Neatkarīgā intervē Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība).
– Komunikāciju, kādu sabiedriskajā telpā dzirdējām starp Vienotību un Reformu partiju, starp jums un Valdi Zatleru, var uzskatīt par abu partiju attiecību aisberga virsotni. Kas slēpjas dziļākajos slāņos? Politikas aizkulisēs runā, ka jūsu savstarpējā nepatika ir milzīga. Sevišķi tas bija jūtams bēdīgi slavenā rīkojuma Nr.2 gadadienas svinību laikā, kad eksprezidents Zatlers, komentējot rīkojuma sekas, apgalvojot, ka tas ir slikts tikai tiem, kas kaut ko zaudējuši, savukārt jūs izteicāties, ka rīkojums cilvēkos atstājis nepatīkamas mieles. Kā tad īsti ir?
– Var jau svinēt dažādas gadadienas, bet katrā vēsturiski politiskajā situācijā ir savi veicamie uzdevumi. Taču šobrīd, patiesību sakot, nav īstais brīdis svinībām: tagad ir jāstrādā. Uz mums skatās kā uz valsti, kas spēj pārvarēt krīzi un pati stabilizēt savus ekonomiskos pamatus. Investori un partneri uz mums skatās pozitīvi, mums jāspēj attīstīt savu ekonomiku tik lielā mērā, lai mums būtu pietiekami daudz naudas, lai tērētu tik, cik mums ir nepieciešams. Tas ir atkarīgs no valdošās koalīcijas. Politikā nav draugu, politikā ir jāprot nevis mīlēt, bet gan sadarboties. Un nevar būt mērķis nemitīgi runāt: lūk, ko es izdarīju! Lūk, cik brīnišķīgi es to izdarīju! Nekad viens pats cilvēks neko nevar izdarīt: lēmumus var pieņemt tikai koleģiāli, komandā, un arī atbildība par sarežģītiem lēmumiem jāuzņemas koleģiāli.
– Bet kādas tad galu galā ir Vienotības un Reformu partijas attiecības?
– Attiecības ir lietišķas, bet... Tām ir sava vēsture, un tās nav pilnībā izlīdzinājušās. Taču tās nav tādas, ka mēs nevarētu kopā strādāt, un šajos mēnešos kopā ir izdarītas daudzas labas lietas. Tas liecina, ka valdība ir rīcībspējīga.
– Iespējams. Bet salīdzinoši nesen jūsu bijušais partijas biedrs Einars Repše nodibināja savu biedrību, kas, iespējams, pēc kāda laika pārtaps par politisku spēku, kas piedalīsies Saeimas vēlēšanās. Jau ir izskanējusi doma, ka nākamo valdību veidošot Vienotība un Zaļo un zemnieku savienība. Kas zina – varbūt arī Repšes jaunā partija?
– Šobrīd mēs nevaram runāt par citu valdību šajā parlamentā. Ir pagājis kāds laiks, kopš radās Repšes biedrība, un pamats, kāpēc tā izveidota, esot bijis ekonomiskā izrāviena ideju pieteikums, lai panāktu kādus konkrētus rezultātus. Es zinu, ka biedrība organizējot tikšanās ar uzņēmējiem, taču diemžēl nav sagaidīts neviens reāls piedāvājums – ko valdība varētu darīt šā izrāviena labā. Zināms, ka eirozonā ir problēmas – šajā pašā laikā Latvija turpina stabilizēt savu situāciju, un rādītāji ir tādi, ka mēs izrāvienu varētu realizēt. Ja valdība nav uzklausījusi kādu no uzņēmēju grupām, tieši tagad uzņēmējiem vajadzētu nākt ar idejām, kuras varētu realizēt. Nevar tā – pagaidīsim nākamās vēlēšanas un tad liksim galdā idejas. Cerēsim, ka Repšes biedrība nav tikai kārtējais politprojekts, kurā cilvēki sanāk kopā un izskaitļo: lūk, mums būs partija ar mazajām zelta balsīm, ar kurām varēsim spēlēties, veidojot koalīciju. Latvijai ir svarīga politiskā stabilitāte, jo vienīgi tā ir panākama valsts attīstība. Politisko stabilitāti var nodrošināt tikai lieli politiskie bloki, nevis sīkpartijas.
– No vairākiem Vienotības biedriem ne reizi vien izskanējis, ka tieši Zaļo un zemnieku savienība vienmēr bijusi labs sadarbības partneris Vienotībai – pretēji Reformu partijai, kuras līderis ir neprognozējams un sašvīkājies ar sarkanajām līnijām.
– Var, protams, dažādi vērtēt to, kas izdarīts kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām, bet nedrīkst vērtēt visu tā – balts vai melns. Kad Dombrovskis izveidoja savu pirmo valdību kopā ar zaļzemniekiem un Tautas partiju, lēmumi, kas tika pieņemti, bija nepopulāri un grūti. Bez zaļzemniekiem tie nebūtu pieņemti, un bez zaļzemniekiem valsti no krīzes mēs neizvestu. Zaļo un zemnieku savienība iepriekšējā parlamentā bija spēcīgi pārstāvēta, un pateikt, ka pašvaldību vadītāji, augstskolu mācībspēki un citi cienījami un patstāvīgi domājoši ļaudis izpilda kāda viena konkrēta cilvēka rīkojumus, ir vismaz neapdomīgi. Varbūt kāds iedomājas, ka cilvēks, nonākot parlamentā, kļūst par paklausīgu marioneti? Protams, bija arī problemātiski lēmumi, kurus nevarējām kopīgi pieņemt, jo zaļzemnieki bloķējās ar Saskaņas centru.
– Bet arī šobrīd – šajā koalīcijā – ir virkne lēmumu, par kuriem nav saprotams, kādēļ tos virza.
– Jā. Piemēram, jautājumā par pasažieru vilcienu līgumu. Tas ir vienkārši apbrīnojami, jo dažiem politiķiem ir amnēzija: ir koalīcijas sadarbības padomes protokols, kurā skaidri redzami tie Reformu partijas cilvēki, kuri uzstāja, ka šis līgums steigšus ir slēdzams, kaut arī Vienotības politiķi tam nepiekrita. Bet tagad var tikai pabrīnīties, kā Reformu partija pie uzrādīta protokola pēkšņi apgalvo tieši pretējo. Nedrīkst aizmirst, ka šis līgums Latvijai ir ļoti nozīmīgs, bet tas nekādā veidā nedrīkst radīt Dienvidu tiltam līdzīgas problēmas. Eiropas Komisija atklāti pateica, ka tādam līgumam tā naudu nedos. Tad mums vajadzēs pašiem maksāt tos 100 miljonus latu. Taču katrs mūsu lats infrastruktūrā ir jāiegulda gudri.
– Kam tieši piemetās amnēzija?
– Reformu partijas ministri ļoti uzstājīgi stāstīja, ka tā ir Dombrovska valdības caurkrišana, ja līgums netikšot noslēgts. Gan tiem, kas gribēja noslēgt līgumu, gan tiem, kas bija pret, gribējās lēmumu ieraudzīt ļoti ātri. Bet katrs solis jāizvērtē no tiesisko seku iestāšanās viedokļa.
– Vai vilcienu līgums ir vienīgais klupšanas akmens Vienotības un Reformu partijas platajā un gludajā ceļā uz Latvijas uzplaukumu?
– Mums jāatrod risinājumi negludumiem, turklāt nevis bļaustoties publiskajā telpā, bet gan pie sarunu galda. Ir jautājumi, par kuriem mums grūti vienoties, tomēr kopumā šī koalīcija strādā, un uzdevumus, kas svarīgi valstij, tā var veikt.
– Un tomēr, atgriežoties pie runām par iespējamo jauno koalīciju: vai būtu iespējama sadarbība ar zaļzemniekiem?
– Šajā parlamentā ir sazīmētas sarkanās līnijas...
– Kas gan tās ir sazīmējis? Vai tikai ne partija ar to katastrofāli zemo reitingu?
– Domāju, ka mēs visi ļoti labi atceramies, kas tās sazīmēja... Bet šajā sakarā gribu atgādināt kādu vēl senāku pieredzi. Mēs, būdami vēl Jaunais laiks, iezīmējām sarkanās līnijas, aizejot no valdības, kurā bija Tautas partija. Mums šķita, ka tas ir labākais veids: deklarēt sarkanās līnijas un tad kaut ko mēģināt darīt. Bet politikā ir jāvar kaut ko ietekmēt. Un ietekmēt ir iespējams tikai tad, ja tu sēdi pie sarunu galda un piedalies lēmumu pieņemšanā. Un tam, kāpēc kāda partija nestrādā vai strādā ar kādu politisko spēku, kam ir pietiekami liels sabiedrības atbalsts, ir jābūt saprātīgam pamatojumam. Tā, piemēram, ir jautājumā par sadarbību ar Saskaņas centru: šobrīd pat tie cilvēki, kuri bija pozitīvi noskaņoti pret šo politisko spēku, pēc valodu referenduma vairs nespēj iedomāties, kā varētu ar to sastrādāties. Savukārt zaļzemnieku reitings aug lēni, bet pastāvīgi. Modelējot nākamo parlamentu, nekas neliecina, ka tajā nebūs Vienotības, zaļzemnieku un Nacionālās apvienības. Iespējams, būs arī Repšes partija. Tāpēc domāju, ka vajadzēs rēķināties ar iespējām strādāt koalīcijā ar nosauktajiem politiskajiem spēkiem. Vienmēr jau kāds nāk ar karogu: es nākšu un uzvarēšu! Bet politika nav viens revolucionārs lēmums, politika ir smags ikdienas darbs.
– Izskatās, ka Reformu partija, kuras reitings nu jau ir tikai 1,8 procentpunkti, velk uz leju visu koalīciju.
– Ja koalīcijā ar kādu konkrētu pārstāvi ir kādas problēmas, tās attiecas uz visu koalīcijas darbu kopumā. Politikā caur Reformu partiju ir ienākuši daudzi jauni cilvēki, no kuriem vairākos redzu labu perspektīvu, taču smagākais ir politikas mācīšanās posms. Uzreiz nevar pamanīt strauju attīstību un kvalitatīvus lēmumus.
– Publiskajā telpā izskanējis, ka uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām Vienotība varētu veidot kopīgus sarakstus ar Reformu partiju, atbīdot malā Zatleru. Ar trim Zatlera vietniekiem, iespējams, būtu vieglāk slēgt dažādas vienošanās. Turklāt Zatlers slimības dēļ uz nezināmu laiku pagājis malā no partijas vadības.
– Šos apbrīnojamos izdomājumus kārtējo reizi izlasīju internetā. Radās aizdomas, ka kādiem ir nenogurdināma vēlme izplatīt apmelojumus par Reformu partijas un Vienotības attiecībām. Varu apliecināt, ka nav bijušas ne iekšējas, ne starppartiju diskusijas par kopīgiem sarakstiem ar kādu konkrētu partiju, kur nu vēl par nosacījumiem jeb ultimātiem potenciālajiem partneriem. Vienotība ir aicinājusi visas līdzīgi domājošās partijas sēsties pie kopīga sarunu galda un izstrādāt Rīgas attīstības plānu. Vispirms kopīgi darbi, un tikai tad diskusijas par sarakstiem.
– Ja mēs atgrieztos gadu senā pagātnē, vai jūs, zinādami to, kas jau šobrīd noticis, aicinātu Zatleru stāties Vienotībā?
– Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš – pretēji tam, kā tas notiek normālās valstīs – iesaistīsies politikā un veidos partiju. Lai neiestātos absolūti sašķeltais politiskais process, cerot, ka pozitīvos mērķus mēs varētu sasniegt visi kopā, mēs viņu tomēr aicinātu pie sevis. Strādājot Vienotības komandā, Zatlers nebūtu tik daudz zaudējis. Varbūt pat neko nebūtu zaudējis. Sīkpartijas nav Latvijai piemērots ceļš, un arī pirms gada tas bija skaidrs, tāpēc Zatleru aicinājām pie sevis.
– Kāds politologs izteicās aptuveni tā: kamēr būs 11. Saeima, tikmēr Vienotības un Reformu partijas (Āboltiņas un Zatlera) attiecības būs ļoti sliktas. Kā to komentēsiet?
– Tas acīmredzot attiecas uz pagājušās nedēļas svētku paziņojumiem... Nav īstais laiks runāt par to, kas notika, jo mums vēl ilgi kopā jāstrādā. Tad es sapratu, ka visi it kā grib, lai politiķi runā patiesību, bet tad, kad politiķis to arī pasaka, tad izrādās, ka politiķis ir kašķīgs, ambiciozs un vēl nez kāds. Nekad neesmu dzirdējusi tādus pārmetumus Latvijas politiķiem – vīriešiem, kādi tiek izteikti man, proti, par it kā pārlieko emocionalitāti.
– Manuprāt, tieši vīrieškārtas politiķi uzvedas nesalīdzināmi emocionālāk un mazāk līdzsvaroti par politiķēm sievietēm.
– Pieņemu arī, ka patiesību ne visi vēlas dzirdēt, un tas ir stāsts par desām un politiku: varbūt nav vērts zināt, kā taisa desas un politiku. Varbūt jāpaiet vēl kādam laikam, lai parunātu par to, kas īsti notika pirms gada.
– Ir parādījušās divas pilnīgi pretējas versijas par to, kas notika pirms gada: jūs apgalvojāt, ka Zatlers izšķirīgajās konsultācijās par Saeimas atlaišanu runāja par kaut kādu gleznu, savukārt viņš teica, ka ne par kādu gleznu viņš nav runājis. Kam ticēt?
– Šī saruna, protams, nav ierakstīta diktofonā, tādēļ nav iespējams dokumentāli pierādīt, kam taisnība. Tajā sarunā piedalījās četri cilvēki, un lai tas paliek uz šo cilvēku sirdsapziņas. Sarunā piedalījās Zatlers, Rinkēvičs, Gunda Reire un es. Pirms Saeimas atlaišanas bija atsevišķi jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un valdības vadītāju. Tāpēc ar Dombrovski Zatlers runāja atsevišķi. Tajā vēsturiskajā posmā Latvija bija apstājusies krist bezdibenī, un mums bija svarīgi noturēties. Toreiz bija atbraucis Moody’s pārstāvis, lai paceltu mūsu valsts kredītreitingu, taču tas nenotika. Stabila izeja no krīzes ir iespējama tikai tad, ja ir stabila politiskā vide, ja parlaments un valdība ir rīcībspējīgi. Bet, pieņemot lēmumu par parlamenta atlaišanu, attīstība apstājās.
– Tiesiskuma un reformu koalīcijas galvenie karognesēji, protams, ir Reformu partijas spožie prāti. Vai Vienotība nejūtas drusku tā kā malā pabīdīta bārenīte, kad reformētāji metas, piemēram, uz ostām?
– Viņi mums pārmet, ka mēs neveicinām ostu reformas. Taču reformas nav tikai paziņojumi par reformām vai atsevišķu cilvēku nomaiņa dažādos amatos. Ostas ir galvenais ekonomiskais dzinējspēks ikvienā pilsētā, kurā atrodas šīs ostas, un nevar taču reformēt ostas tā, ka pašvaldības tajās zaudē jebkādu ietekmi. Reformu pamatā ir jābūt reāliem ekonomiskajiem uzlabojumiem, nevis saukļiem par uzlabošanu. Tāpat arī izglītības ministrs Roberts Ķīlis, kas man šķiet ļoti gudrs cilvēks: viņš nāk ar daudziem paziņojumiem, piemēram, par mācību gada pagarināšanu, bet kas ar šīm reformām notiek tālāk? Varbūt vispirms izpētīt šīs iespējamās reformas kopā ar speciālistiem un cilvēkiem, kurus tās skars tieši, un tikai pēc tam tās pieteikt? Tas viss liecina par to, ka Zatlera partija vēl nespēj strādāt kā komanda.
– Arī attieksme pret dažādām pretrunīgi vērtētām parādībām partijai nav vienota: lūk, geju praidu atbalstīja tikai ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ko par šo lepnuma gājienu domājat jūs?
– Esmu demokrāte pēc būtības, un tas attiecas arī uz praidu un uz homoseksuāliem cilvēkiem. Tas, ka mēs izliekamies, ka viņu nav, neatrisina problēmu. Taču mums ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp tiem, kam tas ir galēji nepieņemami, un tiem, kas uzskata, ka netradicionāla seksuālā orientācija ir kaut kas pilnīgi normāls. Nedrīkst šos cilvēkus pretstatīt vai aizskart otras puses cieņu. Tāpēc ir jautājums: vai praids ir tā forma, ar ko sabiedrībā mēģināt atrast mierīgas līdzāspastāvēšanas un izpratnes veidu? Esmu vairākkārt tikusies ar geju organizāciju pārstāvjiem, un kā politiķe es zinu divus likumus, kas var palīdzēt risināt situāciju: tas ir likums par mantojumu – visbiežāk viendzimuma pārus uztrauc mantiskās attiecības, un tām jābūt civilizēti sakārtotām, bet otrs ir veselības likums – nereti ir jādod izšķirīga atļauja attiecībā uz tuvu cilvēku.
– Vislielākie sirdēsti gan ir par to, ka viendzimuma pāriem neļauj laulāties un adoptēt bērnus. Jācer, ka Latvijas politiķi vēl ir saglabājuši pietiekami daudz veselā saprāta, lai šādas aplamības nepieļautu.
– Tuvākajā laikā tas nav iespējams, jo Latvijas sabiedrība ir pietiekami konservatīva, tāpēc parlamentā nav īstais brīdis šādām diskusijām. Mēs dzīvojam ar vērtībām, uz kuru pamata dibināta Latvijas valsts, un tikai tām ir jāvieno cilvēki.
– Mecenāts Vilis Vītols, jūsu partijas biedrs, nesen izteicās, ka politiskā elite ir bezzobaina, jo nespēj tikt galā, piemēram, ar tādiem kā Lindermans un citi politiskie provokatori.
– Grūti būs komentēt Lindermanu, jo viņš mani ir iesūdzējis tiesā. Tas ir par manu viedokli, ko esmu paudusi Latvijas Avīzē. Tā aptaujāja politiķus par to, vai Lindermanam ir dodama Latvijas pilsonība. Taču pilsonības piešķiršana nav tikai juridisks, tas ir arī politisks akts. Tāpēc paudu savu viedokli, ka šajā gadījumā grūti runāt par lojalitāti Latvijai. Mums ir Satversmes 100. pants, kas cilvēkiem ļauj paust savu viedokli. Bet, atbildot Vītola kungam, kuru ļoti cienu, gribu teikt, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un lēmumus mēs nevaram pieņemt, balstoties uz patīk vai nepatīk, tāpēc arī attiecībā uz Lindermanu mums jāievēro tie likumi, kurus paši esam pieņēmuši. – Kāda šobrīd ir Vienotības sadarbība ar Nacionālo apvienību (NA)? Tad, kad Saeimā vajadzēja balsot par fiskālās disciplīnas līgumu, NA izmantoja iespēju pieprasīt lielāku finansējumu kultūrai. Principā – normāls politiskais tirgus.
– Labi, ka ir viens politiskais spēks, kura galvenais jautājums ir mūsu valsts nacionālā identitāte. Taču politiķim ir jāmāk arī skatīties uz savas valsts attīstību ilgtermiņā. Apbrīnojamas bija iekšējās debates par fiskālās disciplīnas jautājumu: NA bija tie paši argumenti, kādus izmantoja Saskaņas centrs. Vai tiešām mūsu valstij vajadzētu attīstīties tāpat kā Rīgai, kuras burbulis drīz sprāgs? Galvaspilsēta dzīvo pēc principiem, kas ir pretēji jebkurai ekonomikas loģikai. Bet jautājums jau ir tikai par to, vai mēs vēlamies sakārtot savus ekonomiskos pamatus. Esmu priecīga, ka beigu beigās NA par to nobalsoja. Nedrīkst atkārtot trekno gadu kļūdas: ja parādās kāda nauda, to vajag mēģināt politiski izplēst. Protams, mums ir vajadzīgi Dziesmu svētki, mums ir vajadzīga Latvijas Nokia – mūzikas skolas, no kurām izaug mūsu lieliskie mūziķi, taču es gribētu sagaidīt, ka par to mēs runājam nevis brīdī, kad tiek pieņemts konkrēts likums, kuram nepieciešams kvalificēts balsu vairākums, bet gan katru dienu. Tas ir ikdienas darbs, nevis akcija.
– Nacionālās attīstības plāna veidotāji nule brīdināja, ka Latvijā var attīstīties nomaļu sindroms: valsts nomales izsīkst, izmirst, pārpalikušie pārceļas uz Rīgu, tā uzmilst un nonivelējas. Ko darīsim?
– Šis process diemžēl jau ļoti spēcīgi izteikts. Par izlīdzināšanu ir runāts jau 22 gadus – kopš neatkarības atgūšanas. Tas ir jautājums par to, kā mums saņemt lauksaimniecības tiešmaksājumus un finansējumu no kohēzijas fondiem. Tieši pēdējie ir svarīgi reģionu attīstībai. Lūk, mazās lauku skoliņas: mēs nevaram mehāniski rēķināt – tik un tik bērnu, par maz, jāslēdz ciet. Ja nebūs tās skoliņas, nebūs vairs nekā. Jādomā par atbalsta mehānismiem. Mums 2015. gads ir ES prezidentūras gads, un parlamentā jau nākamajā nedēļā būs diskusijas par reģionālo attīstību. Ir Latgales programma, bet ne tikai Latgalē ir problēmas. Tiklīdz tu tālāk aizbrauc, viss atklājas ne tajās labākajās krāsās. Galvenais ir nodrošināt darbu, un tad cilvēki arī gribēs dzīvot attālākās Latvijas vietās un gaidīt savējos atpakaļ no ārzemēm.
– Tikko žurnālists Lato Lapsa nāca klajā ar paziņojumu, ka jūsu partijas biedrs, Saeimas Vienotības frakcijas vadītājs, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Dzintars Zaķis esot ticis pie jaunas automašīnas Volvo XC60, nesamaksājot valstij aptuveni 8800 eiro PVN. Turklāt šis auto esot izshēmots Mūsa Motors Grupā, kur augstā amatā strādā jūsu vīrs. Izskatās, ka Zaķis Vienotību ir nolicis, kā mēdz teikt, zem sitiena.
– Mēs dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī, kur lēmumus – kā jau pirmīt teicu – nepieņem pēc patīk vai nepatīk principa. Mērauklai jābūt vienai – atbilstībai likumam. Kā var spriest no plašsaziņas līdzekļos minētā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ir iesniegti dokumenti. Man šobrīd nav detalizētākas informācijas, lai varētu sniegt sīkākus komentārus.
– Vērtējot Valsts prezidenta Andra Bērziņa pirmo darbības gadu, kādā TV raidījumā parādījās viedoklis, ka viņam esot pietrūcis spilgtuma. Vai mums nepieciešams arī spilgtuma kritērijs?
– Noskatoties šo raidījumu, man bija tiešām skumji. Taču es priecājos par to, ka Latvijas sabiedrība Valsts prezidenta institūtu tomēr ciena. Andra Bērziņa reitings lēnām aug, un to viņš panācis ar savu mieru, ar nepārsteidzīgiem lēmumiem. Mums pērnais gads bija satricinājumu pilns, arī šis – ar smagu referendumu un smagiem ekonomiskiem lēmumiem. Ja prezidents šajā laikā spēja noturēt valstī līdzsvaru, tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi valstij un katram cilvēkam. Satversme nemaz nedod prezidentam daudz pilnvaru, un, ja viņš ar savu personību, ar savu lauku cilvēka pamatīgumu un dzīves pieredzi ir spējis panākt, ka viņam uzticas vairāk nekā 60% cilvēku, tas jau ir lielisks rādītājs. Nedomāju, ka cilvēka vērtības rādītājs ir spilgtums. Kādā laikposmā mums ir vajadzīgs miers un līdzsvarotība. Ne vienmēr būtiski un vajadzīgi ir aktīvie, revolucionārie lēmumi.