēki nevēlas stāties partijās, kuras viņus ir izvirzījušas priekšplānā. Savukārt, nepiederot pie kādas politiskās organizācijas, cilvēks nevar izaugt par spēcīgu politiķi, jo tieši politiķis primāri pārstāv savas partijas ideoloģiju un uzstādījumus. Ja tā nav, tad viņš paliek ārpus politiskā konteksta. Acīmredzot jauno laiku politikā praktiski visām labējām partijām trūkst stingras pārliecības un kādas lielākas virsidejas,» savu viedokli pauda E. Zalāns un ir pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība ir tik nogurusi no politikas, ka vēlētājiem vairs nav pieprasījuma pēc partiju ideoloģijas, savukārt partijas vairs nemeklē spēcīgus cilvēkus, kuri idejas spētu nodot vēlētājiem.

Kā redzamākos jaunās paaudzes cilvēkus E. Zalāns minēja arī neatkarīgo deputātu grupas vadītāju Klāvu Olšteinu un Nacionālās apvienības pārstāvi R. Dzintaru, taču arī šīs abas personālijas esot pārāk vājas, lai izveidotos par politiskajiem līderiem.

«No Raivja Dzintara biju gaidījis vairāk, taču viņš ir palicis plakanā nacionālisma laukā. Savukārt vienīgais nozīmīgais Klāva Olšteina veikums bija aiziešana no Reformu partijas, kam nav sekojusi tālāka izaugsme.