Referendumi tikai bagātajiem?

Lai valstij dotu iespēju vērsties pret antidemokrātiskām tendencēm, koalīcijas padome atbalstījusi ieceri, ka referendumu organizēšanā turpmāk vairs nevarēs rēķināties ar valsts atbalstu – visa finanšu nasta būs jāuzņemas pašiem organizētājiem vai referenduma idejas atbalstītājiem.

Šobrīd spēkā ir divu kārtu parakstu vākšanas kārtība. Pirmajā kārtā, kas rosina likuma jaunradi, nepieciešamos 10 000 parakstu notārs apstiprina par parakstītāja vai kampaņas organizētāja līdzekļiem – divi lati par parakstu –, otrajā kārtā, kas nodrošina referenduma iespēju, nepieciešamo parakstu skaitu notariāli apstiprina par valsts naudu.

Saskaņā ar koalīcijas apstiprināto iniciatīvu turpmāk šī kārtība tiks pārveidota un referendumu varēs ierosināt jau pēc vienas parakstu vākšanas kārtas – ar noteikumu, ka tiek savākts parakstu skaits, kas ekvivalents 10% no iepriekšējās vēlēšanās balsojušajiem pilsoņiem. Pretēji koalīcijas paustajiem uzskatiem valsts politisko norišu vērotāji un eksperti uzskata, ka šāds risinājums ir nepieļaujams, jo ierobežos demokrātiju un būs pretrunā ar Satversmi.

Pētnieks un politikas eksperts Valts Kalniņš, piemēram, uzskata, ka Vienotības centieni apgrūtināt potenciālos referendumus ar finanšu barjeru nav pieņemami, jo demokrātija bez pilsoniskās dalības politiskajos procesos nav iedomājama. Turklāt Latvijā nemaz neesot bijis tik daudz referendumu, lai būtu izsmelta mūsu valsts finanšu kapacitāte.

«Demokrātija bez pilsoņu līdzdalības politikā ir neiedomājama. Tas ir mērķis, kuram ir vērts tērēt valsts resursus. Referendumi ir viens no veidiem, kā pilsoņi var tiešā veidā piedalīties politisku jautājumu lemšanā,» saka eksperts.

Viņš atzīst, ka šāda iniciatīva kļuvusi iespējama tikai pēc referenduma par otru valsts valodu un šādi ierosinājumi ir tikai mēģinājums nākotnē ierobežot līdzīgus referendumus. Tomēr arī tas neesot iemesls demokrātijas ierobežošanai, jo, «ja demokrātijas ietvaros kāda daļa cilvēku ierosina iniciatīvu, kas ir pilnīgi nepieņemama vairākumam, tam ir visas iespējas noraidīt šādu ideju.

Arī sociologs, Latvijas faktu vadītājs Aigars Freimanis, norādot uz koalīcijas pārāk lielo koncentrēšanos uz aizgājušo referendumu, pauda neapmierinātību par vēlmi ierobežot referenduma organizēšanas iespējas ar finanšu barjeru. Viņš gan atzīst, ka pašreiz spēkā esošā kārtība, kurā otrais parakstu vākšanas raunds tiek finansēts no nodokļu maksātāju kabatas, nav pieņemams, taču paaugstināt finanšu barjeru arī neesot pieņemami. Saskaņā ar A. Freimaņa redzējumu daudz lietderīgāk būtu paaugstināt parakstu skaita slieksni, lai aģitācija par referendumu vispār būtu iespējama.

«Demokrātijā ieviest šķērsli referendumam ar naudu, man šķiet, nav pieņemami. Drīzāk vajadzētu sašaurināt tos vārtus, caur kuriem var nokļūt līdz tam parakstu vākšanas otrajam raundam,» uzskata socioloģijas eksperts.

Ieceri, ka otrā parakstu vākšanas kārta būtu apmaksājama no iniciatīvas atbalstītāju kabatas, neatbalsta arī Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. «Es to uzskatu par klaji nedemokrātisku ieceri,» nesaudzīgs vērtējumā ir profesors. Savu viedokli viņš argumentē ar to, ka finanšu šķēršļa ieviešana referendumu organizēšanai pavērtu plašāku iespēju logu valsts attīstību ietekmēt sev vēlamā virzienā tās bagātākajiem iedzīvotājiem – miljonāriem. «Līdz ar to referendumus rīkos miljonāri par jautājumiem, kas ir svarīgi viņiem, bet visiem pārējiem, kā tautā saka, būs jāstāv pie ratiem,» uzskata O. Skudra.

Vērtējot iespēju, kurā referendumu ierosina kāda no politiskajām partijām, viņš lielas atšķirības iepriekš ieskicētajam scenārijam neredz, jo politisko partiju ierosinātās tautas nobalsošanas finansētu tās sponsori. Tas savukārt veicinātu naudas nozīmes palielināšanos Latvijas politikā. «Būtu tikai par vienu kampaņu – kampaņu, kurā tiek vākti līdzekļi parakstu vākšanai un to apstiprināšanai, – vairāk,» saka O. Skudra.

Sava viedokļa argumentācijā nesaudzīgais polittehnologs Mārcis Bendiks arī nespēja rast pamatojumu šai Vienotības idejai.

«Referenduma iespēja izriet no Satversmes, jo augstākā vara Latvijā pieder vēlētājiem. Naudas barjeras ieviešana nozīmētu maksātspējīgo vai sponsorējošo spēku ietekmes palielināšanu. Un tas nav saskaņā ar Satversmē iecerēto,» saka M. Bendiks.

Viņš gan neslēpj, ka referenduma institūts personīgi viņam nav pieņemams, jo tas ir «primitīvas diktatorijas, lēta un riebīga populisma instruments, kas neveicina politiskās domas attīstību». Šajā ziņā viņam piekrīt arī Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne.