Krasts: Grieķijas un Portugāles dēļ varam neizpildīt nosacījumus, lai iestātos eirozonā

Pēc nerezultatīvās kandidēšanas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās 2009. gadā ekspremjers Guntars Krasts kādu laiku bijis Moldovas premjera padomnieks Eiropas integrācijas jautājumos, nodarbojas ar dažādu uzņēmumu un iestāžu konsultēšanu Latvijā un ārvalstīs, ir viens no grupas biedriem, kas nodarbojas ar Latvijas ES prezidentūras darba kārtības sagatavošanu 2015. gadam. Par Eiropas, eiro, Latvijas ekonomikas attīstības scenārijiem Neatkarīgās intervija ar G. Krastu.

– 2009. gadā EP vēlēšanās startējāt no partiju apvienības Libertas.lv. Apvienība vairs nepastāv ne formāli, ne neformāli – tas bija vienreizējs projekts uz EP vēlēšanām?

Guntars Krasts: – Tā bija piecu partiju apvienība uz konkrētajām vēlēšanām, kuras priekšsēdētājs es biju, nebūdams nevienas partijas biedrs. Tā bija diezgan plaša spektra partiju apvienība – no centra pa labi, nedaudz arī pa kreisi. Pēc vēlēšanām biju pietiekami aizņemts darbos un nesaskatīju interesi atgriezties aktīvajā politikā, un apvienība bez manis izjuka.

– Tolaik aizstāvējāt «būtisko Eiropas nākotnes jautājumu izlemšanu tautas nobalsošanā». Jaunais Eiropas fiskālās disciplīnas līgums, jūsuprāt, ir tautas nobalsošanas jautājums? Īrija vienīgā plāno rīkot referendumu.

– Īrijai to prasa konstitūcija, kuras ķīlnieki viņi ir. Droši vien jābūt politiķiem, lai uz to atbildētu. Bet fiskālās stabilitātes līguma prasības ir loģiskas un valsts pastāvēšanai nepieciešamas: finanšu kārtība, nedzīvošana pāri saviem līdzekļiem – to nevarētu tā vienkārši noraidīt, pasakot, ka dzīvosim pāri saviem līdzekļiem, aizņemsimies un neatbalstīsim šādu vienošanos.

– Domājat, ka sabiedrība to varētu saprast un nobalsot par šādu līgumu?

– Šajā krīzes brīdī es laikam nebūtu tas, kas aicinātu balsot par līguma nodošanu referendumam. Krīzes noskaņojums atstāj iespaidu uz sabiedrisko domu, kas ir depresīva un nereti lietas uztver ārkārtīgi saasināti, un arī šajā stabilitātes līgumā varētu saskatīt to, kā tur nav.

– Ko jūs domājat, sakot «šajā krīzes brīdī»? Latviju, Eiropu, eiro? Mēs jau stāstām par to, kā esam pārvarējuši krīzi!

– Procesu, kas vēl aizvien turpinās kopš 2008. gada visā pasaulē. Izņemot daļu Eiropas valstu, kas aizvien atrodas krīzē, Latvija un vairums attīstīto valstu iet vai ir izgājušas no tās ārā, ASV jau runā par ekonomiskā cikla kāpuma periodu jeb stabilas izaugsmes fāzi. Vienlaikus ik pa brīdim kāds no ekonomikas indikatoriem uzrāda šīs atlabšanas specifisko, nedrošo dabu, ko nosaka globālo saistību ārkārtīgi augstā ietekmējamība.

– Kādā ekonomikas ciklā ir Latvija?

– Esam tikko iznākuši no krīzes, neesam vēl stabili augošas kreditēšanas periodā, kādā ir, piemēram, ASV, kur nevar sagaidīt pārāk dramatiskus pagriezienus. Latvija arī reaģē uz situāciju Eiropā un ekonomiski vājo valstu radīto psiholoģisko klimatu, kas ietekmē visas eiro zonas, arī lielo ekonomiku atlabšanu. Ja apmēram pirms pusgada tika uzskatīts, ka Vācija jau ir stabili izgājusi no krīzes, ir stabila, tad šobrīd tā vairs nevar teikt, jo Eiropas kopējais ekonomiskais klimats ievelk visu ES recesijā uz kādu pusgadu. Varbūt atlabšanas, stabilizācijas pazīmes varētu parādīties gada otrajā pusē, bet pēdējie procesi Grieķijā, arī Francijā atkal var šo procesu destabilizēt.

– Jaunā Francijas prezidenta ievēlēšana, kas nav taupības pasākumu atbalstītājs, Grieķijas nespēja izveidot valdību kārtējo reizi mazinājusi eiro vērtību un likusi bažīties par Eiropas fiskālās stabilitātes plāna īstenošanu, eiro likteni. Pirms tam biržās kritumu raisīja arī Spānijas banku rekordlielas summas (227,6 miljardu eiro) aizņemšanās no Eiropas Centrālās bankas (ECB). Cik tās ir tikai šo valstu problēmas, un kā tās varētu skart arī mūs?

– Valstu savstarpējā atkarība ir ievērojami pieaugusi. Procesi ES būtiski ietekmē pārējo pasauli, izejvielu piegādātājvalstu ekonomikas, tostarp ļoti būtiski arī Krieviju. Tas ietekmē energoresursu cenas, tirgus paplašināšanās procesus, darbaspēka kustību. Latvija no šā procesa nevar atdalīties un krīzes zonā veidoties kā plaukstoša oāze. Bet, ja Latvija normāli sakārto saimniecību, ir samazinājusi parādus līdz saprātīgam līmenim, spēj tos pārfinansēt, sakārto biznesa vidi un būtiski kāpina valsts administratīvo spēju, valsts nevar palikt ilgstošas krīzes perēklis. Esam tiešā kopsakarībā ar ES atlabšanu.

Vismaz šā gada pirmā puse un varbūt arī otrā, pat neanalizējot, kas notiks ar Grieķiju, ES būs salīdzinoši gausas attīstības vai pat recesijas periods. Pēdējā ceturksnī uzrādītā pakalpojumu sektora sašaurināšanās ir diezgan spēcīgs signāls tam, ka ES ekonomika kopumā ir uz recesijas sliekšņa.

– Jostas vēl īpaši nevaram atlaist.

– Nevaram, bet mēs varētu būt starp tām valstīm, kuras, situācijai nedaudz stabilizējoties, atkal atgūst elpu kopā ar tām valstīm, kas nosaka toni ES. Jautājums vēl, kā Francija tiks galā ar valsts parādu, kā un cik ātri samazinās budžeta deficītu, vai jaunā prezidenta administrācija spēs veikt reformas un pildīs vai drīzāk – nepildīs priekšvēlēšanu solījumus. Ja nepildīs, tad varbūt virzīsies pa ekonomikas stabilizēšanas ceļu, ja mēģinās izdabāt sabiedriskajam noskaņojumam, vilks laiku, meklēs sviras, ar kurām, līdzīgi kā grieķi, sevi aiz matiem izcelt no purva, varbūt krīzi paildzinās vai radīs papildu draudus.

Latvijā tomēr ir priekšnoteikumi ekonomiskās situācijas stabilizēšanai, jo virkne Eiropas un arī Latvijas uzņēmumu ir atguvuši vai atgūst konkurētspēju, tiem ir labi saimnieciskie rādītāji. Tas liecina, ka krīzes laikā veiktā aktīvā fiskālā konsolidācija, izdevumu optimizācija uzņēmumu līmenī dod rezultātu, un šie procesi vēl labu laiku, kamēr nesāksies inflācijas spiediens, var veicināt pieprasījuma kāpumu ražošanā, kas arī ar dod iespēju paplašināties patēriņam. Tajā pašā laikā ekspansionistiskā monetārā politika, ko veikusi ASV Federālo rezervju banka, tā saucamā kvantitatīvā paplašināšanās, sākotnēji 600 miljardu dolāru drukāšana, parādzīmju iepirkšana, kā arī dažādi monetārie stimuli, ko veikušas ES dalībvalstis, apmēram triljons eiro iepludināšana eirozonas banku sistēmā, uztur augstas izejvielu cenas. No vienas puses, mums tas ir slikti, no otras – ņemot vērā augsto koksnes un metāla īpatsvaru mūsu eksportā, tas nodrošina salīdzinoši augstus ienākumus firmām, kas darbojas šajā jomā, pat ja pieprasījums nav tik augsts. Bet ar šo pārlieku lielo naudas masu, kas gulst finanšu sistēmā, resursu cena tiek mākslīgi palielināta. Mūsu zaļā zelta eksportam, kam ir maza pievienotā vērtība, šobrīd tas ir izdevīgi.

Arī darbaspēka izmaksas Latvijā kopš ievērojamā krituma krīzē nav īpaši palielinājušās, tās veido mazāku uzņēmumu izdevumu īpatsvaru nekā pirmskrīzes periodā, līdz ar to uzņēmumu iekšējās finanses ir veselīgākas.

– Fiskālā līguma oponenti uzskata, ka tas kaitēs valsts izaugsmei, jo neļaus pietiekami investēt infrastruktūrā, zinātnē, izglītībā, demogrāfijā, Latvija zaudēs konkurētspēju; līgums kalpojot ekonomiski attīstīto eksportētājvalstu dominances nostiprināšanai un banku stabilizācijai, nevis reālās ekonomikas attīstībai, valsts nevarēs īstenot pretciklisko politiku. Turklāt līgums regulē valsts sektora izdevumus, bet ne privāto sektoru, lai gan tieši privātā kapitāla ieplūšana lielā mērā uzpūta kredītu burbuli, kas pēc tam tik sāpīgi plīsa.

– Ekonomikas stimulācijai jānotiek paralēli nelielā amplitūdā, bet nevar aizņemties, guldīt ekonomikā un cerēt, ka uz tās pieauguma rēķina atdos. Kur ir garantija, ka tad nebūs jauna krīze, ka ieguldītie resursi dos atdevi, izņemot varbūt to neilgo brīdi, kad cilvēkiem, kas būvēs infrastruktūras objektus, būs darbs? Nav skaidri zināms, cik, kādu atdevi šie objekti nesīs tautsaimniecībai pēc tam, ja ekonomikas izaugsmes temps atkal samazināsies. Tās visas ir neaprēķināmas lietas, primitīvā medicīnas līmenī, kad nolaiž asinis, lai samazinātu asinsspiedienu.

– Kā valsts var amortizēt krīzes?

– Latvijas izvēles vairumā gadījumu ir attaisnojušās.

– Iekšējā devalvācija?

– Jā. Izdevumu sabalansēšana ar ieņēmumiem. Lai gan tā bija sāpīga un, kad SVF to rosināja, arī es sākotnēji domāju, ka tā varētu būt pārāk ilgstoša, sāpīga un bez ātras atdeves, tagad redzam, ka, samazinot izmaksas, kāpa konkurētspēja. Islande, kas veica valūtas devalvāciju, arī ir atguvusies, bet milzīga problēma ir līdzi nākošā inflācija, rezultātā arī cilvēku parādi ir pamatīgi inflējušies un cilvēkiem tos ir grūtāk atmaksāt. Kā valsts, kas eksportē lielākoties tikai karstu ūdeni un zivis, Islande piedzīvoja diezgan strauju inflācijas kāpumu, jo daudz kas jāimportē. Pilnībā ieguvumus un zaudējumus no viena un otra izvēlētā ceļa varēsim pilnīgāk novērtēt, kad redzēsim, kāds būs otrais etaps, cik ātri atgūsies valstis, kas ir devalvējušas valūtu. Arī Ungārijā devalvācija radīja vairāk sarežģījumu, neraugoties uz valdības ekonomikas stimulēšanas centieniem.

– Vai, atbalstot Latvijas Bankas cietā lata politiku, tomēr redzat, ka var kaut kādā nelielā svārstību koridorā spēlēt?

– Sākotnēji nebiju šīs politikas atbalstītājs. Domāju, ka nelielā koridorā – procenta robežās, varbūt nedaudz vairāk – noteikti varēja spēlēt. Bet nevar strikti pateikt, ka viena vai otra izvēle ir pareiza jebkuros apstākļos – rezultāti valstīs, kas krīzes laikā veica iekšējo vai ārējo devalvāciju, ir diezgan līdzīgi, Ungārijā tie gan ir sliktāki. Viņi mēģināja veikt papildu ekonomikas iešūpošanas pasākumus ar netradicionālām metodēm, banku aplikšanu ar nodokļiem, bet tas vēl vairāk sašaurināja kreditēšanu, veica diezgan drosmīgus eksperimentus ar centrālās bankas funkcijām, kas trauslajā krīzes laikā radīja vairāk sarežģījumu, nekā piedzīvojām mēs, igauņi vai lietuvieši.

– Kādu prognozējat eiro nākotni, raugoties uz politisko notikumu fonu finansiāli nestabilajās Eiropas valstīs, uz ko biržas reaģēja ar eiro vērtības kritumu? Un cik nelokāmai jābūt Latvijas virzībai uz eiro, ņemot vērā eiro zonā notiekošo?

– Vēl pirms pusgada es būtu teicis, ka nekas jau nenotiks, ka Grieķijas izstāšanās varbūtība ir zemāka par 50%, bet šobrīd teiktu, ka tās palikšana eiro zonā ir tikai ar 20–25% varbūtību. Visticamāk, ka Grieķija tajā vai citā formā tiks izstrukturēta no eiro un Vācijai būs atkal par to jāmaksā.

– Vācijas bankas iepirkušas arī daudz Grieķijas parādzīmju.

– Jā, tas radīs jautājumu par privātā sektora glābšanu, bet primārā lieta būs – kā nodrošināt to, lai Grieķijā nesākas pilnīgs kolapss. Ja jūnija beigās neienāk kārtējais maksājums, Grieķijas bankas varētu palikt bez naudas, Grieķijas banku sistēma varētu pārstāt funkcionēt. Tas būtu dramatisks kritiens, kas jāmīkstina – jāpiešķir līdzekļi, lai Grieķija var atturēt finanšu sistēmu no sabrukšanas, un tas būs jāmaksā no publiskās naudas. Grieķijas piemērs būs ārkārtīgi lipīgs, un tirgus jau tūlīt sāks strukturēt ārā Spāniju un Portugāli – ticams, ka būs jāliek iekšā papildu publiskā nauda, lai tās noturētu.

– No kurienes nauda?

– Pārsvarā no naudas, kas paredzēta tā saucamā ugunsmūra veidošanai eirozonā, bet daudz līdzekļu jau aizies Grieķijas izstrukturēšanai. Makus nāksies atvērt ārpus eiro zonas valstīm visos kontinentos un caur SVF atbalstīt eiro zonu. Un ECB būs spiesta atkal drukāt, varbūt vēl kādu triljonu papildus vidējā termiņā, kādu trīs gadu naudu banku likviditātes nodrošināšanai un caur bankām finansēt eirozonas valstu parādus.

– Kad tas varētu notikt?

– Grieķija atrodas dramatiska pagrieziena brīdī, acīmredzot izsludinās jaunas vēlēšanas, bet vēlēšanu datums būs pēc vitāli nepieciešamā maksājuma saņemšanas jūnija vidū, savukārt parlamentam jūlijā ir jāpieņem lēmums par 11 miljardu eiro – apmēram puses Latvijas kopprodukta – atrašanu nocirpšanai, konsolidācijai 2013. gada budžetā. Ja viņi to neizdara, SVF nez vai turpmāk piedalīsies finansēšanā.

– Ja Grieķiju izstumj no eiro zonas, tas eiro padara stiprāku vai vājāku?

– Pirmajā brīdī tas ir vājums, nākamajā – spēks. Laikā, kad Grieķijas jaunās demokrātijas partijas līderim Antonim Samarim bija uzticēta valdības veidošana, tirgi pret eiro reaģēja negatīvi, bet tiklīdz viņš pateica nē, tirgi acīmredzot saprata, ka valdība Grieķijā netiks izveidota, kas nākamajā solī nozīmē Grieķijas izstāšanos, un eiro kurss sāka celties, jo bez Grieķijas eiro kļūst tīrāks un spēcīgāks. Arī bez Portugāles. Spānija atradīs iespēju palikt eiro, tās ekonomika būs spējīga to izdarīt, ja negadās kas ārkārtējs. Un tad eiro atgūs spēku – ja Grieķija tiek izstrukturēta kaut kad līdz gada beigām, nākamajā gadā eiro jau ir stiprāks.

– Un Latvijai vajadzētu turēt kursu uz eiro kritērijiem un tad skatīties?

– Turēt kursu uz eiro kritērijiem vajag jebkurā gadījumā, jo tas arī atbilst līguma nosacījumiem ar starptautiskajiem aizdevējiem. Tie nosaka arī veselīgu izdevu

mu – ieņēmumu attiecību veidošanos, mēs vairs nevaram audzēt lielāku ārējo parādu, kas jau ir pāri par 40% iepretim Igaunijas 17%. Arī ja neierobežosim inflāciju, ātri izjutīsim spiedienu uz darba algām, līdz ar to – konkurētspējas kritumu. Bet par pašu iestāšanos jālemj, raugoties uz aktuālo situāciju eiro zonā. Man ir aizdomas, ka eiro zona pēc Grieķijas izstrukturēšanas varētu veidot citus nosacījumus.

– Domājat, nemaz nevarēsim tos izpildīt?

– Jā, varbūt nevarēsim. Varētu, piemēram, tikt prasīta ilgtspējīgas attīstības karte trim, pieciem gadiem, kas apliecinātu, ka mūsu ekonomika tiešām spēs iziet cauri visiem iespējamajiem krīzes viļņiem un saglabāt stabilu izaugsmi, samazināt parādu, noturēt zemu inflāciju. Pieļauju, ka iekļaušanās noteikumi varētu kļūt arvien stingrāki Grieķijas un Portugāles dēļ.

– Vai valdības plāns par 1% samazināt PVN, lai mazinātu inflāciju un iekļautos eiro kritēriju rāmjos, strādās – inflācija kritīs? Un būs arī kāds ieguvums ekonomikai?

– Nodokļu pazemināšana parasti veicina ekonomisko aktivitāti, bet 1% PVN neko būtiski neietekmēs, tāpat kā tas būtiski neietekmēs budžeta ieņēmumus. Būs darīts kaut kas, lai samazinātu iespējamo inflācijas pieaugumu, bet par tās kritumu nez vai varēs runāt, jo inflāciju šobrīd vairāk nosaka ārēji faktori, to ietekmēs arī banku politika. Nav izslēgts arī, ka ASV Federālo rezervju banka metas cīņā ar Eiropas iekšējām zemestrīcēm un veic papildu naudas drukāšanu kāda pustriljona apmērā, ECB kādu triljonu iepludina banku sistēmas likviditātes uzturēšanai, kas nozīmē izejvielu, energoresursu cenu lēcienu, kas ietekmētu mūsu iekšējo tirgu un varētu kāpināt strauju inflāciju.

– Krīzē cēlām nodokļus, tagad bez šī 1% PVN sola «būtiski» samazināt darbaspēka nodokļus. Tajā pašā laikā Eiropas valstis samazina izaugsmes prognozes, dažviet paaugstina nodokļus, samazina pensiju pieaugumu, lai noturētu budžeta deficītu zem noteiktās 3% robežas no IKP. Cik ticams ir solījums Latvijā būtiski samazināt nodokļus uz šā fona?

– Domāju, ka pagaidām tas ir tikai solījums, varbūt tie varētu būt pavisam nedaudzi eksperimentālie 1–3%.

– Bet solītie 9%?

– Eiropas stabilas izaugsmes apstākļos, pēc recesijas pārvarēšanas, ja Latvija turpina izaugsmi, kas ir straujāka nekā vidēji ES, ja pasaules ekonomika ir atradusi jaunu atbalsta punktu globālo disbalansu pārvarēšanai, kas pašlaik vēl rada problēmas, tad tas ir iespējams. Tas atkarīgs arī no tā, cik veiksmīgi valsts piesaista kapitālu, kāda ir tautsaimniecības konkurētspēja. Ne jau tikai lēts darbaspēks var būt instruments, ar ko piesaistām kapitālu un kas padara valsts produkciju konkurētspējīgu.

– Kas tad varētu dot piesaukto ekonomisko izrāvienu?

– Ekonomiskais izrāviens būs tad, kad ražošanas fondu nodrošinājums Latvijā būs tuvs ES vidējam, bet pašlaik tas uz strādājošo ir ap 60% no ES vidējā, kas ir ļoti maz. Ja mums nav fondu nodrošinājuma, kad produkts tiek tirgots visā pasaulē un kura cenu nosaka ne tik daudz darbaspēka izmaksas, cik darba ražīgums, arī darbaspēka izglītotība un virknes faktoru kopums, kas veido vidi tā vai cita produkta konkurētspējīgai ražošanai, nebūs nekāds izrāviens. Pēdējā laikā nekāds būtiskais progress te nav, investīciju piesaistē igauņi un lietuvieši mūs ievērojami apsteiguši. Izrāvienu var panākt tikai tad, ja ir liela mēroga investīcijas, ja tās ir sasaistītas ar izglītību, ja ir darbaspēks, kas var apkalpot augstās pievienotās vērtības iekārtas, tas ir spējīgs ātri pārkārtoties, pārkvalificēties, specializēties kādā šaurā jomā.

– Kas ir mūsu lielākās problēmas, kas bremzē investīciju piesaisti?

– Administratīvais vājums, tiesiskais regulējums vai tā trūkums, infrastruktūra. Vājais punkts aizvien ir arī enerģētika, kas palikusi 90. gadu līmenī. Mums ir Eiropā gandrīz dārgākā gāze, bet tikmēr lietuvieši lēmuši par sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Mažeiķos jau 2013. gadā, noslēdzot līgumu ar norvēģu investoriem par vairāk nekā miljarda eiro investīcijām. Polijas aktivitātes slānekļa gāzes aktīvā apguvē, cerams, mainīs tirgu, cenas arī pie mums. Enerģētika ir būtisks faktors tam, lai piesaistītu ražošanu, fondus, ļoti daudzas nozares ir atkarīgas no enerģijas cenām un pieejamības.

– Cik investīciju piesaisti, ekonomikas izaugsmi kavē ēnu ekonomika, kuras līmenis Latvijā tiek lēsts ļoti augsts? Cik efektīvs ierocis cīņā ar to būs sākumdeklarēšana?

– Sākumdeklarēšana, manuprāt, bija politisks lozungs ar diezgan sasteigtu realizāciju. Jau 1998. gadā Pasaules banka un SVF pēc mana kā premjera uzaicinājuma finansēja sākumdeklarēšanas ieviešanas izpēti, tika uzaicināti labākie SVF eksperti ar pozitīvu pieredzi no Singapūras un Čīles. Secinājums bija neieviest sākumdeklarēšanu, jo process būtu dārgs un neefektīvs. Ekspertu ieteikums bija apvienot visas datu bāzes, ievākt informāciju no darījumiem, banku kontiem, bet deklarēt varētu tie, kam ir ievērojami līdzekļi, īpašumi ārvalstīs vai kam kāds miljons mājās. Tādu cilvēku nav pārāk daudz. Tagad tik un tā nebūs precīza informācija par visu ārvalstīs noguldīto naudu, jo daudzām valstīm nav līgumu ar Latviju par informācijas apmaiņu un VID vienkārši būs jātic deklarētajam bez iespējas pārbaudīt. Daudz neprecizitātes, neskaidrības ir kaut vai ar mākslas darbu pašnovērtējumu. Ir atstāts tik daudz brīvas vietas, iespējas apiet, ka beigās tik un tā nav īstas skaidrības, tādējādi sākumdeklarēšana esošajā versijā būs diezgan dārga, bet mazefektīva.

– Ar pārmetumiem partijas vadībai savulaik izstājāties no TB/LNNK. Kas, turpmāk notiks ar tēvzemi – saplūdīs un draudzīgi līdzāspastāvēs ar Visu Latvijai! vai arī aizies tās ēnā?

– Tēvzemieši apvienībā ir klusi. Šķiet, ka viņi NA palikuši par otrā vai pat trešā plāna spēlētājiem, un šķiet, ka VL! tomēr ir paņēmuši šīs nacionālās nišas monopolu. Nākotnē nacionālā niša noteikti paliks, iespējams, ka NA būs tās turpinātāja ar tēvzemiešiem drīzāk attālinātā līmenī no galveno lēmumu pieņemšanas un pozīciju formulēšanas.