Nākotnē lēmuma pieņemšanu par pilsonības piešķiršanu, iespējams, uzticēs tiesai vai kādai citai institūcijai. Pašlaik to dara Ministru kabinets un tā lēmums tiesā nav pārsūdzams.
Taču pilsonības pretendentiem, visticamāk, būs jāiztur nopietnāka pārbaude nekā līdz šim, liecina diskusijas Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas sēdē.
Diskusijas par to, kam īsti nākotnē uzticēt lēmumu par pilsonības piešķiršanu pieņemšanu, aizsāka Ineses Lībiņas-Egneres sagatavotais pētījums, kādi ierobežojumi noteikti pilsonības saņemšanai citās Eiropas valstīs.
Deputātes pētījumā bija uzskaitīti vairāku valstu piemēri, kuros pilsonību nevar iegūt. Piemēram, ja no kandidāta uzvedības nevar secināt, ka tas ievēro valsts likumus un paražas, un nespēj apliecināt, ka atbalsta valsts demokrātisko sistēmu. Var tikt ņemti vērā arī publiski izteikumi un publikācijas.
Uzklausot šos faktus, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš norādīja, ka topošie grozījumi pilsonības likumā veicinās tiesu lomas pieaugšanu šajā procesā, bet veiktais pētījums nesniedz ieskatu, kas tajā iekļautajās valstīs pieņem lēmumu par pilsonības piešķiršanu. Tādēļ deputāti vienojās šo jautājumu atlikt, līdz tiks veikts padziļināts pētījums par dažu Eiropas valstu praksi pilsonības jautājumos.
Pēc tam deputāti lems, kam uzticēt pilsonības piešķiršanas tiesības nākotnē un kādas likuma grozījumos vajadzētu noteikt lojalitātes prasības. Viens variants paredz, ka kandidāta lojalitāte tiktu mērīta saskaņā ar īpašu sarakstu, kurā potenciālajam pilsonim būtu uzskaitītas prasības un aizliegumi par darbībām pagātnē. Otrs variants paredz nekonkrēta un interpretējama lojalitātes jēdziena ieviešanu.
Apakškomisijas pārstāvis no Saskaņas centra Boriss Cilēvičs iebilda, ka pastiprinātu kritēriju par lojalitāti valstij ieviešana un pilsonības kandidāta atbilstības tiem izvērtēšana var radīt riskus, ka kandidāts neiegūst pilsonību savu uzskatu dēļ, kas būtu uzskatāms par vārda un viedokļa brīvības pārkāpumu.
G. Kusiņš gan norādīja, ka tiesības uz brīvu viedokli nekādā gadījumā netiktu aizskartas, bet tas valstij neuzliek pienākumu par pilsoni uzņemt jebkuru pretendentu.
Diskusijas izraisīja arī jautājums par to, kā rēķināt pilsonības kandidāta valstī nodzīvoto laiku. Viens no variantiem nosaka, ka kandidātam valstī, ar minimāliem pārtraukumiem, jānodzīvo pieci gadi, taču Saskaņas centrs piedāvāja priekšlikumu, ka šie pieci gadi skaitītos arī tad, ja tie valstī nodzīvoti desmit gadu laikā, ilgus posmus pa vidu dzīvojot citā zemē. Tomēr šo piedāvājumu apakškomisijas deputāti noraidīja.