Ināra Mūrniece: jāmeklē zāles mediju asinsritei

Neatkarīgā Rīta Avīze uz sarunu aicinājusi 11. Saeimas deputāti, kādreizējo žurnālisti Ināru Mūrnieci (VL!-TB/LNNK).

Neatkarīgā: – Jūs esat izteikusies, ka kompromat.lv žurnālista Leonīda Jākobsona savainošana jāizmeklē ar vislielāko rūpību. Kas šos jūsu izteikumus paceļ pāri vispārēju frāžu līmenim?

Ināra Mūrniece: – Sešpadsmit žurnālistikā pavadītie gadi man liek šo uzbrukumu izjust personiski. Kad medijos izskanēja informācija, ka, iespējams, policisti slimnīcas palātā ņirgājas par Jākobsonu un veic darbības, kas nebūtu pieļaujamas, devos uz slimnīcu. Situācija tajā brīdī tāda vairs nebija, un arī tāpēc, ka bija iejaucies slimnīcas personāls.

– Kas tad bija pirms tam?

– Grūti izvērtēt. Pēc Jākobsona kunga lūguma slimnīcas personāls bija lūdzis policistiem palātu atstāt.

Visvairāk mani satrauca tas, ka bērnam, kas redzēja šo uzbrukumu, nebija piedāvāta psihologa palīdzību. Tikai pēc manas vizītes bērna vecākiem tā tika piedāvāta, un, kā sapratu, vecāki piekrita to izmantot.

– Jums ir bažas, ka lietā policija varētu būt pārkāpusi pilnvaras?

– Šobrīd nav pamata šādiem apgalvojumiem. Ticu, ka izmeklēšana tiks veikta ātri un objektīvi. Komisijā par izmeklēšanas gaitu 3. aprīlī runājām ar Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi, kas apliecināja, ka par diviem jautājumiem notiek dienesta pārbaude. Informācija būs pēc Lieldienām.

– Par ko ir šīs pārbaudes?

– Par to, kas notika slimnīcas palātā, un to, vai notikuma vakarā nozieguma vieta tika atstāta bez uzraudzības.

– 9. aprīlī darba grupai valdībā bija jāiesniedz sabiedrisko raidorganizāciju apvienošanas plāns, un, iespējams, lielās kritikas dēļ par tā izstrādes procesu un saturu lūgts termiņu pagarināt līdz aprīļa beigām. Kāpēc tāda steiga?

– Neredzu nekādu vajadzību steigties. Vienota sabiedriska medija veidošana ir ļoti nopietns lēmums, nedrīkst darba grupu steidzināt. Arī sabiedriskajos medijos ir pretrunīga attieksme pret plānoto apvienošanu.

– Pretrunīga vai kritiska?

– Kā kurā medijā. No LTV pārstāvjiem biežāk izskan vēlme apvienoties, radio darbinieki ir visai kritiski, viņi tajā saskata zināmus riskus. Tātad, vispirms jārunā ar šo mediju darbiniekiem, kur viņi šos riskus saskata, un, ja tie pastāv, kā tos novērst.

– To jau viņi ir publiski pauduši. Jautājums – kā tiks pieņemts lēmums? Arī NEPLP teikusi, ka darba grupas viedoklis tai nav saistošs. Cik liela loma lēmumā būs ekspertiem, nozares pārstāvjiem, raidorganizāciju darbiniekiem, padomei, politiķiem?

– Politiķi vēl nav redzējuši gatavo koncepciju. Varu piekrist ekspertiem, ka iepriekšējās padomes izstrādātajā koncepcijā vairāk aplūkoti tehniski jautājumi, bet novārtā atstāts galvenais jautājums: kādam jābūt apvienotā medija saturam, ko sabiedrība, skatītāji iegūtu no mediju apvienošanās.

– Vai saturs nav jāatstāj pašu mediju ziņā? Vai tur ir jāiejaucas politiķiem un politiķu vēlētai padomei?

– Politiķi tajā arī nevēlas iejaukties, un tāda vēlme te, komisijā, nekad nav izskanējusi. NEPLP kopā ar darba grupu, kurā ir mediju pārstāvji un eksperti, paši ir atzinuši, ka iepriekšējā koncepcijas variantā nepietiekami apskatīti satura jautājumi.

– Vai tie mainās, medijus apvienojot? Ir taču sabiedriskais pasūtījums, kurā ir šī saturiskā jēga!

– Tas ir ekspertu secinājums, kuram es arī piekrītu. NEPLP šim jautājumam arī ir pievērsis uzmanību un izstrādā sabiedriskā pasūtījuma koncepciju.

– Bet tas jau dažādu pašmāju un ārvalstu ekspertu līmenī ir daudzkārt vētīts un definēts. Domājat, ka tas sīkāk jādetalizē vai kaut kas būtiski jāmaina? Kāds ir jūsu viedoklis?

– Sabiedriskajam pasūtījumam ir jākļūst modernākam. Pašlaik tas ir pārāk shematisks, netiek arī vērtēts, vai pasūtījums, kam tikusi piešķirta valsts budžeta nauda, ir izpildīts vai ne, vai tas izpildīts kvalitatīvi. Sabiedriskais pasūtījums līdz šim traktēts mehāniski – raidījums tāds un tāds, tam tik un tik naudas. Runājot par sabiedrisko pasūtījumu, mediju eksperti secinājuši, ka uz to vajadzētu raudzīties caur mērķiem, kādi ir sabiedriskajam medijam. Ja, piemēram, runa ir par sabiedrības integrāciju, tas nenozīmē, ka raidījumā jārunā tikai par integrāciju, par kādas integrācijas programmas izpildi. Integrāciju var parādīt arī caur citām tēmām, piemēram, caur izglītību, kultūru, literatūru. Raidījumiem, kā eksperti atzīst, vajadzētu kļūt integrējošākiem.

– Ko integrējošiem?

– Raidījums skatītāju varētu uzrunāt caur dažādām tēmām; uz sabiedrisko pasūtījumu jāraugās radoši.

– Tagad ir mehāniski?

– Jā, tas tā notiek.

– Labi, ņemsim NA tuvu tēmu – etnisko integrāciju. Kādā veidā caur raidījumiem cerat te kaut ko integrēt, kā uzrunāsiet cittautiešus, kas izvēlas vispār citus kanālus, nevis LTV?

– Uz šo jautājumu Latvijā līdz šim neviens nav īsti atbildējis, tostarp arī tie, kas sacerējuši integrācijas programmas. Tas ir jautājums arī par to, kā aizsargāt nacionālo informatīvo telpu, kā uzrunāt gan cittautiešus, gan pašus latviešus. Aptaujas liecina, ka noteiktos reģionos Pirmais Baltijas kanāls jau kļuvis par otro skatītāko kanālu un LTV1 un LTV2 zaudē pozīcijas. Diemžēl ir tendence latvisko kanālu auditorijai kristies, dominējošāki kļūst retranslētie kanāli, tieši no Krievijas.

– Bet ko jūs tur varat mainīt?

– Pirmkārt, jāatveseļo jau esošā nacionālā informatīvā telpa. Jāmeklē zāles mediju asinsritei.

Komisijā darbu uzsākām ar ugunsgrēku dzēšanu, kad LNT un TV3 paziņoja, ka varētu iziet no bezmaksas apraides. Apraides maksa 650 000 latu gadā jaunajā ekonomiskajā situācijā kanāliem kļuvusi nepanesama, un darba grupa meklē risinājumus, lai to samazinātu.

– Kāda tā varētu būt?

– Mazāka. Ir vairākas versijas, bet tas vēl ir sarunu jautājums. Strādājam arī pie tā, lai no 2014. gada, kad stāsies spēkā jauni noteikumi bezmaksas televīzijas apraidei, apraides maksa būtu vismaz trīskārt mazāka nekā esošā. Satiksmes ministrijas virzītajā koncepcijā, ko izskatījām komisijā, ir paredzēts apraidi uzticēt Latvijas Valsts radio un televīzijas centram. Pēc 2,5 mēnešu gaidīšanas un uzstājīgiem lūgumiem komisija beidzot sagaidīja atbildi, kāda šī maksa varētu būt – aptuveni 190 000 latu gadā. Atšķirība ir ievērojama.

– Ja šī ir daudz maz objektīva cena, bet kādēļ tagad tā ir 650 000?

– Šobrīd nekomentēšu. Iespējams, ka lēmumu pieņemšanā iesaistītie cilvēki nav rīkojušies godprātīgi. Digitalizācijas process joprojām tiek pētīts.

– Kopā ar citiem deputātiem esat Saeimā iesniegusi grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz nacionālajiem elektroniskajiem medijiem tiesības pieprasīt maksu par to programmu retranslēšanu jeb t.s. must carry normas atcelšanu. Cik lielā mērā tas atrisinās televīziju finanšu un nacionālās raidorganizāciju kultūrtelpas problēmas? Un vai tas neraisīs problēmas ar nacionālo televīziju pieejamību – vai nepaliks tikai divi LTV bezmaksas kanāli?

– Komisija strādā, lai tā nebūtu un programmas, ko iedzīvotāji skatās ar dekoderiem, joprojām paliktu bez maksas. Meklējam variantus, kā bezmaksas televīzijas apraidi saglabāt un tajā pašā laikā nacionālajiem televīzijas komerckanāliem ļaut saņemt samaksu par saturu. Komisija kopā ar NEPLP izstrādājusi variantu, ka bezmaksas apraidē paliek 4 televīzijas kanāli, bet zināmā mērā tiktu regulēta TV programmu pamata pakete, ko izplatītu kabeļtelevīzijā. Šajā pamatpaketē būtu noteikti jāiekļauj nacionālās, reģionālas un vietējās, kā arī ES dalībvalstu sabiedriskās TV programmas, kā arī LTV1 un LTV7.

– Bet par to operatoram būs jāmaksā televīzijai?

– Jā, bet samaksa neattiektos uz sabiedrisko televīziju – LTV1 un LTV7.

– Uzņēmēji neiebildīs pret to, ka viņiem spiež obligāti pirkt noteiktas TV programmas?

– Nespiež, jo uzņēmējam būtu izvēle, vai viņš izvēlas pamatpaketē iekļaut vienu vai otru, vai abus nacionālos komerckanālus. Līdzīgs princips ir attiecināts uz vietējām un reģionālajām, kā arī ES dalībvalstu televīzijām.

– Bet viņš nevarēs neizvēlēties.

– Likuma grozījumi vēl ir darba stadijā, tiek pētīta arī citu valstu prakse. Noteiktās ES valstīs šī regulācija ir skaidra un detalizēta. Pastāv licenču skaistumkonkurss – tam kabeļoperatoram, kura televīzijas programmu pakešu saturs precīzāk atbilst nacionālajām interesēm, tiek piešķirta labāka licence. Tad mēs pārietu no mehāniska licenču tirgus uz licenču skaistumkonkursu.

– Ja Konkurences padome neiebildīs, drīz apvienos LNT un TV3. Izskanējušas runas par jaunā televīziju īpašnieka Modern Times Group Broadcasting AB (MTG) abu televīziju apvienošanas plāniem, LNT pārveidojot par krievu valodā raidošu kanālu? Varbūt tā ir iespēja parādīties kvalitatīvam nacionālajam kanālam krievu valodā?

– LNT un arī MTG pārstāvji komisijā šādu versiju noliedza, sakot, ka tās ir baumas.

Daudzas problēmas Latvijā rodas tāpēc, ka daļa sabiedrības nav izpratusi, ka dzīvojam nacionālā valstī. Pat daļa latviešu līdz galam nav sapratuši, ka nacionāla valsts nozīmē to, ka valstsnācija ir latvieši, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda, ka integrācija iespējama vienīgi uz latviešu valodas un kultūras pamata. Līdz ar to jāsaprot, ka latviešu valodai nacionālas valsts medijos, jo sevišķi vietējā satura veidošanā, vienmēr būs galvenā un noteicošā loma. Bet Latvijas medijiem ir arī jādomā, kā piesaistīt cittautiešu auditoriju. Piemēram, ar nopietniem diskusiju raidījumiem krievu valodā, kādus savulaik veidoja žurnālists Vladislavs Andrejevs. Valstī esošajiem medijiem, jo īpaši sabiedriskajiem, ir jārada saturs, ko likt pretī no ārvalstīm nereti retranslētajai propagandai.

– Šaubos, vai ar šādu nostāju panāksiet to, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kas skatās pārsvarā Krievijas kanālus, PBK, sāks skatīties LTV un tās integrācijas raidījumus vai vaktēs šo vienu vai pāris nopietnos diskusiju raidījumus. Viņi turpinās dzīvot citā informatīvajā telpā, un jūs turpināsiet brīnīties, kāpēc viņi, kā nereti Latgalē tas izskanējis, domā, ka mūsu prezidents ir Dmitrijs Medvedevs, Vladimirs Putins vai Aleksandrs Lukašenko.

– Piekrītu, ka Latgales situācija ir īpaša, Kultūras ministrija un NEPLP valdībai ir lūguši piešķirt

5–10 tūkstošus latu pētījumam, kurā noskaidrotu iedzīvotāju mediju lietošanas paradumus Latgalē. Ir pamats nopietnām bažām par to, kas tur notiek.

Bet ne jau vienmēr valodas barjera ir noteicošā, kāpēc cilvēki skatās retranslētos Krievijas kanālus, kas te nāk iekšā ne tikai ar filmām, seriāliem, šoviem, bet arī ar savu propagandu un noteiktas ievirzes raidījumiem, ziņām. Noteicošā ir satura pievilcība. Kad Latvijas mediji spēs ražot saturu, kas spēs konkurēt ar šo retranslēto Krievijas kanālu saturu, to auditorija kļūs lielāka.

– Patiesi kvalitatīva satura ražošana maksā arī patiesi lielu naudu.

– Piekrītu.

– Tas nozīmē, ka problēmas risināšana tiek arvien atlikta?

– LTV vadītājs skaidro, ka satura ražošanai naudas ir maz, jo tā tiek iztērēta par komunālajiem pakalpojumiem, un nezin kam vēl šajā neekonomiskajā, TV darbībai neizdevīgajā ēkā.

– Ko darīt?

– Jānoskaidro, vai Valsts nekustamo īpašumu rīcībā ir kāda ēka, kas, iespējams, pēc rekonstrukcijas būtu piemērota LTV. Esmu piesardzīga par jaunu ēku celšanu – jāpaskatās, kas jau ir valsts īpašumā. Var salīdzināt, kādās nelielās telpās strādā LNT, TV3!

– NA valde paziņojusi, ka nav skaidra sabiedrisko mediju reorganizācijas nepieciešamība, ir milzīgs informatīvās telpas monopolizācijas risks. Koalīcijā par to nav vienprātības? Kā lēmums varētu politiski virzīties tālāk?

– Šajā valdes sēdē nepiedalījos. Pēc kolēģu domām, šobrīd trūkst detalizētas, izsvērtas informācijas par to, kā varētu notikt mediju apvienošana un ko no tā iegūtu skatītājs. Manuprāt, uz sabiedrisko mediju ir jāskatās tieši caur saturu – ko sabiedrība iegūs. Joprojām gaidām, kad NEPLP taps koncepcija. Tad ar to iepazīsimies un apspriedīsim. Šajās dienās došos arī uz Igauniju iepazīties ar tās sabiedrisko mediju apvienošanas pieredzi.

– Tad jums pašai skaidra viedokļa par apvienošanas nepieciešamību un formu vēl nav?

– Neskaidrību vēl ir pietiekami daudz. Neuzskatu arī, ka esošā situācija Latvijas televīzijā būtu ļoti laba; tur ir daudz problēmu.

– Vai apvienošana tās risina?

– Sabiedriskajā medijā nebūtu pieņemama vienvaldība – tas būtu jāvada valdei, nevis vienai personai, ģenerāldirektoram, kurš ir arī vienīgais valdes loceklis. Tas neatbilst sabiedriskā medija būtībai. Svarīgi, lai apvienojoties tiktu nodrošināta viedokļu dažādība, redakcionālā neatkarība. Piemēram, nevar ziņas gan televīzijai, gan radio veidot viens un tas pats žurnālists. Tas nenodrošina sabiedrībai pietiekamu viedokļu daudzveidību.

– Tad, jūsuprāt, lielākās izmaiņas varētu būt augšā – vienotā vadībā un varbūt kopīgā ēkā?

– Precīzāku vīziju iezīmēšu pēc vizītes uz Igauniju. Ir iespējami dažādi scenāriji: vai tā būtu apvienošana zem viena jumta ar kopīgu interneta platformas izmantošanu un kopīgiem tehnoloģiskiem risinājumiem vai pilnīga divu mediju saplūdināšana, kas, manuprāt, nekādā ziņā nebūtu atbalstāma.

– Izskanējušas versijas, ka patiesais apvienošanas iemesls ir interese par ēku Doma laukumā un mediju, jo īpaši LTV, vadības nomaiņu.

– Ar pilnu atbildību varu teikt, ka NA nav absolūti nekādas savtīgas intereses par šo ēku. Uzsveru, ka sabiedrisko mediju darbs ir jāstiprina, nodrošinot lielāku finansējumu vietējā satura ražošanai, nevis ēkas apkurei.

– Uzsvērāt, ka politiķiem nevajadzētu iejaukties mediju saturā. Tajā pašā laikā kā tādu to vērtēja nozare par paskaidrojumu prasīšanu LTV ģenerāldirektoram par 14. marta sižetu, kā arī atbalstu NEPLP vadītāja Aināra Dimanta idejai Kultūras ministrijā izveidot atsevišķu nodaļu, kas risinātu ar medijiem saistītus jautājumus.

– Es Dimanta kunga priekšlikumam piekrītu, bet tam nav nekāda sakara ar vēlmi cenzēt saturu. Nozares pārstāvji sarunā ar mani uzsvēra, ka Latvijā trūkst atbildīgās ministrijas, pie kuras mediju nozares pārstāvjiem vērsties ar likumdošanas iniciatīvām. Tāds bija arī Preses izdevēju asociācijas viedoklis. Gandrīz visās ES valstīs ir mediju nozares atbalsta funkcija – visbiežāk kultūras ministrijās. Šādas nodaļas nenodarbotos ar mediju satura, bet mediju industrijas jautājumiem, piemēram, preses izdevumu nodokli. Šobrīd industrijai īsti nav atbildīgās institūcijas, pie kuras vērsties.

– Šajā gadījumā vislabāk pie Finanšu ministrijas.

– Tad jau tāda atbilde var būt ikvienam, arī skolām, kas sūdzas par mazajām skolotāju algām: sak, vērsieties nevis Izglītības ministrijā, bet FM vai labāk – uzreiz pie premjera! Tas nav risinājums!

Runājot par satura jautājumiem, paši mediji, TV pārstāvji rosina ieviest mediju ombudu, kas risinātu saturiskās lietas.

– Ombuds tieši ir jūsu komisijas atbildības jomā. Jurim Jansonam tiesībsarga amatā aprit gads. Kā vērtējat viņa sniegumu? Vai sākotnējā skepse izrādījusies nepamatota?

– Tiesībsargs ir bijis ļoti aktīvs. Bet – vai vienmēr viņa aktivitātes fokusā ir bijuši cilvēktiesību jautājumi.

– Kas tad?

– Iespējams, kādi citi jautājumi.

– Kā jūs to domājat?

– Gribu uzteikt tiesībsargu par labu darbu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Bet attiecībā uz citiem jautājumiem ir zināmas bažas.

– Kas atstāts novārtā?

– Piemēram, tiesībsargs varētu vairāk pievērsties romu problēmām, runājot par mazākumtautību situāciju.

– Ko tieši mazākumtautību situācijā?

– Piemēram, romu tiesības. Neuzskatu, ka romu tiesību ievērošanā ir ideāla situācija.

– Mazākumtautību tiesību jomā redzat problēmas tikai romiem?

– Romu situācija ir īpaša. Tā ir nācija, kurai nav savas valsts, tā ir unikālā situācijā, salīdzinot ar citām tautībām. Ir problēmas, kuras joprojām ir jārisina; izglītība, nodarbinātība, jāraugās, lai nebūtu slēptas vai atklātas diskriminācijas.

Tiesībsarga līdzšinējā darbībā gan ir lēmumi, kas raisa jautājumus. Piemēram, Elizabetes Krivcovas nolīgšana par konsultanti.

– Kas viņai vainas?

– Jautājums, vai tiesībsarga birojā ir jāstrādā ar partijām tik ļoti cieši saistītiem cilvēkiem.

– Politiskās izvēles, piederības brīvību garantē Satversme, un likumdevēji neatbalstīja eksprezidenta Valda Zatlera ierosinājumu bezpartejiskumu noteikt kā prasību pat KNAB direktoram, jo tas būtu pretrunā ar Satversmi, cilvēktiesībām – partejiskās piederības dēļ nevar cilvēkam liegt kaut kur strādāt.

– Zināmā mērā jums varētu piekrist, ja šajā gadījumā viņas nolīgšana par ekspertīzes sniegšanu kādā konkrētā jomā ļoti nesaskanētu ar vienas partijas vēlmi un noteiktu politiski ievirzi.

– Jūsuprāt, viņa īsteno partijas pasūtījumu tiesībsarga birojā?

– Man ir bažas par to.

– Kādā lietā?

– Tas skar mazākumtautību un vēlēšanu tiesību jautājumus, ko nemitīgi ir politizējis Saskaņas centrs.

– Vai pēc valodas referenduma ir izdarīti ne tikai kādi secinājumi, bet arī sekojusi rīcība, lai situācija neeskalētos vēl vairāk?

– NA uzskata, ka nacionālā valstī patiesa sabiedrības integrācija ir iespējama tikai caur izglītību un tās sistēmas reformu. Runājot par mūsu piedāvājumu pārejai uz vienotu izglītības sistēmu, esam atvērti diskusijai par to, vai mācīties tikai valsts valodā jāsāk vidusskolā, vai ar 1., vai 4. klasi, – redzam vairākus iespējamus veidus.

– Jūs vācāt parakstus, rosinājāt referendumu par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā valsts, pašvaldību finansētajās skolās, kas referendumā netika atbalstīts, un tas lielā mērā arī rosināja atbildes reakciju – valodas referendumu. Vai nebaidāties, ka atkal, virzot šo ideju, neeskalēsiet situāciju vēl vairāk?

– Šobrīd virzām jautājumu par vienotu bērnudārzu sistēmu un izjūtam gandarījumu, ka koalīcijas partneri ir mums šajā ziņā piekrituši. Ir vienprātība, ka situācija jāsāk risināt no bērnudārza un ir izveidota darba grupa. Otrkārt, secinājām, ka jāpārskata izglītības saturs, salīdzinot to latviešu un cittautiešu skolās. Piemēram, cik daudz no latviešu literatūras patiešām apgūst tie jaunieši, kas mācās krievu skolās? Rodas iespaids, ka ne gluži to pašu, ko latviešu skolās. Jautājums arī, ko krievu skolēniem māca Latvijas vēstures stundās un no kādām grāmatām. Jo kādēļ 9. maijā pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa ir tik daudz krievu jauniešu?

– Ir noteikts izglītības standarts. Jautājums, vai, tas ir nepilnīgs vai arī notiek atkāpšanās no tā praksē?

– Abējādi. Līdz šim ļoti konkrētu atbildi IZM mums nav sniegusi.