Likumprojekts, kas pašlaik sagatavots skatīšanai otrajā lasījumā, skars trīs galvenos jautājumu blokus, t.i., dubultpilsonības iegūšanu ārvalstīs dzīvojošajiem, pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem, kā arī pavalstniecības jautājumu tiem Latvijas pilsoņu bērniem, kuri dzimuši ārvalstīs.
Jūtīgo problēmu risināšanai Saeimā izveidoja īpašu Pilsonības likuma grozījumu apakškomisiju, kurai esot izdevies rast kompromisu starp dažādajiem politiskajiem uzskatiem. Reformu partija (RP) priekšvēlēšanu periodā solīja panākt automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijā dzimušajiem mazuļiem, savukārt pret šādu lojalitāti iestājās Nacionālā apvienība.
Definē kompromisa variantu
Apakškomisijas sekretāre, deputāte Inese LībiņaEgnere (RP) sarunā ar Neatkarīgo klāstīja, ka zelta vidusceļš atrasts lēmumā ļaut nepilsoņu statusā esošajiem vecākiem pašiem izvēlēties savu bērnu valstisko piederību. Jāatgādina, ka tagad likumdošana paredz: visas nepilsoņu ģimenēs dzimušās atvases automātiski saņem to pašu statusu, kuru var mainīt vienīgi tad, ja abi vecāki izrāda iniciatīvu un oficiāli lūdz savam bērnam piešķirt Latvijas pilsonību. Tikmēr jaunā kārtība noteiks, ka, dodoties uz dzimtsarakstu nodaļu un reģistrējot bērna vārdu, uzvārdu, vecākiem būs obligāti jāatzīmē arī bērna pilsoniskais statuss. «Līdz šim daudziem mazuļiem tika liegta pilsonība vecāku pasivitātes dēļ. Problēmas bija arī tiem cilvēkiem, kuri bērnu audzina vieni, jo pilsonības pieprasīšanai bija nepieciešama abu vecāku iesaistīšanās,» klāstīja I. LībiņaEgnere. Deputāte piebilda arī, ka pilsonību saviem bērniem vēlas nebūt ne visi Latvijā dzīvojošie nepilsoņi, jo daudzi grib maksimāli atvieglot biežos braucienus uz Krieviju.
Jānovērš smagnējā birokrātija
Apakškomisijas deputāts Dzintars Rasnačs (VL!TB/LNNK) Neatkarīgajai piebilda, ka nepilsoņu jautājums likumdošanas izmaiņu kontekstā ir pārspīlēts, savukārt grozījumu visbūtiskākais aspekts saistīts ar dubultpilsonības jautājumu. Gan Dz. Rasnačs, gan I. LībiņaEgnere bija vienoti, ka pēc būtības nepilsoņu bērnu valstiskās piederības problēma jau sen ir atrisināta un tagad esot vienīgi jānovērš sistēmas smagnējā birokrātija. Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars papildina: Reformu partijas savulaik solītā automātiskā pilsonība visiem Latvijas teritorijā dzimušajiem bērniem būtu kategoriski noraidāma, tādēļ kompromisa kārtība esot daudz pieņemamāka. Taču arī šis risinājums nacionāļus līdz galam neapmierinot un VL!TB/LNNK Saeimas frakcijas vairākums, visticamāk, attiecīgos likuma grozījumus ar savām balsīm neatbalstīšot.
Risināt dubultpilsonību
Arī R. Dzintars atzina, ka daudz būtiskāk esot labot novecojušās normas par dubultpilsonības piešķiršanu, jo likuma neatbilstība mūsdienu situācijai ik gadu laupot Latvijai simtiem jaunu pilsoņu. Kā zināms, šobrīd, neatļaujot dubultpilsonību, Latvija katru gadu zaudē apmēram 400 pilsoņu un šim skaitlim ir tendence palielināties. Turklāt saikni ar dzimteni pārsvarā ir spiesti zaudēt ekonomiski aktīvi, gados jauni cilvēki, kuri devušies strādāt uz citām valstīm. Jāatgādina – līdz šim likumdošana noteica, ka dubultpilsoņi var būt vienīgi ārzemēs dzimušie Latvijas pilsoņu bērni. Savukārt pēc plānotajām likumdošanas izmaiņām personai vienlaikus ar Latvijas pilsonību varēs būt arī kāda no Eiropas Savienības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstu pilsonībām. Dz. Rasnačs skaidroja, ka dubultpilsonības norma, visticamāk, neattiekšoties uz Krievijā dzīvojošajiem, jo šī valsts neatrodoties vienotā drošības telpā ar Latviju.
***
Eiropas pieredze
Pastāv divas atšķirīgas prakses, nosakot bērna pilsonību. Lielbritānija un Īrija ir no tām retajām valstīm, kurās bērna pilsonību nosaka dzimšanas vieta. Līdzīgi kā tas ir arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Lielbritānijas un Īrijas pilsonību automātiski saņem ikviens bērns, kas nācis pasaulē šo valstu teritorijā.
Citas Eiropas Savienības valstis ievēro tā dēvēto asinsradniecības principu, kad bērna pilsonība tiek noteikta pēc vecāku pilsoniskās piederības.
Eiropas valstīs pilsonības kārotājiem prasītais uzturēšanās ilgums ir vismaz pieci gadi, bet daudzās valstīs arī ilgāks. Piemēram, Lielbritānijā tie ir 5 gadi, Austrijā – 6 gadi, Vācijā – 8 gadi, Dānijā, Norvēģijā, Islandē – 7 gadi, Portugālē, Spānijā – 10 gadi, Šveicē – pat 12 gadi.
Pilsonību zaudē ārvalstīs dzimis Dānijas pilsonis, kas līdz 22 gadu vecumam nav nekad uzturējies Dānijā. Līdzīga norma ir spēkā Zviedrijā un Somijā.
Norvēģijas likumdošana principā nepieļauj dubultpilsonību, taču ir izņēmumi. Ja viens no bērna vecākiem ir norvēģis, otrs – citas valsts pilsonis, tad bērns var iegūt dubultpilsonību.
Zviedrijā nepastāv dubultpilsonība.
Avots: PMLP