Zatlers: Uz nākamajām vēlēšanām ies partija ar skaidru ideoloģiju
ZRP līderis Valdis Zatlers diskutē ar Neatkarīgo par Zatlera Reformu partijas izaugsmi.
– Man šķiet, ka ZRP realitāte izrādījusies krietni pieticīgāka nekā ar rīkojumu nr. 2 (10. Saeimas atlaišanu un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām) saistītās gaidas. Turklāt – ZRP manā izpratnē pagaidām nav pārliecinoši iezīmējusi pat ceļu šo gaidu virzienā («jauns sākums» utt.).
– Ir ilgtermiņa gaidas un ir īstermiņa gaidas. Cilvēki lielākoties domā īstermiņa gaidu rāmī. Protams, tas bija protesta un emocionāls http://news.lv/img/operator/button_hyphen_rm.pngbalsojums. Balsojums par ātrām pārmaiņām. Bet ātras pārmaiņas nes tikai revolūcijas. Tajā pašā laikā – tas nebija balsojums par revolūciju. Un – mēs jau pirms vēlēšanām teicām, ka esam partija, kas vērtēs savu rezultātu pēc trim gadiem. Pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tātad – rīcības partija, kas šajā laikā ar savu darbību izaudzinās savu atbalstītāju loku. Trīs gadi – tās ir vidēja termiņa gaidas.
– Bet arī tad ikdienā būtu jāredz, ka partija būvē, nevis vien deklarē «jauno sākumu». Man šķiet, tas nav redzams.
– Iebildīšu. Protams, sabiedrība nelasa partiju programmas. Tomēr programmas kaut kādā ziņā sacenšas un mūsējā tiek atzīta par faktiski labāko. Pašā partijā un sevišķi tiem, kas realizē šo programmu, – mūsu ministriem valdībā, mūsu frakcijai Saeimā – tā ir ļoti saistoša. Es iebilstu, jo diezgan daudz no tā, ko mēs solījām, ir izpildīts. Protams, tas bijis vieglākais. Tas, kam nepieciešams tikai Saeimas vairākuma balsojums. Bet arī izpildvarā ir redzams, ka reformu lietas, ko solījām īstenot trīs gadu laikā, ir sākušas kustēties. Daļa no tām ir veidošanas fāzē, daļa – sabiedrības apspriešanas fāzē.
– Par ko ir runa?
– Veidošanas fāzē ir valsts uzņēmumu pārvaldes centralizācija. Ja to izdosies panākt šogad, tad jau no nākamā gada valsts uzņēmumi tiks pārvaldīti pēc jauniem principiem. Izglītības sistēmā izdarīts tas, ko nevarēja izdarīt daudzi ministri un daudzas valdības, – ir samazināts ministrijas aparāts. Tā padarīta kompaktāka un efektīvāka. Vispārējs zinātnes audits tiks pabeigts līdz šā gada beigām. Tāda jūtīga tēma kā mācību gada ilgums tiek diskutēta sabiedrībā… Tā ka, ja paskatāmies padarīto darbu sarakstu, tas pieciem mēnešiem ir pietiekami liels, lai apzīmējums, ar ko mēs nācām, – rīcības partija – būtu attaisnots. Lai būtu skaidrs, ka tie nav tukši vārdi, bet vadlīnija turpmākajiem trim gadiem.
– Mēs runājam par dažādiem rīcības līmeņiem. Man likās, ka ar rīkojumu nr. 2 un partijas iniciāciju tika pieteiktas paradigmatiska līmeņa pārmaiņas, kapitāls un kvalitatīvs politiskās sistēmas remonts, kompleksa transformācija, nevis fragmentāra rīcība «vecā sākuma» ietvaros. Tika taču deklarēts, ka oligarhijas (nedaudzu varas) nebūs, tika uzsvērta plaisa starp varu un sabiedrību… Šajā līmenī ZRP man neko daudz neatšķiras no 9. vai 10. Saeimas partijām, kas bez aizturēm un pašvērtējuma nonākušas 11. Saeimā.
– Atkal iebildīšu. Ja nebūtu noorganizējusies Reformu partija, nebūtu ieviesta nulles deklarācija. Viennozīmīgi. Nebūtu vēlreiz atvērts Pilsonības likums. Ja runājam par plaisu, tad šobrīd nebūtu pieņemts arī likums par pilsoņu petīcijām. Turklāt – no sešpadsmit gadu vecuma. Nebūtu pieņemts likums par amatpersonu atklātajiem balsojumiem… Protams, jautājums ir par to, vai sabiedrība jūt, ka šie lēmumi mazina plaisu, vai sabiedrība jūt, ka sākumdeklarēšanās balsta maznodrošinātos un ierobežo tos, kuri savā ekonomiskajā darbībā ir patvaļīgi uz citu rēķina. Vai sabiedrība to jūt kā ieguvumu – šis jautājums paliek.
– Atkal mēs runājam par dažādām lietām. Jūs aprakstāt manipulācijas. Atklātie balsojumi, imunitāte, arī sākumdeklarēšanās – tie ir koki ar diviem galiem, kuru efektivitāte ir atkarīga no politiskās sistēmas kultūras līmeņa. Bet es biju sapratis, ka ZRP iniciēs valsts mēroga pārmaiņas, kur varas autoritātes un varas labklājības kritērijs būs tās rezultativitāte – valsts augšupeja. Nevis no cilvēka abstrahēti «veiksmes stāsti» vai pieņemto lēmumu skaits.
– Es domāju, ka Latvija pamazām sasniedz to politiskās kultūras līmeni, kad deputātu imunitāte ir vajadzīga vien samērīgā līmenī. Nav vajadzīgi balsojumi ar iepriekšzināmu rezultātu (izdošana sodīšanai par ātruma pārsniegšanu; par laikā neiesniegtām deklarācijām…) tajā samērīgā līmenī, kas aizsargā viņu kā deputātu darbību, ir jau nepieciešamība. Patīkamāk ir apzināties, ka deputāts, stājoties amatā, pilda zvērestu, Latvijas likumus un Satversmi.
– Es arī tik vien gribu, kā spriest par zvēresta pildīšanu pēc valsts rezultāta. Pēc tautas veselības, reemigrācijas, augstām izglītības kotācijām… Taču pagaidām zvērests nav traucējis piekopt politiku, kas likusi sabiedrībai saukt: «Atlaist Saeimu!» Jūs, kļuvis par Valsts prezidentu, teicāt runu, kurā bija vārds «ideāli». Es gribētu redzēt ideālus ZRP darbības (!) pamatā.
– Mēs teicām, ka mērīsim sevi ar tiem desmit punktiem, ko izvirzām sev kā ideālus. Un mēs arī mērām. Partiju, kur nu vēl ideālu partiju, nevar uzbūvēt divos mēnešos. Partijas būve ir nepārtraukts darbs. Vajadzīgi vairāki gadi, lai ar to rēķinātos. Šobrīd pārējie, vecie politiskie spēki, ar mums rēķinās kā ar jaunpienācēju, kurš nav vēlams. Tieši tāpēc, ka šim politiskajam spēkam ir principi, ir ideāli un tas netaisās tos nodot.
– Skaistus principus deklarējušas visas partijas. Manifestos, zvērestos, Dieva priekšā, uz krītpapīra… Retorika diža, valstiskais rezultāts niecīgs.
– Ir tāds paņēmiens – pierādījums no pretējā. Vai jūs varat man pierādīt, ka pastāv pazīmes, kuras ZRP raksturo kā tādas pašas politiskās kultūras produktu, kādas bija dažas politiskās partijas, kas tagad nogājušas no skatuves? Vai ir kādas pazīmes, ka mēs ejam to pašu ceļu?
– Pirmkārt, ZRP uznākšanu uz politiskās skatuves noteica jūsu personiskā rīkojuma noteiktā autoritāte, nevis biedru kopuma solidāra pārliecība par kādu konkrētu un vēlētājiem skaidru nākotnes politikas paradigmu. Otrkārt, ZRP retorika izrietēja nevis no kaut cik apjēgta un objektīva politikas novērtējuma, bet no visai populistiskas politisko konkurentu, pretinieku iezīmēšanas («vecie», «oligarhi», …). Tas nozīmē, ka arī ZRP pamatā ir tikai transportlīdzeklis, kas noved līdz varai. Treškārt, ja ticēt ar partiju šā vai tā saistīto cilvēku publisko atklāsmju kopumam, ZRP kodola selekciju tāpat lielā mērā noteikusi spices konjunktūra, nevis spēcīgāko un politiski apdāvinātāko atlase pēc būtības. Ceturtkārt, arī ZRP ministri piesaka reformas, nevis sākot ar to nepieciešamības un rezultāta garantiju pamatojumu, bet ar manipulāciju uzskaitījumu. Piektkārt, ne jau ZRP nosaka toni koalīcijā. ZRP pakārtojas un šķiet ar to apmierināta. Jo šāds stāvoklis principu uzturēšanas vietā ļauj apmierināties ar «iespējamo».
– Lietojot jūsu terminoloģiju, varu piekrist tikai tam, ka ZRP ir bijis ļoti labs transportlīdzeklis, ja jau pareizā laikā ieveda Saeimā 22 deputātus. Bet būtībā tas, protams, nav tā. Partijas kodolu veidoja vismaz 100 cilvēku, kurus vienoja līdzīgi uzskati par reformu nepieciešamību demogrāfijā, izglītībā, ekonomikā un nodokļu politikā. Un noteikti nepiekrītu jums par ZRP pakārtoto lomu valdībā, jo tieši šajās sfērās, kur mums nav tiešas ietekmes, ZRP nosaka toni.
Acīmredzot tie cilvēki, kuru atklāsmes jūs piesaucat, pameta partiju tāpēc, ka nejutās tajā ērti. Viņi ir šīs vecās domāšanas nesēji. Koalīcijas partneru kritika ir konstruktīva un pozitīva. Jo tādu pretrunu, kādas plosīja iepriekšējās valdības, kurās sadūrās dažādu ekonomisko grupējumu intereses, šajā valdībā nav. Tā ir tā atšķirība, ka aiz Reformu partijas nestāv ekonomisks grupējums ar savām interesēm. Šobrīd teikt, ka rīkojumam nr. 2 un Reformu partijas izveidošanai nav savas politiskas konsekvences, noteikti nav korekti. Vai arī to saka cilvēki, kuriem šīs pārmaiņas ir nesušas personīgas negatīvas emocijas, politiskus vai ekonomiskus zaudējumus.
– Tas neatbilst pārmaiņu līmenim, ko es sauktu par «jaunu sākumu».
– Parlamentā ir piecas partijas. Pārmaiņām jānotiek visās partijās. Vai vismaz tajās, kas veido vairākumu.
– Tomēr pat koalīcijas partneri par ZRP teic, ka tā arvien nav politiski identificējusies, jo tai nav ideoloģijas. «Viņus par partiju īpaši nosaukt nevarētu. Ir frakcija, ir ministri, bet tās ir tādas atsevišķas vienības, bez komandas un aizmugures parlamentā» (S. Āboltiņa, NRA, 3.04.2012.).
– Tikpat labi varēja jautāt par Vienotības ideoloģiju.
– Jā, jūs esat teicis, ka Vienotība ir deklaratīva partija.
– Vienotība nekad nebūtu kļuvusi par Vienotību, ja tai nebūtu bijusi pakausī sekotāja (kā viņi uztvēra Reformu partiju) elpa. Tātad – Vienotība kļuva par Vienotību, pateicoties tam, ka bija jauns politiskais spēks. Šis spēks, neskatoties uz to, ka bija vēl zīdaiņa autiņos, piespieda Vienotību koncentrēties. Reformu partija saliedēja Vienotību. Paskatīsimies uz vienu Latvijas politikas un sabiedrības problēmu ar atvērtām acīm. Kā liecina nesenais SKDS pētījums, sabiedrība savus ideoloģiskos uzskatus vērtē stipri neadekvāti. Tie, kas sevi uzskata par labējiem, faktiski ir kreisi…
– Arī ZRP atbalstītāji…
– Tieši tā. Tātad – partiju ideoloģiskā identitāte ir Latvijas problēma. Un tā ir Latvijas sabiedrības problēma. Jo, izdarot izvēli nevis saskaņā ar ideoloģiju, bet saskaņā ar principu – patīk, nepatīk –, mēs panākam daudz lēnāku ekonomikas un arī labklājības attīstību. Bet, ja mēs salīdzinām partijas, kam ir desmit vai divpadsmit gadu, ar partiju, kurai vēl nav pat gads, tad šai partijai ideoloģiskie meklējumi, centieni tikt skaidrībā par savu biedru identitāti, būtu piedodami. Savukārt, ja ideoloģijas meklējumos joprojām ir partijas, kam jau desmit divdesmit gadu, tad liekas, ka tās jau sen ir apmaldījušās. Varbūt jāsāk par to atklāti runāt. Mēs iesim uz savu ideoloģisko identitāti (kuras trūkumu pārmet ne tikai mums) ne sprinta tempā, bet arī ne maratona tempā. Mēs rēķināmies, ka nākotnē būsim prognozējams politisks spēks, ar skaidru ideoloģiju. Bet tad ir jāpārkāpj pāri principam, kas raksturo partijas, kuras uzstādīja sev mērķi – kļūt par lielpartiju. Par partiju, kas centīsies iegūt 51% vietu. Latvijas ceļš, Tautas partija, arī Vienotība… Reformu partijas ideoloģija varbūt nenesīs tai 51% Saeimā, varbūt tie būs stabili 8 līdz 15%. Grūti būs, bet pacentīsimies, lai uz nākamām vēlēšanām iet partija ar skaidru ideoloģiju un savu vēlētāju.
– Skaidrs, ka to nevarēja panākt no pērnā maija līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Bet vai tagad ir skaidrs, uz kādu ideoloģisku nišu ZRP tiecas?
– Es pieņemu pārmetumus, ka esam meklējumos. Ir divi ceļi – var atnākt līderis un pateikt: šeit ir mana ideoloģija, lūdzu, nāciet manā sarakstā. Tādu ceļu mēs vairs nevaram iet. Man kā līderim diktēt ideoloģiju partijai, kurā ir gandrīz 2000 biedru, nebūtu prātīgi. Otrs – šī ideoloģija tiek izdiskutēta partijā. Mums ir svarīgi savus biedrus nevis atbaidīt no politikas (lielākā daļa no viņiem nav bijusi politikā, nekādās partijās, tā ir viena no mūsu partijas pazīmēm), nevis uzreiz iezīmēt noteiktu nišu, bet apzināt ideju kopumu un noskaidrot, kam ir maksimāls atbalsts. Pirms ideoloģijas deklarēšanas. Protams, ar desmit baušļiem, ar rīcības programmu ir par maz. Nākamajās vēlēšanās mums ar to vien būs grūti kādu piesaistīt.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"