Intervija ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu (Nacionālā apvienība) – par ebreju restitūciju jautājumu un koalīcijas iekšējām nesaskaņām.
– Politologi runā, ka galvenais jūsu demisijas iemesls nebija t.s. ebreju jautājums, ar ko tagad pilni mediji, bet gan kaut kas cits un šo citu parādīšot Nacionālās apvienības (NA) tālākā rīcība.
– Nē, galvenais iemesls ir ebreju restitūciju jautājums, mūsu un Vienotības atšķirīgā izpratne par šo jautājumu. Neslēpšu, ka demisijas lēmuma pieņemšanu ir veicinājusi arī komunikācija starp Vienotību un Nacionālo apvienību. Mums jārunā par līdzvērtīgu sadarbības partneru statusu Saeimā un valdībā – un šajā gadījumā es nerunāju par ministru krēsliem. Es runāju tikai par uzklausīšanu, tikai par to, cik daudz mēs no NA puses jau šobrīd esam darījuši, lai īstenotu vēlētāju intereses, un cik daudz mūsu koalīcijas partneri ir saklausījuši mūsu ierosmes un vēlmes. Nesadzirdēšana ir atstājusi negatīvo fonu, jo mūsu komunikācija nav bijusi pārāk laba.
– Kādus jautājumus Vienotība nesadzirdēja?
– To jums vajadzētu jautāt frakcijai, jo es uz visām sadarbības padomes sēdēm nenācu. Mums ir sagatavots saraksts ar tiem projektiem, kas ir iesniegti, no kuriem tikai daži ir atbalstīti.
– Nosauciet, lūdzu, vienu konkrētu neatbalstītu jautājumu.
– Tas ir jautājums par pilsoņu loka paplašināšanu. Mēs vairākkārt esam iesnieguši priekšlikumus grozījumiem Satversmē, un diemžēl nav bijusi pat diskusija – tikai noraidījums, sak, šis neder, tātad neskatām. Mēs virzītos uz priekšu, ja būtu bijusi diskusija, mēs pieaicinātu konstitucionālo tiesību ekspertus, uzklausītu partneru pretargumentus, un mēs visu varētu izrunāt, sēžot pie viena galda.
– Precizēsim: NA ir pret pilsoņu loka pa plašināšanu?
– Jā. NA ir pret pilsoņu loka paplašināšanas automātisko veidu, kāds šobrīd tiek iniciēts. Pilsonība nevar būt dāvana! Jāļauj vismaz vienam no vecākiem paust savu nostāju un gribu šajā jautājumā. Tas ir arī viss, uz ko mēs pastāvam.
– Vai tas viss kopumā nozīmē to, ka NA varētu izstāties no koalīcijas?
– Nē, mūsu mērķis nav izstāties no koalīcijas un valdības. Vēlētāji ir devuši mandātu tieši šādai koalīcijai, un mēs joprojām vēlamies tajā strādāt, bet uz līdztiesīgiem pamatiem.
– Kā mēdz tautā runāt: vilks spalvu maina, bet tikumu nemaina. Diez vai pēc šiem nereklamētajiem konfliktiem Vienotība pret jums kļūs iejūtīgāka.
– Tas ir sarunu jautājums. Šodien (intervija notika pirmdien, pirms NA un Vienotības sarunām par ebreju restitūciju jautājumu – E.V.) par to runāsim.
– Jūsu partijas biedrs Roberts Zīle teica, ka NA ir pietiekami daudz cilvēku, kas varētu kandidēt uz tieslietu ministra amatu. Bet NA taču ir vienots viedoklis par ebreju restitūcijām, proti, NA ir pret to, ka tas tiek risināts tādā veidā, kā to piedāvā pēcatmodas periodā dibinātās ebreju organizācijas – atdodot tām īpašumus, kas it kā piederējuši līdzīgi nosauktajām organizācijām, kuras beigušas eksistēt padomju okupācijas sākumā. Vai tad nākamais tieslietu ministrs, kas nāks no NA rindām, varētu piekrist šādam jautājuma risinājumam?
– Mums ir NA valdes un frakcijas lēmums attiecībā uz restitūcijas jautājumu, tas ir spēkā esošs, tas ir attiecināms uz mani kā uz bijušo ministru – tāpat kā uz jebkuru nākamo. Līdz ar to pirmais jautājums, ko risināsim sarunās ar premjeru, būs par to, kas notiek ar rezolūcijām, kas joprojām ir spēkā esošas. Es runāju par rezolūcijām gan attiecībā uz darba grupas veidošanu, gan uz īpašumu saraksta veidošanu. Šajos jautājumos mums ir domstarpības. Pēdējā rezolūcijā bija paredzēts sagatavot kopīgu viedokli ar ārlietu ministru Rinkēviču, taču mums ar viņu ir atšķirīgi viedokļi. Mēs vēlamies, lai mūsu uzstādījumu respektē.
– Piedodiet, bet saraksts ar ebreju kopienai it kā piederošajiem īpašumiem jau bija izveidots.
– Jā, tas tika izveidots 2010. gada 21. maijā un tika nosūtīts Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim. To izdarīja toreizējais tieslietu ministra pienākumu pildītājs Lieģa kungs.
– Tad jau Dombrovska kungs varēja pats nodarboties ar šiem sarakstiem un šo jautājumu risināšanu.
– Kāpēc viņš to nedarīja – nezinu.
– Kas iniciēja ebreju jautājuma aktualizāciju? Kādu laiku taču bija klusums.
– 1. jūnijā saņēmu Ministru prezidenta rezolūciju, kurā bija rosināts izveidot darba grupu Tieslietu ministrijas vadībā, un tās uzdevums būtu sagatavot īpašumu sarakstus. Es informēju valdi un frakciju, pēc tam sekoja mūsu viedoklis par šo jautājumu. Arī sadarbības padomē mēs lūdzām premjeru, lai viņš izstāsta savu viedokli par to, kāds ir šīs rezolūcijas mērķis. Atbildi mēs nesagaidījām. Es aizsūtīju viedokli premjeram ar saviem argumentiem, kāpēc šāda darba grupa nav jāveido. Pēc kāda laika sekoja otrā rezolūcija.
– Atgādiniet, kas tajā bija.
– Otrā bija par to, ka jāizveido savstarpēji saskaņots viedoklis ar ārlietu ministru un jānosūta saraksti ebreju kopienai. Klāt pievienotajā vēstulē ebreju kopiena diezgan precīzi norādīja, ka viņi paši gatavo likumprojektu par ebreju reliģisko un sabiedrisko organizāciju īpašumu restitūciju.
– Kopiena? Tai ir piešķirta likumdošanas iniciatīva?
– Nē, nav. Tas, kas nepārprotami bija skaidrs no pirmās rezolūcijas: ja Tieslietu ministrija būtu uzņēmusies vadīt šo darba grupu, tieslietu ministram būtu jāvirza šis likumprojekts valdībā un Saeimā. Mēs runāsim ar Vienotību, ka šis jautājums jānoņem no darba kārtības. Lai premjers pats veido šo darbu vai arī uzdod to veidot ārlietu ministram, kas piekrīt viņa nostājai. Diskusijai par šo jautājumu jānotiek Saeimā politiskā līmenī. Ja kāds grib pārskatīt denacionalizācijas procesu, tad kādam tas ir jāpasaka. Un tad jābūt par to diskusijai. Un mūsu viedoklis ir tāds: ja denacionalizācijas process tiek pārskatīts, tad tas jādara plašākā griezumā: tad tas attiecas ne tikai uz ebreju kopienu, bet arī uz visām citām sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, kā arī uz citām nacionālajām kopienām – uz krievu, lietuviešu, čigānu utt.
– Protams, citādi sanāk tā savādi: ebreju kopiena izrādās augstāka un vienlīdzīgāka par citām kopienām.
– Jā, tādā gadījumā varētu būt pretruna ar Satversmē noteikto vienlīdzības principu. Ja man kā pilsonim, juristam un bijušajam tieslietu ministram kāds, piemēram, lietuviešu biedrības pārstāvis, uzdotu jautājumu, kāpēc viņš nevar pretendēt uz īpašumu, kuru viņam savulaik neizdevās atgūt, man nebūtu atbildes uz šo jautājumu.
– Vai denacionalizācijas procesa laikā īpašumus varēja atgūt arī sabiedriskās un reliģiskās organizācijas?
– Jā, bija kārtība, kādā tās varēja atgūt īpašumus. Ja runājam konkrēti, ebreju biedrība ir dibināta 2003. gadā, un ir jautājums, vai to var uzskatīt par iepriekšējo, pirms kara dibināto, organizāciju saistību pārņēmēju.
– Kas to var izlemt vai novērtēt?
– Tiesa vai likumdevējs.
– Kāpēc NA ir tieši tāda nostāja, kāda tai ir?
– Jautājums loģiski ir par denacionalizāciju – pārskatām to vai ne. Nākamais jautājums – kāpēc tikai attiecībā uz vienu kopienu, nevis uz visām? Ja tas viss tā notiek, tad sabiedrībai tas jāizskaidro. Šos īpašumus atņēma nacistiskais un komunistiskais režīms, Latvija kā valsts tai laikā bija iznīcināta. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija visiem deva iespēju atgūt savus īpašumus. Latvijas valsts un latviešu tauta nav kolektīvi atbildīga par holokaustu mūsu valsts teritorijā.
– Nav dzirdēts, ka sabiedrībai kāds kaut ko skaidrotu.
– Diemžēl jums taisnība.
– Ja pareizi saprotu, denacionalizācija ir beigusies – gan privātpersonām, gan sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām.
– Jā, denacionalizācijas process ir beidzies. Arī ebrejiem. Bet šobrīd nosacīti eksistē likumdošanas sprauga. Piemēram, ja ir kāda sabiedriskā organizācija, kura tiesiski var pierādīt savu pēctecību un kurai, viņasprāt, pieder kāds īpašums. Šī organizācija var iet uz Saeimu un lobēt konkrētu likumu par konkrētu īpašumu. Reizēm tādas lietas notiek: uz Saeimu tiek virzīti ugunsdzēsēju, ārstu biedrības īpašumu restitūcijas jautājumu likumprojekti. Tas vēl tagad ir iespējams. Bet nevis tā: paņemt kaut kādu sarakstu un pieprasīt tajā esošo īpašumu atdošanu.
– Spiediens šajā jautājumā esot ļoti liels. Pastāstīsiet, no kuras puses?
– Nu, kaut vai šīs pašas rezolūcijas. Ja mēs jau pēc pirmās rezolūcijas pasakām savu viedokli, ja tai seko otrā rezolūcija, kas būtībā nav izpildāma, tas rada ažiotāžu un līdz ar to arī spiedienu.
– Ceturtdien Latvijā ieradīsies ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone. Vai pieļaujat, ka viņa varētu risināt sarunas par ebreju restitūciju jautājumu?
– Es to neizslēdzu. Kas attiecas uz ebreju restitūciju jautājumu, es savu un apvienības nostāju esmu paudis gan ASV vēstniecei, gan ebreju organizāciju pārstāvjiem. Mēs katrs palikām pie sava viedokļa.
– Vietējā ebreju organizācija Arkādija Suharenko vadībā arī spiež risināt ebreju restitūciju jautājumu?
– Ja saliekam visus faktus dokumentāli, premjera pirmā rezolūcija tapa, balstoties uz Suharenko vēstuli.
– Vai šāds spiediens, jūsuprāt, Latvijā neveicina antisemītismu?
– Šajā situācijā mani biedē tas, ka tiek izcelta viena kopiena. Tas var pasliktināt situāciju sabiedrībā. Domāju, ka pati ebreju kopiena arī apzinās, ka tas nav labi.
– Ir daudz gadījumu, kad t.s. ebreju īpašumi jau ir pārdoti privātpersonām. Ko tad tagad darīs? Atņems tām šos īpašumus?
– Tā nebija plānots, jo sarakstā visi īpašumi piederēja valstij vai pašvaldībām. Bet tāpat ir daudz jautājumu. Piemēram, Liepājā vismaz viena augstskolas ēka esot ebreju īpašums. Bet šī ēka taču daudzus gadus ir uzturēta, nauda ir ieguldīta. Vai augstskola varēs tur palikt? Ja paliks, tad – kāda būs nomas maksa un kā tiks risināti daudzi citi ar šo īpašumu saistītie jautājumi?
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
