Aija Barča: Pensionāri ir godājami cilvēki, nevis slogs budžetam

© F64 Photo Agency

Lai gan valdošo partiju pārstāvji moži runā par starptautiskā aizdevuma programmas sekmēm un makroekonomikas skaitļu uzlabošanos, Latgalē valda depresīvs noskaņojums, īpaši pēc akcīzes preču likuma grozījumu pieņemšanas, kas liedz cilvēkiem ietaupīt vai piepelnīties, iepērkoties Krievijā un Baltkrievijā.

Par Latgales problēmām, par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, par minimālo algu un citām sociālās jomas aktualitātēm šī intervija ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Aiju Barču (Zaļo un zemnieku savienība).

– Latgalieši piketēja pie Saeimas, taču viņos gan reti kurš klausījās. Vai valstij lielu labumu dos tas, ka tagad cilvēkiem ir būtiski samazinātas iespējas aizbraukt uz kaimiņvalsti un atvest degvielu, cigaretes vai degvīnu?

– Tajā sfērā, kur es strādāju, parasti dara tā, ka tiek domāts, ko dot vietā, ja kaut kas tiek noņemts. Ja cilvēkiem no Latgales nav iespējas braukt nopirkt kādas mantas Krievijā, jābūt kompensējošiem mehānismiem. Neko citu es nevaru iedomāties, kā vien nodarbinātības attīstību. Tas savukārt nepavisam nav vienkārši, un tur ir daudz dažādu problēmu. No cilvēku vēstulēm, tiekoties ar viņiem, es redzu, ka tiem, kas nav strādājuši gadu un vairāk, ir ļoti grūti darbu atsākt, pat ja tāda iespēja ir. Ir grūti atkal strādāt astoņas stundas, būt darbā noteiktā laikā. Cilvēki, kas bija atbraukuši uz Rīgu piketēt, runāja ļoti skaudri – par to, ka viņiem kļūst aizvien sliktāk, grūtāk.

Latgalē uzņēmējdarbību uzsākt nav vienkārši – gan pašvaldībā, gan vietējiem uzņēmējiem iespējas ir ļoti ierobežotas.

– Latgale sāk aizvien vairāk attālināties. Tādā nozīmē, ka degviela kļūst dārgāka un aizbraukt no Krāslavas uz Rīgu ir ļoti dārgi. Savukārt tādu profesiju, kur visu var nokārtot caur internetu, pagaidām ir ļoti maz.

– Ne visur ir pieeja internetam, ne katrs to prot lietot, maz kurš var nopirkt datoru. Kāds gan tur internets, kāds darbs internetā vienā pustukšā Latgales ciemā? Vienīgais, uz ko cilvēki paļaujas, ir pašvaldības un to pabalsti, bet arī pašvaldībām naudas nav, jo nav nodarbinātības, un tāpēc viņu kasē neienāk nodokļi. Situācija ir tiešām sarežģīta. Plānojam, ka martā mūsu komisija tiksies ar Latgales nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, ar Latgales pašvaldību cilvēkiem, un centīsimies izprast situāciju – ko viņi domā, kāds atbalsts nepieciešams, kāds atbalsts iespējams.

– Premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) nesen sacīja, ka viņam ir instruments – programmas, kas palīdzēs Latgalei.

– Programmas ir, un kā viena no tām būs algotie sabiedriskie darbi. Tiesa gan, arī šāda programma nav bez problēmām, jo, lai cilvēkus nodarbinātu, pašvaldībām ir jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas.

– Ēst cilvēkiem gribējās jau vakar, bet programmas būs kaut kad...

– Tas gan taisnība.

– Kas ir šīs programmas – tād, kā simtlatnieki, vēlāk astoņdesmitlatnieki?

– Simtlatnieku vairs nav. Bet ar šiem 100 latiem, ko cilvēki pelnīja mēnesī par sabiedriskiem darbiem, bija tā nelaime, ka no tiem nodokļi netika maksāti, jo tas nebija paredzēts. Bet, ja netika maksāti nodokļi, tad viņiem tas laika periods, kuru viņi šīs programmas ietvaros strādāja, netiek ieskaitīts darba stāžā. Beigās tas atstāj iespaidu uz visiem sociālajiem pakalpojumiem – kad cilvēks iet pensijā, viņam šis laiks ir tukšs, uzkrājumā par to nav nekā.

– Vai Latgalei nepieciešams pievērsties īpaši – vai vajag kādu atbalsta programmu speciāli Latgalei?

– Jautājums par Latgali laika gaitā ir aktualizējies jau vairākkārt. Kad sāku strādāt parlamentā 7. Saeimas laikā, tad bija daudz diskusiju par Latgali, tika izstrādātas īpašas atbalsta programmas un bija īpaša apakškomisija. Tagad atkal ir pienācis laiks, kad par Latgali jādomā pastiprināti.

– Savulaik Rēzeknē tika radīta speciālā ekonomiskā zona, tomēr arī Rēzeknē pašlaik ir bezdarbs.

– Speciālā zona – tas ir labi, taču, ja tajā neattīstās ražošana, tā līdz maz. Tā ir iespēja dabūt nodokļu atvieglojumus, taču pietrūkst to, kas šo iespēju izmanto. Lai iespēju izmantotu, ir jābūt kādiem līdzekļiem, lai uzņēmējdarbību uzsāktu. Tas ir līdzīgi kā situācija ar pašnodarbinātajiem. Viss ir izdarīts – ir likums, kas regulē šo uzņēmējdarbības veidu, ir iespēja, taču ir maz to, kas šo iespēju izmanto.

– Bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs reiz izteica domu, ka vajag pierobežas zonu – kādus 40 kilometrus no robežas – pasludināt par speciālu ekonomisko zonu, kur uzņēmējdarbībai piešķiramas ievērojamas nodokļu atlaides. Vai tas līdzētu?

– Iespējams, ka līdzētu. Bet arī tad, ja atlaistu nodokļus, ir nepieciešami tie, kam šos nodokļus atlaist. Tad ir nepieciešama valsts programma uzņēmējdarbības attīstībai.

– Reģionālo reformu un vides aizsardzības ministrs Edmunds Sprūdžs solīja uz Latgali sūtīt desantu – ministrijas darbiniekus un pieaicinātus ekspertus, kas divās nedēļās iedziļināsies problēmas būtībā.

– Tas ir labs priekšlikums, jo ar cilvēkiem jātiekas, jārunā.

– Vai divās nedēļās ir iespējams izprast būtību? Vai tā nebūs tikai ekskursija?

– Tas atkarīgs no cilvēkiem, kas aizbrauks. Piemēram, pieredzējuši sociālie darbinieki, ieejot kādā mājā un redzot gaisotni, jau pāris minūtēs ļoti daudz ko spēj izprast. Tas ir atkarīgs no ierēdņiem, kādus aizsūtīs uz Latgali Sprūdžs. Es viņiem vēlu sekmes. Droši vien tur vajadzētu aizsūtīt kādus, kam ir arī dzīves pieredze, ne tikai laba izglītība, kas iegūta ārvalstīs.

– Cilvēks ar dzīves pieredzi, izglītības ministrs Roberts Ķīlis teica, ka uz Latgali vajag sūtīt psihologus, kas pētītu alkoholisma problēmas būtību.

– Kad Ķīļa kungs sāka strādāt par ministru, viņam bija daudz grandiozu ideju. Domāju, ka viņam mazliet vajadzētu piezemēties. Lai gan tā jau tagad arī izskatās, ka viņš mazliet ir nolaidies uz zemes un sāk izprast to, kas patiesībā Latvijā notiek. Psihologi ir cienījami cilvēki, taču diezin vai uz Latgali nepieciešams sūtīt psihologus kā uz kādu katastrofas vietu. Ir nepieciešami narkologu pakalpojumi tā, lai tie nebūtu pieejami mazāk kā citur Latvijā. Jo alkoholisms ir slimība, kas nopietni jāārstē.

Lai cilvēku motivētu kaut kam, viņam kaut kas jāpiedāvā, un te nu vajag valsts programmu, jo vairs nevar vilcināties – vai tā programma ir nodarbinātības attīstībai, vai kāda speciāla ekonomiska zona, kā ieteica Dūklavs, vai vēl kas, bet rīcībai jābūt pēc iespējas straujākai.

– Bet tie, kas spēja rīkoties strauji, tagad no varas ir atstumti. Ainārs Šlesers savulaik strauji atveda no Norvēģijas investorus, kuri radīja lielveikalu tīklu. Tagadējie valdošie politiķi rada stratēģijas, programmas un ilgtspējīgas koncepcijas, bet jēgas pamaz.

– Jābūt politiskajai gribai un sapratnei par to, kas ir nepieciešams. Gribas cerēt, ka koncepcijām sekos darbi.

– Latgales nākotnei ir iespējami divi ceļi – viens ir kaut ko ražot, attīstīt dinamisku industriju, otrs – ļaut, lai viss aizaug, un reklamēt Latgali kā zilo ezeru zemi, kur vācu mednieki var šaut putnus. Pa kuru ceļu jāiet?

– Ir jāattīsta ražošana. Daudziem nepatīk, bet tik un tā Krievija ir lielais kaimiņš ar plašu tirgu, un Latgalei jāizmanto tuvums Krievijai. Nekas cits, kā tikai ražošanas attīstība dod cerību dabūt atpakaļ uz Latgali tos, kas to ir pametuši. Diezin vai daudzi no Rīgas vai Jelgavas uz turieni dosies strādāt. Mūsu komisija noteikti aicinās pie sevis uz diskusijām Sprūdža kungu, arī ekonomikas ministru Danielu Pavļutu.

– Ir arī satiksmes problēma – pa sliktiem ceļiem nekāda dižā attīstība nav iespējama.

– Arī taisnība. Viss jāskata kompleksi – ja gribam darba vietas, tad tur vajag arī skolas un bērnudārzus, un visu pārējo dzīvei nepieciešamo.

– Valdošās koalīcijas pārstāvjiem ir nācis modē runāt apmēram tā: «Nabaga Latgale ir nonākusi tik tālu tāpēc, ka visi labumi tikuši Kurzemei un Rīgai, tāpēc mēs ņemsim nost Kurzemei un dosim Latgalei.»

– Tāda runāšana ir pavisam nenopietna – populistiska. Kurzemē tie labumi nav iedoti, bet tie ir projekti, kas ir tapuši par vietējo uzņēmēju naudu, par Eiropas naudu, kuru piesaista uzņēmēji un pašvaldības. Šos projektus izstrādā cilvēki, kas prot šo naudu piesaistīt. Latgales problēma ir tā, ka tur ar katru dienu ir mazāk cilvēku. Ja mazāk ir cilvēku, tad arī mazāk ir to, kas prot izstrādāt biznesa plānus un piesaistīt naudu.

– Kas notiks ar tādu lietu kā neapliekamais minimums?

– Ja skatāmies, ko politiķi solīja pirms 11. Saeimas vēlēšanām, tad nepieciešams paaugstināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu par apgādībā esošām personām – tas ir, par nestrādājošiem laulātajiem, invalīdiem, bērniem.

Pašlaik strādājošajiem neapliekamais minimums ir 45 lati, pensiju neapliekamais minimums ir 165 lati, par apgādībā esošām personām – 70 latu. Notiek diskusijas par to, ka vajadzētu pacelt neapliekamo minimumu par apgādībā esošajiem no 70 uz 90 vai 100 latiem, kā arī noteikt par katru apgādājamo bērnu neapliekamo minimumu 120 latu.

– Kad tas notiks?

– Pagaidām tās ir diskusijas.

Valdība nupat ir pieņēmusi savu rīcības plānu, kas ir paredzēts arī sociālajai un veselības aprūpes jomai. Šā plāna tapšanas gaitā vairums sacīja tā, ka par apgādājamām personām neapliekamais minimums varētu būt 50 procenti no minimālās algas. Minimālā alga ir valstī noteikta 200 latu, tātad pašlaik tas būtu 100 latu.

– Kas notiks ar minimālo algu?

– Pie mums komisijā ir bijušas sarunas ar Darba devēju konferederāciju, un sapratām, ka te labi jāapdomā – jo 24,09 procenti no šīs minimālās algas ir darba devēja sociālais nodoklis. Tātad tas ir slogs uz darba devēju un uz darba ņēmēju arī. Jo, sākot ar 2011. gadu, vispārējā kārtībā darbiniekam sociālās apdrošināšanas iemaksas vairs nav 9 procenti, bet 11 procenti. Visas politiskās partijas, kuras startēja 11. Saeimas vēlēšanās, iestājās par to, ka nepieciešams samazināt darbaspēka nodokļus. Un darbaspēka nodokļi jau nav citi kā tikai sociālās apdrošināšanas iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Par to runā visi, bet pagaidām nekas atcelts nav. Runā par samazināšanu līdz 2 procentiem, pat 5 procentiem.

Pašlaik ir aprimušas diskusijas par progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli. Varbūt šogad tās atsāksies.

– Varbūt vajag greznības nodokli kā Krievijā?

– Jā, nu tad gan Finanšu ministrijas ierēdņiem būtu daudz darba, lai sarēķinātu visus ieguvumus. Bet cilvēki jau ir radoši – ja uzliks nodokli luksusa precēm, piemēram, dārgiem auto, tad šie auto tiks reģistrēti nevis uz privātpersonas vārda, bet kādā firmā, un nodoklis netiks maksāts.

– Kas notiks ar pensionēšanās vecumu?

– Pašlaik pensionēšanās vecums gan vīriešiem, gan sievietēm ir 62 gadi. Pašlaik gan Labklājības ministrija nāk klajā ar jaunu ideju – pensionēšanās vecuma palielināšanu sākt ar 2014. gadu, palielinot par 3 mēnešiem, un turpināt no 2016. gada par 6 mēnešiem.

– Cik tālu tā turpinās – līdz 120 gadiem?

– Pagaidām nav runas par palielināšanu vairāk par 65 gadiem. Turpinot veikt grozījumus pensiju likumā, Saeima uzdeva valdībai līdz maijam iesniegt grozījumus likumā Par valsts pensijām, kur būtu iekļautas normas par pensijas vecuma palielināšanu un par to, ka priekšlaicīgā pensionēšanās tiek saglabāta bez termiņa.

Jau pieņemtajā likumā līdz 2013. gada 31. decembrim tiek pagarināta priekšlaicīgas pensionēšanās iespēja pensionēties 60 gadu vecumā tiem, kam kopējais darba stāžs ir 30 gadu.

Es personīgi uzskatu, ka pensionēšanās vecumu var sākt palielināt no 2016. gada, bet par 3 mēnešiem gadā.

Pašlaik cilvēki pēc 60 gadiem pieprasa pensionēšanos, ja viņiem nav darba. Strādājošai personai šādu pensiju nemaksā, bet nestrādājošiem maksā tikai 50% apmērā.

Ja pensionēšanās vecums tiks paaugstināts, tad jāpieņem lēmumi par to, lai cilvēki, kuriem ir 30 gadu darba stāžs un viņi priekšlaicīgi pensionējas, var saņemt nevis 50%, bet 80% no piešķirtās pensijas, kā tas bija agrāk.

– Kāds stāvoklis ir sociālajā budžetā?

– 2012. gadā vēl pietiks gan pensijām, gan pabalstiem un cita veida izmaksām no tās naudas, kas ir uzkrāta. Tomēr problēmas pastāv. Lielākā ir tā, ka par pagājušo gadu nesamaksātais sociālais nodoklis ir 129 miljoni latu. Aizpagājušajā gadā šis parāds bija 135 miljoni.

Ja cilvēkam par gadu nav samaksāts sociālais nodoklis, tad viņam to neieskaita darba stāžā, un tas ir mīnuss, aprēķinot pensiju. Maternitātes, bezdarbnieku pabalsti, slimības pabalsti tiek izmaksāti no uzskaitītā nodokļa – proti, darba devējs nav varējis samaksāt, bet ir uzskaitījis un nodevis Valsts ieņēmumu dienestam informāciju, ka konkrēts cilvēks ir nopelnījis konkrētu summu. Tā tiek tērēts diezgan daudz naudas.

Vēl joprojām no sociālā budžeta tiek maksātas tādas naudas, kuras nebūtu jāmaksā no sociālā budžeta – piemēram, piemaksas pensijām, kas kopumā 2010. gadā izmaksāja 143 miljonus latu, pagājušajā gadā – 140 miljonus. Šīm pēc tiesas un taisnības būtu jābūt pamatbudžeta izmaksām. Ar 2014. gadu piemaksas pie pensijām paredzēts pārcelt uz pamatbudžetu. Bet kādēļ tikai ar 2014. gadu?

Šādi miljoni tiek uzkrauti sociālajam budžetam, un tad visādi investīciju baņķieri pārmet, ka sociālais budžets esot pārmērīgs slogs ekonomikai.

– Kas notiek ar otro pensiju līmeni?

– Valdības rīcības plānā ir vairākas apņemšanās par pensiju 2. un 3. līmeni. Gribas ticēt, ka valdība tās īstenos.

Kopš šie līmeņi ir ieviesti, gandrīz 900 miljoni ir novirzīti 2. pensiju līmenim. Tur ir vairākas programmas – ir standarta, konservatīvi, riskanti ieguldījumi. Daudz kas atkarīgs no cilvēka – kā viņš pats, sadarbojoties ar speciālistiem, ir ieguldījis savu naudu, kas 2. līmenī novirzīta no nodokļiem. Cilvēkam ir tiesības izvēlēties, tiesības interesēties, kas ar viņa noguldījumu notiek.

Ir bijuši periodi krīzes laikā, kad ieguldījuma procentu peļņa bija ļoti maza vai pat ar mīnusa zīmi. Pašlaik gan ir plusi, un ir ieguldījumi arī ar diezgan labu peļņu.

Kad tika rakstīts fondēto pensiju likums, mūsu tālaika finanšu ministrs Ivars Godmanis mēnesi mācījās Čīlē, un likums par fondētajām pensijām tika rakstīts pēc Čīles likuma parauga. Taču Latvijā nav iestrādātas divas normas, kuras bija nepieciešamas. Latvija negarantē iemaksu otrajā līmenī, ja ieguldījumu turētājs bankrotē vai bizness ir neveiksmīgs. Latvijas likumā nav normas par to, ka nauda būtu jāiegulda Latvijas infrastruktūrā. Lielākā daļa mūsu naudas strādā ārpus Latvijas.

Par pensiju 2. līmeni pašlaik nav pamata lielām bažām, taču satraucoši ir tas, ka joprojām vairāk nekā 430 000 pensionāru saņem mazāk

par 160 latu pensiju –

tik daudz pensionāru, tik mazas pensijas. Daudzi no viņiem ir nostrādājuši garu, smagu darba mūžu. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, nevis jāpārmet, ka viņi ir slogs budžetam.

Ir nepieciešama pensiju indeksācija. Taču tā sanāca, ka indeksācijas domu norakt palīdzēja Latvijas Pensionāru federācija ar priekšlikumu, ka indeksācija jāveic tad, ja inflācija gadā pārsniedz 5%. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā inflācija šo atzīmi nesasniedza un diezin vai sasniegs arī tuvākajos divos gados – Finanšu ministrija prognozē 2,5%. Līdz ar to valdība var teikt, ka, lūk, paši pensionāri nemaz nealkst indeksāciju un inflācijataču nav liela.

Latvijā

Saistībā ar e-adreses problēmām ir apzinātas amatpersonas, kuras nav atbildīgi pildījušas savus darba pienākumus, un tām līdz pirmdienai, 16.decembrim, ir jāiesniedz rakstiski paskaidrojumi, žurnālistus piektdien informēja Valsts digitālās attīstības aģentūras (VDAA) direktors Jorens Liops.

Svarīgākais