Politiķi un "Neatkarīgā" uzrunā liepājniekus

Uz Liepāju, lai piedalītos Neatkarīgās organizētā diskusijā "Referenduma mācības: Kā turpmāk sadzīvosim", devās četri Saeimas deputāti.

Referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ne tikai pierādīja, ka pat labākas dzīves meklējumos valsti pametušie pilsoņi tomēr nav zaudējuši piederības izjūtu Latvijai, bet arī atvēra acis politiķiem, kas, iespējams, novēloti, saprata, ka līdzšinējais kurss daudznāciju valsts iedzīvotāju saliedēšanai bijis nepareizs vai vismaz nepilnīgs.

Lai vēl vienu reizi ieklausītos valsts iedzīvotājos un uzklausītu viņu pārdomas, par ko tad īsti bijis referendums un kādas mācības pēc tā gūtas, uz Liepāju, lai piedalītos Neatkarīgās organizētā diskusijā Referenduma mācības: Kā turpmāk sadzīvosim, devās četri Saeimas deputāti – Solvita Āboltiņa (Vienotība), Ilmārs Latkovskis (Nacionālā apvienība), Iveta Grigule (Zaļo un zemnieku savienība) un Andrejs Elksniņš (Saskaņas centrs).

Viedokļu atšķirība

Lai nedaudz iepazītu dzintara latviešu pilsētas iedzīvotāju viedokli par referendumu un tā sekām (ja tādas kāds saskata), Neatkarīgā pirms pasākuma pilsētas centrā aptaujāja dažus pilsētniekus. Par pārsteigumu, Latvijas muzikālākās pilsētas iedzīvotāji izrādījās daudz nerunīgāki un kautrīgāki savos viedokļos nekā pirms referenduma apmeklētās otrā valsts malā esošās Zilupes iedzīvotāji, taču ielās uzrunāto liepājnieku atbildes neliecināja par to, cik emocionāla un trokšņaina būs gaidāmā diskusija.

Neviens no uzrunātajiem neatzina, ka būtu nobalsojis par otru valsts valodu. Un nav brīnums – pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, Liepājā pret otru valsts valodu nobalsoja vairāk nekā 70% iedzīvotāju, kaut arī latviešu tajā ir tikai nedaudz virs 50 procentiem. Vairākums uzrunāto arī nespēja iedomāties nevienu mācību, kas būtu jāņem vērā pēc tautas nobalsošanas, jo dzīve ritot savu gaitu un arī pirms referenduma pilsētā, kurā piedzimst vējš, draudzīgi sadzīvojušas visas tajā pārstāvētās etniskās grupas. Tiesa, kāda māmiņa, ar vienu aci uzmanot meitiņu, kas spēlējās rotaļu laukumā, pastāstīja, ka daži viņas draugi pēc referenduma sākuši ar saviem krievvalodīgajiem paziņām sarunāties tikai latviski. «Es gan tā nedaru. Man tā ir vieglāk, un arī šķiet, ka viņi kaut ko varētu nesaprast, ja runāšu latviski. Man tā nav problēma,» teica simpātiskā sieviete, kas tikai viņai vien zināmu iemeslu dēļ nevēlējās atklāt savu vārdu.

Taču Neatkarīgās uzrunātie lielākoties bija gados jauni cilvēki, kas apzinātā vecumā padomju laikus īsti nebija izbaudījuši, nemaz nerunājot par izsūtīšanām un Staļina laika represijām. Cita aina pavērās Latviešu biedrības namā – tur vairākums sapulcējušos diskusijas dalībnieku bija ar lielāku gadu skaitu aiz muguras un asāku, neiecietīgāku nostāju valodas jautājumos, kas politiķu uzdevumu uzrunāt un ieklausīties tautā padarīja sarežģītāku un brīžam pat neiespējamu.

Propagandas labirinti

«Mēs esam gatavi pateikt, ka valsts mums ir svarīga, lai arī kādas provokācijas mums liktu priekšā. (..) Šobrīd mums jāvar atskatīties atpakaļ un labot līdz šim pieļautās kļūdas, celt sabiedrības labklājību,» uzsākot diskusiju, pārpildītajai auditorijai teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Ieskicējot vēlamo diskusijas virzienu, parlamenta spīkere uzsvēra, ka referendums, kura rezultāti bija jau iepriekš prognozējami, bija Latvijai nedraudzīgu spēku organizēta provokācija, par kuru ciniskāku nespētu izdomāt pat lielākie vēstures tirāni, jo cilvēkiem bija jāizvēlas starp valsti, kurā viņi dzīvo, un mātes valodu. Viņa apliecināja, ka izprot šīs dilemmas smagumu, bet atgādināja, ka Latvijā dzīvojošās etniskās grupas jau izsenis spējušas sadzīvot mierā un saticībā, par ko liecina kaut vai tas fakts, ka valstī pamatizglītību var iegūt septiņās valodās. Tomēr ar to nepietiek, atzina politiķe, jo politiķi līdz šim nav pietiekami strādājuši, lai valsts iedzīvotāju labklājība būtu pietiekamā līmenī. Un tās celšana ir primārais noteikums, lai panāktu, ka uz ārzemēm izbraukušie pilsoņi ne tikai referendumos apliecinātu savu valstiskuma izjūtu, bet arī atgrieztos un strādātu Latvijā.

Tradicionāli mierīgs un nosvērts savā uzrunā bija nesen politikā ienākušais žurnālists Ilmārs Latkovskis. Arī viņš norādīja uz to, ka referendumā bija pārklājušies vairāki viedokļu un propagandas slāņi un tā rezultātus nav iespējams skaidrot, saistot tos tikai ar pilsoņu viedokli par latviešu valodu kā vienu no valstiskuma pamatiem. Taču viņš arī pievērsa uzmanību tam, ka līdzšinējās cittautiešu integrācijas politikas kritizētājiem varētu arī nebūt taisnība. «Vienmēr ir viegli teikt, ka būtu labāk, ja kaut kas būtu darīts citādi, bet mēs nevaram zināt, kas būtu noticis sliktāk, ja nebūtu darīts tas, kas ir izdarīts,» teica Nacionālās apvienības pārstāvis.

Uzklausīt nespēj

Ne tik saudzīgs komentārs par līdz šim realizēto integrācijas politiku bija Ivetai Grigulei, kas to salīdzināja ar pārāk ieilgušiem un neveiksmīgiem būvdarbiem. «Var celt tiltu 20 gadus, bet to var nenodot ekspluatācijā,» teica deputāte, kas savā uzrunā piesauca arī nepieciešamību grozīt Satversmi, lai nākamais referendums nebūtu iespējams, piemēram, par Latgales atdalīšanos no Latvijas.

Nesaudzīgāks pret koalīcijas līdz šim paveikto bija mūžīgā opozicionāra – Saskaņas centra – pārstāvis Andrejs Elksniņš, kas aicināja pie varas esošos politiķus uzņemties atbildību par to, ka sabiedrība novesta tik tālu, lai organizētu referendumu par valsts valodu. «Sabiedrība cīnās ar sekām, pie visa vainojami politiķi,» pauda A. Elksniņš, kurš savā uzrunā vairākkārt kritizēja līdzšinējo sabiedrības saliedēšanas politiku un aicināja ieklausīties aicinājumā būt tolerantākiem pret krievu valodu, un, nepadarot to par valsts valodu, tomēr ļaut to sadzīvē izmantot plašāk.

Ar A. Elksniņa uzrunu diskusijas konstruktīvā daļa arī beidzās, jo politiķis ar aplausiem un skaļiem izsaucieniem tika pārtraukts. Atgādinot, ka paši deputāti Saeimā nespēj atrast kopīgu valodu, pilsētas domes darbiniece Brigita Dreiže pārmeta politiķiem, ka tie runā par vienotību, bet paši nespēj tādi būt. «Mums Liepājā nav politika, ka kādu integrēsim, jo tas jau izklausās pēc lamuvārda – mēs vienkārši dzīvojam,» teica domes pārstāve. S. Āboltiņa, kas gatavojās atbildēt uz šo repliku, pie vārda tā arī īsti netika – pārkliegt izsaucienus zālē par to, ka šāda runāšana ir tukšu salmu kulšana, viņa nespēja vai nevēlējās.

Arī I. Latkovska teiktais, ka nevajadzētu nevienu cittautieti pārlatviskot, bet dot tam iespēju iepazīties ar mūsu kultūru, sākot apmācību jau bērnudārzā tikai latviešu valodā, nerada saprotošas skaļo balsu īpašnieku ausis. Šķiet, lielai daļai klātesošo, pretēji ielās sastaptajiem pilsētniekiem, jautājums par draudzīgu sadzīvošanu un izlīguma meklēšanu nebija aktuāls, tie vēlējās revanšu.

Vieš cerību

Noslēdzot emocionālo un skaļo tikšanos, kura, visticamāk sāpīgā temata dēļ, par īstu diskusiju tā arī neizvērtās, jo skaļo revanšistu pārkliegti konstruktīvākie diskusijas apmeklētāji, piemēram, Austra Pumpure, pie vārda netika, parlamentārieši saskaņā ar savu politisko platformu aicināja uz izpratni starp dažādajām etniskajām grupām un politiskajiem uzskatiem. Tomēr īstenu cerību, ka ikvienā mīt arī veselais piedot un aizmirst spējīgais saprāts, viesa mūziķa Aivara Brīzes izpildītā Laika dziesmiņa, kurai visi, it kā samierinoties ar notikušo un apzinoties laika nesto pārmaiņu neizbēgamību, dziedāja līdzi: «Vienalga – vai turi, vai neturi viņu ciet, tu vari aizvērt pavisam pulksteni ciet, tik un tā, tik un tā, tik un tā pulkstenis iet...»

Nākamais Neatkarīgās rīkotais pasākums notiks maijā Jelgavā

***

No saeimas deputātu teiktā diskusijā

Solvita ĀBOLTIŅA (Vienotība):

– Tautība nenozīmē lojalitāti. Jautājums – vai tu esi lojāls pret valsti vai pret mātes valodu... Šķiet, lielāku cinismu nespētu izdomāt pat Staļins.

Ilmārs LATKOVSKIS (Nacionālā apvienība):

– Katru gadu ar to 16. martu Latviju dauza. (..) To jezgu taisa tie, kas nav to pulveri ostījuši. Mūsu izdzīvošanas jautājums ir svarīgāks par to, ko varam panākt šādās emocijās un kaislībās.

Iveta GRIGULE (ZZS):

– Ja neveiksim izmaiņas likumdošanā, tad nākamais referendums var būt arī par Latgales atdalīšanos no Latvijas – demokrātija taču.

Andrejs ELKSNIŅŠ (Saskaņas centrs):

– Saskaņas centrs nav runājis par automātisku pilsonības piešķiršanu visiem. Šajā valstī ir jārunā latviski. Jautājums ir par to, vai valsts rada vidi, lai cilvēki to darītu.