Čepānis: "Ordeņa dēļ kreklu uz krūtīm neplēsīšu"
Intervija ar bijušo Saeimas priekšsēdētāju (1996.–1998.), Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri, biedrības 4. maija Deklarācijas klubs locekli un Latvijas – Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības priekšsēdētāju Alfrēdu Čepāni.
– Ja jūs šodien būtu Saeimas priekšsēdētājs, kādus akcentus jūs saliktu 4. maija runā?
– Es šajā parlamentā pat nebalotētos uz priekšsēdētāja amatu! Tas lielākoties sastāv no garāmgājējiem, īpaši tas sakāms par Zatlera Reformu partiju, tagad jau to sauc tikai par Reformu partiju. Bet tā partija ir nelaime, tā radusies tikai, pateicoties rīkojumam nr. 2, izskatās pēc siles meklētājiem. Tā partija dabūja savas divdesmit vietas parlamentā tikai tāpēc, ka viņiem aizmugurē ir cilvēki, kas bija ļoti ieinteresēti šajā procesā. Tie paši, kuriem pieder reālā vara Latvijā...
– Un tie būtu?
– Kurš tad to nezina. Papētiet, kam pieder Latvijas galveno zīmolu uzņēmumi: Latvijas balzams, Staburadze, Laima. Neviens taču vairs nepieder latviešiem. Un Aivaram Lembergam iet slikti tikai tāpēc, ka viņš sāka kasīties ar Džordžu Sorosu – tas ir zināmas tautības spekulants ar Triju Zvaigžņu ordeni, ko viņam laipni piešķīra Vaira VīķeFreiberga. Un Vienotība joprojām ir pie varas tikai tāpēc, ka nevienam nelec acīs. Es ar savām Latvijas un Baltkrievijas lietām esmu izstaigājis visus ministrus, kam gar tām būtu kāda darīšana, pie premjera Dombrovska esmu bijis divas reizes, vienreiz kopā ar Jāni Jurkānu, kuru uzskatu par ārlietu korifeju. Labi izrunājāmies: sekretāre un palīgs sēdēja, visu pierakstīja, premjers priecājās – vai, cik interesantas idejas! Izstāstījām, cik simtus miljonu valsts varētu nopelnīt, sadarbojoties ar Baltkrieviju.
– Un kas notika?
– Premjers pat pirkstu nepakustināja! Pēc tam aizgāju pie viņa viens pats – cerībā, ka spēšu pārliecināt. Dombrovskis nebija vairs ieinteresēts, vien pateica, ka viņam viss esot jāsaskaņo ar Eiropas Savienību. Nu, ko tur lai komentē?
– Un tomēr: ja jums šodien nāktos sacerēt 4. maija runu, ko jūs teiktu? Dotu, kā mēdz teikt, pierē?
– Dotu gan. Es teiktu, ka mums jāizdara viss, lai mēs kļūtu par Latvijas patiesajiem saimniekiem. Un tomēr tagad es šaubos, ka tas jelkad notiks: piecu miljardu parāds ar visiem procentiem taču jāatdod. Vēl es runātu par zemes reformu: tas taču ir vājprāts, ka latvietim Latvijā ir jānomā zeme no dāņa! Kāpēc Igaunijā ārvalstu juridiskās personas nedrīkst iegādāties zemi? Esmu ticies ar Igaunijas neatkarības balsotājiem, un viņi teic, ka zemes lietas pie viņiem sakārtotas. Es runātu par to, ka cilvēkiem jādzīvo labāk. Bet tagad, redz, vajag ostas privatizēt – tas mums tagad svarīgi! Tas notiek tāpēc, ka ostas ir vēl tie nedaudzie palikušie saimnieciski patstāvīgie veidojumi, kuriem vajag uzlikt ķepu, līdz ar to nokožot pēdējās Latvijas neatkarības pazīmes. Vēl palikuši meži, dzelzceļš... Visi ir stratēģiski svarīgi objekti, kuriem kāds jau noteikti uzlicis aci.
– Par ostu privatizāciju aktīvi runāja tieši Zatlera partijas aktīvisti.
– Kāds taču ir ieinteresēts, lai šīs ostas privatizētu. Un es varu iedomāties, ko tie gribētāji pārstāv. Kad Zatlers kā Valsts prezidents brauca uz ASV, uz ANO Ģenerālo asambleju, otrs darba kārtības jautājums viņam bija paciemoties pie Sorosa. Nav jābūt nekādam gudriniekam, lai saprastu, kurš kuram ir šefs. Sorosam nauda bija, nu tā ir jāatstrādā. Bet neviens taču nevarēja iedomāties, ka Zatlers būs nekam nederīgs politiķis. Toties tagad nav svarīgāka uzdevuma par dzīvokļa atrašanu eksprezidentam, jo automašīna – šito laimi! – jau ir atrasta. Interesanti, kurš no prezidentiem, sākot ar Gunti Ulmani, pirms ievēlēšanas dzīvoja mežā zem egles? Biji prezidents? Gods un slava, paldies, še tev pensija un ej! Kāpēc vajag dzīvokli, mašīnu, sekretāri, apsardzi? Par Vairu VīķiFreibergu tas pats sakāmais. Kā pa pieciem gadiem var notriekt mersedesu, stāstot, ka ir liels (!) nobraukums – 200 000 kilometru?! Tā tikai tāda piebraukta mašīna! Kundzei vienkārši gribas jaunu auto – kā Zatleram. Pirms kāda laika es ar sajūsmu uzņēmu prezidenta Andra Bērziņa pirmos soļus – algas ziedojumi skolām, vienkārša izturēšanās, viss bija labi. Aizrakstīju viņam vēstuli ar uzmundrinājumiem, viņš man atrakstīja atpakaļ. Aizgāju arī pie Bērziņa par baltkrievu lietām parunāties. Norunājām četras praktiskas lietas, saistītas ar valsts ekonomiku. Kamēr Andris Bērziņš bija Afganistānā, Dombrovskis izdarīja pretēji tam, kā bija noteicis prezidents. Biju arī norunājis ar prezidentu, ka Latvija kādu laiku skaļi nekritizēs Baltkrieviju par politieslodzītajiem. Nepagāja pat nedēļa, kad ārlietu ministrs Rinkēvičs nodeva kārtīgus uguņus pa Baltkrieviju. Man pēc tam pārmeta, ka es gribot ieņemt ārštata padomnieka vietu... Nu, negribu es nekādu vietu! Es vienkārši gribēju Latvijai ko labu izdarīt – kaut vai pārsimt miljonus eiro valsts budžetam nopelnīt. Bet tagad es vairs neiešu ne pie kā: nevienu acīmredzot neinteresē, kā Latvijai palīdzēt.
– Pret Baltkrieviju taču ekonomiskās sankcijas tika noteiktas, bija grūti rosināt kādus izdevīgus starpvalstu darījumus.
– Jā, man ir tas uzņēmumu saraksts, pret kuriem ir tās sankcijas noteiktas. Tur ir, piemēram, futbola klubs Minska. Tur ir alus bārs Brovari. Tur esmu gājis kopā ar saviem baltkrievu draugiem iedzert alu un paklausīties Belovežskaja pušča dzīvajā izpildījumā. Gan klubs, gan bārs ir saistīti ar uzņēmēju Juriju Čižu, kurš ir pietuvināts Lukašenko. No 29 uzņēmumiem, pret kuriem ir ES noteiktas sankcijas, kādi septiņpadsmit pieder šim Čižam. Un kas tās sankcijas ir noteicis? Tās ir noteikusi Katrīna Eštone, ES augstā ārlietu komisāre, kura pat uz kartes nemāk parādīt, kur tā Baltkrievija atrodas. Viņa ne reizi nav tur bijusi, un viņu tur neviens arī nelaidīs. Bet Eštone pieņem lēmumu, un viss notiek pēc viņas prāta. Un mūsu Ministru kabinetā pirms 23. marta, pirms braukšanas uz Briseli, kur grasījās spriest par Baltkrieviju, tiek pieņemts lēmums uzdot ārlietu ministram Rinkēvičam balsot tā, kā balso citi... Bet ja jau ES bija tik gudra, ka pieņēma lēmumu ieviest sankcijas pret Baltkrieviju, lai tad tā kompensē tos zaudējumus, kurus cietīs uzņēmēji un līdz ar to arī valsts, pārtraucot ekonomiskos sakarus ar Baltkrieviju. Šobrīd gan sagaidāmas labas pārmaiņas, jo no cietuma izlaisti daži politieslodzītie, tāpēc Baltkrievijā acīmredzot atgriezīsies ES valstu vēstnieki.
– Stāsti par Baltkrieviju ir visai pretrunīgi: vieni apgalvo, ka tur valda nabadzība, citi – ka valsts zeļ un plaukst. Kur ir patiesība?
– Baltkrievijā ir kārtība. Tur ir lieliski ceļi. Tos nevar salīdzināt ar Latvijas ceļiem. Tur ir Eiropas ceļi! Tur nav nabagu, tur ir sakopti lauki. Vienu ziemu aizbraucu uz turieni, visu nakti krīt sniegs, no rīta man pakaļ atbrauc auto – iela izlaizīta, it kā sniegs vispār nebūtu snidzis! Es šoferim jautāju: kā tas iespējams? Viņš atbild: un kā citādāk? Pamēģini nenotīrīt to sniegu!
– Ar demokrātiju gan tur vāji, vai ne? Cik noprotams, tieši demokrātijas trūkuma dēļ Brisele tik sašutusi.
– 1994. gadā Lukašenko tika pirmoreiz ievēlēts par prezidentu. Kad vēl biju Saeimā, mēs spiedām pogas, balsojot par ļoti daudziem Latvijas un Baltkrievijas starpvalstu līgumiem. Šobrīd spēkā ir kādi 12 vai 13 līgumi – par transportu, tranzītu, gaisa satiksmi un tamlīdzīgi. Tad Lukašenko visiem bija labs. Prezidents Guntis Ulmanis ar’ pie viņa ciemojās: Belovežas gāršā Guntim bija iespēja nošaut briežu bulli, ko viņš arī izdarīja. Tad sākās privatizācija. No Rietumiem nāca interesenti: mums vajag šo un šo, mums vajag naftas pārstrādes rūpnīcu, mums vajag vēl to! Lukašenko pateica: puikas, vaidziņi nepārsprāgs? Man taču valstī arī ir cilvēki, kas vēlas un ir spējīgi kaut ko privatizēt! Tajā brīdī Lukašenko palika slikts Rietumiem. No Krievijas arī nāca tādi paši gribētāji, kuriem viņš pateica, lai iet ratā. Un tad, lūk, viņš kļuva par diktatoru. Tāpēc, ka neatdeva Baltkrieviju izvazāšanai.
– Cik daudz Latvija ir zaudējusi un vēl zaudēs, ievērojot ES noteiktos ierobežojumus?
– Varu runāt par to, ko man teikuši biznesmeņi un dažādu uzņēmumu vadītāji. Ja trešdaļa Latvijas dzelzceļa pārvadājumu ir Baltkrievijas kravas un ja Lukašenko šo biznesu aiztaisa ciet, pateicoties ES aktivitātēm, tās būs lielas nepatikšanas. Simtiem cilvēku zaudēs darbu, budžetā neienāks miljoniem latu dažādu maksājumu veidā. Šogad – pēc ES sankciju ieviešanas – uz Ventspili, uz kālija parku, netiks vesta neviena tonna kālija minerālmēslu. Tā noteica Lukašenko. Atceros, deviņdesmito gadu vidū mēs – Aivars Lembergs, Guntis Ulmanis (toreiz Valsts prezidents) un es – pētījām ostas akvatoriju. Bija rēķins, ka ik gadu pieci miljoni tonnu par abām valstīm izdevīgiem noteikumiem nāks uz Ventspili. Kālija parkā tika ielikti kādi 50 miljoni dolāru, lai to visu uztaisītu visaugstākajā līmenī. Tagad tas viss ir cauri! Nebūs nevienas tonnas no Baltkrievijas. Savukārt jaunievēlētais Krievijas prezidents Vladimirs Putins drīz vien dosies uz jauno Krievijas ostu Somu jūras krastā – Ustjlugu. Lai izveidotu šo ostu, tur ielikti kādi septiņi miljardi dolāru. Un baltkrieviem vairs nevajadzēs Latviju – viņi brauks uz Ustjlugu. Arī krievu minerālmēsli vairs neies uz Ventspili – krieviem būs sava Ustjluga.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"