Nevajadzīgi pētījumi par sadārdzinātām cenām, žonglēts iepirkums jau iepriekš zināmai kompānijai, augstu valsts amatpersonu iespējama personiska ieinteresētība atdot valsts funkcijas privātam kantorim – Neatkarīgās rīcībā esošā informācija vedina domāt, ka šajā skandālā iepīts gan premjera birojs, gan Ekonomikas ministrija, un atklāts ir jautājums, kura politiskā spēka aizsegā?
Laika degli šai bumbai uzstādījis Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Andris Ozols, nākot klajā ar paziņojumu, ka uz viņa vadīto iestādi tiek izdarīts politisks spiediens. LTV raidījumā Jauna nedēļa viņš sacīja: «Mūsu aģentūrai tika uzdots slēgt līgumu, kas nav ne pēc jēgas, ne pēc nepieciešamības, ne pēc cenas svarīgs valstij.» Konkrētu spiediena avotu viņš gan nenosauca, taču raksturoja to, kā «ļoti augstu valsts amatpersonu». Savukārt vēl pirms tam Latvijas Radio raidījumā Labrīt viņš norādīja, ka naudas medītājs un politiskā atbalsta saņēmējs ir starptautiskā auditorkompānija Ernst&Young. Par viena pētījuma rezultātu jākļūst nākamajam – finansiāli daudz ietilpīgākam. Pēc šādas A. Ozola vaļsirdības premjera Valda Dombrovska birojā nekavējoties tika izsludināta trauksme, Ekonomikas ministrija (EM) izdeva rezolūciju, un valsts sekretārs Juris Pūce pieprasīja aģentūras vadītāja paskaidrojumus. Viņš saņēma visai lakonisku atbildi: «Šobrīd gatavoju informāciju iesniegšanai tiesībsargājošajām iestādēm.»
Skandāla priekšvēsture
A. Ozola traktējumā šis ir stāsts par mēģinājumu no valsts izblēdīt vairāk nekā miljonu latu, taču, ja konkrētais gadījums nav izņēmums, bet noziedzīga sistēma, iespējams, par vēl lielākām summām. Ar apšaubītajiem darījumiem saistītajos dokumentos, arī epasta sarakstē, kas nonākusi Neatkarīgās rīcībā, parādās vairākas iespējamās atslēgas personas. Jau pieminētais EM valsts sekretārs Juris Pūce, Ministru prezidenta padomnieks tautsaimniecības jautājumos Gints Freimanis, premjeram tieši pakļautā Pārresoru koordinācijas centra eksperts Jānis Zvīgulis.
Tieši J. Zvīgulis 2010. gadā Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai prezentēja ieceri izveidot centralizētu investīciju projektu portfeli. Toreiz viņš to darīja, pārstāvot uzņēmumu Invest In. Doma tāda, ka ārzemniekiem tiek piedāvāti jau pilnībā sagatavoti tautsaimniecības projekti, kuros atliek tikai investēt naudu un sākt strādāt. Premjers V. Dombrovskis novīzēja vērtēt šo ieceri Ekonomikas ministrijai, taču tā ieceri izbrāķēja, jo LIAA tolaik jau nodarbojās ar ārvalstu investoru piesaisti pēc šādas shēmas, un trūka loģiska pamatojuma, kādēļ funkciju atdot kādam privātam kantorim. Tomēr šī ideja acīmredzot nekur nepazuda. Epasta sarakstes izdrukas liecina, ka ar «projektu platformu» turpināja nodarboties gan J. Zvīgulis, gan premjera padomnieks Gints Freimanis. Tālākie notikumi jau risinājās 2011. gada nogalē un turpināja attīstīties šogad.
Fiktīvs konkurss
Lai gūtu pamatojumu kaut kādu valsts funkciju vai uzdevumu atdošanai privātajam sektoram, būtu nepieciešams apliecinājums valsts nespējai pildīt šīs funkcijas. A. Ozols uzskata, ka LIAA gadījumā šāds apstiprinājums vai drīzāk iegansts meklēts ar audita palīdzību. Tas, ka Investīciju piesaistes sistēmas neatkarīgu novērtējumu veiks Ernst&Young Baltic, viņam pateikts, vēl pirms Ekonomikas ministrija bija izsludinājusi konkursu par šā pētījuma veikšanu. Uzvarētājs Ernst& Young Baltic tiek paziņots 2011. gada 30. novembrī, kad sākotnējais līguma izpildes termiņš jau divas dienas bija garām. Aģentūras juristu slēdzienā secināts, ka konkurss pēc būtības bijis fiktīvs: «Acīmredzami tiek izvirzīts termiņš, līdz kuram līgumu nav iespējams izpildīt, ja vien liela daļa no darba jau nav veikta iepriekš vai arī ja iepriekš pretendentam nav zināms, ka varēs darīt vēlāk (t.i., neievērojot iepirkuma tehniskajā specifikācijā noteiktās prasības).» Šo metodi ierēdņi dēvē par žonglēto iepirkumu – formāli viss var izskatīties gludi, taču neviens saprātīgs uzņēmējs neuzņemsies neizpildāmas saistības un pasūtījums tiek vienīgajam «īstajam» pretendentam. Zīmīgi, ka LIAA auditēšanā kā eksperts un moderators piesaistīts tas pats Jānis Zvīgulis, kura prezentēto projektu Ārējo finansējuma piesaistes modeli projektu attīstībai 2010. gadā izbrāķēja.
Firma rēķinās ar politisku atbalstu
Vēl pirms oficiāli kļuva zināms novērtējuma veicējs, turpinājās Ernst&Young Baltic sarakste ar aģentūru par iespēju īstenot pusotru miljonu latu vērtu pētījumu, kura rezultāts būtu milzīgs skaits mapīšu ar padomiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem – kā kļūt konkurētspējīgiem. Runa ir par 200 uzņēmumu izpēti. Ernst&Young Baltic pārstāvis Jānis Meirāns neslēpj cerības uz politisku projekta izlobēšanu un pat norāda, no kādiem Eiropas fondu līdzekļiem nauda būs jāņem: «(..) kad decembra vidū iesim runāt ar EM biroju par iespējamo politisko atbalstu un turpmākajām darbībām. Doma ir, ka varētu no atlikumiem atbalstīt pārdali uz 2.3.1., zem tās veidojot atsevišķu aktivitāti. Ko tu par to domā?» Tā A. Ozolam epastā raksta J. Meirāns. A. Ozols neko labu par to nedomā – tā būtu nelietderīgi iztērēta nauda, kuras turklāt nav.
Labvēlīgāku fonu Ernst&Young Baltic plāniem iespējams izveidot ar audita un negatīvas publicitātes palīdzību. Ziņas par LIAA nekvalitatīvo darbu parādījās vairākos medijos, jautājums, cik tās ir pamatotas.
Novērtējuma gala ziņojumā vairākās vietās iekļauta norāde uz nepieciešamību pētīt klientu apmierinātību, kaut gan gadā aģentūra saņēmusi tikai sešas sūdzības, turklāt apmierinātības mērīšana jau notiek, un arī pētījumā parādās galvenokārt pozitīvas atsauksmes no aptaujātajiem uzņēmumiem. Tomēr auditorkompānija rekomendē: «LIAA vajadzētu ieviest klientu apmierinātības uzlabošanas procesu.» Un tikai pāris dienu pēc gala ziņojuma sagatavošanas – šā gada 27. martā – Jānis Meirāns A. Ozolam piesūtīja Ernst&Young Baltic piedāvājumu pētīt klientu sūdzības. Kopējās izmaksas esot 50 000, bet, «lai nav tik mežonīgs cipars», pasūtījumu varot sadalīt. Jāpaskaidro, ka, sadalot to sastāvdaļās, iespējams izvairīties no atklāta konkursa rīkošanas.
Kura galva kritīs?
Protams, no sabiedrības interešu viedokļa pašlaik galvenais jautājums ir, kas un kādēļ tik rupjiem līdzekļiem lobē Ernst&Young Baltic intereses un vai tās vispār ir Ernst&Young Baltic intereses. Pēc tam, kad kompānijas vārds saistībā ar šo skandālu parādījās publiskajā telpā, tās īpašnieks Andris Lauciņš zvanīja A. Ozolam. Telefonsarunas ierakstā viņš pārmet: «Klau, Andri, es te atkal lasu šodien Dienas Biznesā – tu publicē kaut kādu stāstu... Tur tajā visā tavā cīkstiņā ar kanceleju un Freimani mēs atkal kaut kā tiekam piesaukti un iepīti.» Noprotams, ka runa ir par Valsts kanceleju un premjera padomnieku Gintu Freimani, kuram formāli nebūtu nekādas saistības ar Ernst&Young Baltic veikto auditu. Un Dienas Biznesā publikācijā G. Freimaņa vārds nefigurēja.
Neatkarīgās sazvanīts, premjera padomnieks kategoriski noliedz pat iespēju izdarīt uz LIAA kaut kādu spiedienu un sola iestādes vadītāju sūdzēt tiesā, ja viņa vārds parādīsies šīs lietas kontekstā. Viņa versijā, A. Ozols ir neprofesionāls ierēdnis, kas netiek galā ar saviem pienākumiem, tāpēc staigā tagad apkārt, muļķojas un nodarbojas ar visādām insinuācijām. Par ieplānoto pusotra miljona līgumu viņš vispār dzirdot pirmo reizi. «Pierādījumus galdā!» ir sašutis G. Freimanis, aicinot A. Ozolu nekavējoties iesniegt ziņojumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) vai vismaz pēc būtības atbildēt uz ekonomikas ministra rezolūciju. Arī ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce apgalvo, ka nekāda līgumu uzspiešana Ernst&Young Baltic interesēs nenotiekot. Tikmēr pati auditorkompānija klusē. Gan tās īpašnieks A. Lauciņš, gan darbinieks Jānis Meirāns lietas, kas saistītas ar klientiem, publiski nekomentēšot.
Pierādījumus augstākā līmeņa korupcijai A. Ozols uz KNAB nesīšot šodien. Un jau tagad ir skaidrs – kāda galva šā skandāla dēļ ripos. Pastāv arī tāda iespēja, ka tā būs viņa paša galva.