Eksperti uzskata: neatkarīgi no ieraksta kalendārā cilvēki svin un svinēs tajos datumos, kurus viņi uzskata par pieminēšanas vērtiem, savukārt politiķu iejaukšanās šajā diskusijā sabiedrību tikai sanaido.
Tikmēr likumdevēji norāda, ka neviennozīmīgo datumu oficiāla atzīšana esot principa lieta un cieņas apliecinājums kādai cilvēku grupai.
7. janvāris, 8. marts, 16. marts un 9. maijs – Latvijas politiķi regulāri aktualizējuši jautājumu par šo datumu iekļaušanu atzīmējamo vai svinamo dienu sarakstā. Kamēr vieni datumi ir visas sabiedrības iecienīti un labprāt tiek svinēti arī bez oficiāliem datumiem kalendārā, tikmēr par citiem asas domstarpības valda gan sabiedrībā, gan varas gaiteņos.
Pašlaik politizētas diskusijas centrā atrodas Pareizticīgo Ziemassvētku noteikšana par brīvdienu, kā arī 16. martā plānotie leģionāru atceres pasākumi, kuru skaidrošanā iesaistījies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, tādējādi raisot Krievijas neapmierinātību. Tikmēr 8. marts ir viens no retajiem piemēriem, kad sākotnēji neviennozīmīgi vērtēti svētki organiski kļuvuši par oficiālās varas atzītu atzīmējamu dienu. Socioloģiskie pētījumi liecina, ka sieviešu dienu šogad labprāt svinēs apmēram puse Latvijas iedzīvotāju, bet vēl 30% respondentu šo dienu vēlētos kā brīvdienu. Taču vēl nesen par 8. marta svinēšanu noritēja plašas politiskās diskusijas un tikai 2007. gadā Saeima spēja vienoties par atzīmējamās dienas statusa piešķiršanu 8. martam.
Politologs Arnis Kaktiņš uzsver: «Svētku un atceres pasākumu pieminēšana ir katra cilvēka individuāls lēmums. Un ir muļķīgi, ja par to apzināti tiek saasināta politiskā diskusija, jo tie, kuri grib, svinēs neatkarīgi no likumdevēju lēmumiem.» A. Kaktiņš arī ir pārliecināts, ka «jaunāko laiku vēsture apliecina – politiķu iejaukšanās padara lietas tikai sliktākas. Tā sanaido cilvēkus, saasina viedokļus. Būtu daudz labāk, ja politiķi nebakstītu neviennozīmīgos datumus un atstātu visu savā vaļā.»
Tikmēr Saskaņas centra līderis Valērijs Agešins, kura ierosinājumu par 8. marta atzīmēšanu savulaik atbalstīja arī parlaments, akcentē, ka vēlme kādam datumam panākt oficiālu statusu esot principa jautājums. Padomju laiku pieskaņa 8. martam izzuda pati no sevis, bet diskusija par 16. martu un 9. maiju ir daudz asāka, jo abiem šiem datumiem joprojām piemīt smags vēsturiskais fons. V. Agešins atgādina, ka savulaik kreisais flangs mēģinājis panākt atzīmējamā datuma statusu arī 9. maijam, taču visā Eiropā, arī Latvijā, nacisma sagrāves diena oficiāli tiekot pieminēta 8. maijā. V. Agešins gan uzsvēra, ka daudzi krievvalodīgie, arī viņš pats, kritušos cīnītājus pieminot tieši 9. maijā un neviens likums to nevarot aizliegt. Vaicāts par līdzvērtīgu cilvēcisko faktoru arī attiecībā uz 16. marta pasākumiem, V. Agešins to nosauca par jūtīgu jautājumu, vien piebilstot, ka viņam vispieņemamākā šķietot koncepcija par piemiņas pasākumiem tikai Lestenes kapos.
***
Strīdīgie datumi
7. janvāris Pareizticīgo Ziemassvētki
16. marts Leģionāru piemiņas diena
9. maijs Uzvaras diena