Latkovskis: Latvijā joprojām nav beidzies Otrais pasaules karš

Vakar Saeima apstiprināja Pilsonības likuma izpildes komisijas nosaukuma maiņu – tagad tā būs Sabiedrības saliedētības komisija (SSK). Kaut arī Nacionālā apvienība (NA) vēlējās to pārdēvēt par Nacionālās identitātes un vienotības komisiju, tomēr komisijas locekļi ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Zatlera Reformu partijas izdomāto nosaukumu – jau minēto SSK.

NA deputāti izlēma, ka nav vērts ilgstoši strīdēties par nosaukumu. Lai likumīgi mainītos gan komisijas nosaukums, gan arī funkcijas, jāveic konkrēti labojumi Saeimas kārtība rullī, un tie savukārt stāsies spēkā 1. aprīlī. Ar joku dienu tam nav nekāda sakara, šīs komisijas pamatā ir nopietnība, un par to Neatkarīgā iztaujā minētās komisijas priekšsēdētāju Ilmāru Latkovski (VL!-TB/LNNK), kas pirms iešanas deputātos bija TV žurnālists, veidojot raidījumus Tādi esam un Viss notiek, bet pirms tam – leģendārās Atmodas laikā – bija žurnālists laikrakstā Atmoda un kopā ar kolēģiem gan veidoja avīzi, gan atradās uz barikādēm 1991. gada janvārī.

– Komisijai jauns nosaukums, kā mēdz teikt, jau ķešā. Bet kādas tad būs šā veidojuma funkcijas?

– Plašāk raugoties uz komisijas uzdevumiem, vispirms jāņem vērā tas, ka tauta ir sašķelta. Visvairāk, protams, etniskā ziņā, bet ir arī citas sašķeltības pazīmes: ir sorosisti, ir oligarhisti un kas tik vēl ne. Turklāt liela tautas daļa saka: es braucu prom, man te nav ko darīt. Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai, un darbības virzieni ir divi. Pirmais ir nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrs ir nācijas vienotība globālajā aspektā, jo mums ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas. Mēs saprotam, ka daudzi vairs nekad nedzīvos Latvijā. Īpaši tas sakāms par intelektuāļiem, par māksliniekiem, kuriem Latvijas telpa šķiet par šauru. Brauc prom arī studenti, ārpus Latvijas veidojas ģimenes. Bet svarīgi ir tas, lai visiem šiem cilvēkiem nezustu saikne ar Latviju. Mūsu komisijai vajadzēs pilntiesīgi līdzdarboties likumdošanā, pilnveidojot Pilsonības likumu, piemēram, dubultpilsonības jautājumā. Otra funkcija – uzraudzība un koordinācija starp dažādām institūcijām, jo, piemēram, integrācijas vai nacionālās identitātes jautājumi ir izmētāti pa dažādām ministrijām.

– Vai kāds no virzieniem tev šķiet svarīgāks par citiem?

– Šobrīd tas ir nacionālās vienotības virziens. Tas ir jūtīgs jautājums, uz kura pamata var taisīt nemitīgus kašķus. Tautu var raustīt un rīkot nemitīgus referendumus un parakstu vākšanas, bet tādā gadījumā nebūs nekādas stabilitātes, nerunājot nemaz par nācijas un valsts izaugsmi. Tas bija mans motīvs iešanai politikā: pēc rīkojuma nr. 2 man bija skaidrs, kas ārkārtas vēlēšanās dabūs visvairāk balsu.

– Tu jau paredzēji, ka tas būs Saskaņas centrs?

– Jā. Paredzēju, ka nacionālie jautājumi saasināsies un ka būs ļoti daudz iespēju tos prasti banalizēt. Vienkārši runājot, viss varēs aiziet pa gaisu. Tāpēc vajadzēs to visu kaut kādā veidā līdzsvarot vai vismaz censties no defekta izveidot efektu.

– Rīkojumu nr. 2 padarīt par efektu... Maigi sakot, tas būtu grūti.

– Nē, var būt, ka ne no rīkojuma nr. 2 es to efektu gribētu izspiest. Augsne nacionālo attiecību saasinājumam jau bija gatava, bet rīkojums nr. 2 to aktivizēja.

– Referenduma gaidas jau ir kārtīgi saasinājušas šīs nacionālās attiecības.

– Tieši šajā apstāklī ir problēma. Es ne pārāk krasi reaģētu uz jautājumu, vai referenduma būtība jāizvērtē Satversmes tiesai, un reizēm nav tik svarīgi, kādu ceļu tu ej, bet svarīgāk – kā tu to noej. Ja agrāk būtu bijusi tāda SSK, tad tās uzdevums būtu – darīt visu, lai mēs nenonāktu līdz tādam referendumam, kas patiešām ir absurds. Un tik absurds, ka neviens to laikus nepamanīja. Katrs tagad mēģina taisnoties, sak, es jau sen to teicu. Normālā lietu kārtībā neviens to neiedomājas, un Satversmes tēviem nekas tāds pat ļaunākajos murgos nerādījās.

– Kas būs referenduma uzvarētāji?

– Tādu nebūs. Izņemot dažus avantūristus, kuri izjutīs lielisku savu iekšējo trīsu piepildījumu, ka viņi varēs stresā noturēt veselu nāciju.

– Ko tu redzi kā avantūristus?

– Tos, kuri izperēja šo referendumu.

– Lindermans &Co.

– Ne tikai viņi vien. Šajā referendumā ir ieinteresēti arī citi spēki.

– Bet ir taču cilvēki, kuri apgalvo: Raivis Dzintars vainīgs, ka ir izprovocēts šis referendums, jo viņš gribēja krievu skolu pakāpenisku pāreju uz latviešu valodu.

– Latviešiem nevajadzētu mazohistiski tagad vainot Raivi Dzintaru par to, ko dara Vladimirs Lindermans un viņa sabiedrotie. Tas ir tikai iegansts. Nacionālās apvienības (NA) organizētā parakstu vākšana netika novesta līdz galam, respektīvi, balsis referendumam netika savāktas, jo tas nebija tik fundamentāls jautājums kā šis, kad veselai nācijai ķeras pie rīkles. NA izvirzītais bija normāli diskutabls jautājums par skolām, jo esošā skolu segregācija tiešām nav laba lieta. Tieši skolu sistēma pamatīgi attālina latviešu un krievu izpratni par vēsturi, nacionālo identitāti un valsti. NA organizētā parakstu vākšana nebija pietiekami sagatavota un izskaidrota, tāpēc tā beidzās ne ar ko. Savukārt Lindermana parakstu vākšanā aktīvi piedalījās atsevišķi Saskaņas centra (SC) politiķi, par kuriem ir mīts, ka viņus neņēma valdībā tāpēc, ka viņi ir krievi. Bet valdībā var strādāt tikai tie, kas var sastrādāties. Ja tagad kāds runā, ka referendums ir atriebība latviešu politiķiem, man jāatzīst, ka šī atriebība ir neadekvāta: ja tu gribi atriebties dažiem politiķiem, kāpēc jāķeras klāt visai nācijai?

– Vai tu izjūti sabiedrības etnisko noslāņošanos? Paša pieredze? Pētījumi?

– Gan paša pieredze, gan pētījumi. Visdramatiskākā ir atšķirība vēstures izpratnē, pirmām kārtām – Latvijā joprojām nav beidzies Otrais pasaules karš. Lai kā mums gribas teikt, ka nevajag pa vēsturi vandīties, taču 1940. gads mums joprojām ir svarīgs. Liela daļa krieviski runājošo atzīst, ka viņos pieaugusi izpratne par 1940. gada notikumiem.

– Nez, uz kuru pusi viņiem tā pieaugusi...

– Uz to, ka Latvija brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā. Bet, ja tas tā, viņuprāt, noticis, tad arī šis referendums ir loģisks. Aptuveni 33% no krievvalodīgajiem atbild, ka viņi izjūt savu piederību Krievijai.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"