Par Saskaņas centra (SC) referenduma atbalstīšanas iemesliem un sekām, par partijas nākotnes virzību Neatkarīgās intervija ar SC Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.
Neatkarīgā: – Virkne cilvēku, kas parakstījās par referenduma rosināšanu par krievu valodu kā otro valsts valodu, to darīja ne tik daudz valodas dēļ, cik protestējot pret kādiem valdības vai Saeimas lēmumiem, politiku, bezdarbu u.tml. Jūs referendumā balsosiet par valodu vai arī pret/par kaut ko citu?
Jānis Urbanovičs: – Ja es skatītos uz šo referendumu pēc burta, nekad nevarētu tajā piedalīties – tāpēc arī nepiedalījos parakstu vākšanā. Bet, kad noklausījos prezidenta, premjera, viedo Vienotības līderu izteikumus par to, cik šie protestētāji ir nepareizi domājoši, valsts pamatus graujoši, man bija tikai viena iespēja – būt kopā ar viņiem, jo viņi ir mani vēlētāji. Šis referendums neatšķiras no visiem citiem, ko esam pieredzējuši jaunākajā vēsturē, tādā ziņā, ka referenduma burtam nav nekāda jēga. Arī referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) būtībā bija referendums par labāku dzīvi. Šajā referendumā daļa cilvēku, arī es, gatavi demonstrēt savu neapmierinātību ar lietu kārtību valstī.
– Ar ko tieši?
– Ar visu! Uzskatu, ka 20 gadu nemākulīgas, zaglīgas vai tehniskas valdīšanas rezultātā esam trūcīgākā un visnejēdzīgāk pārvaldītā valsts Eiropā. Iespēju nebūt starp protestētājiem man liedz arī tas, kādā veidā tika noraidīta mūsu gatavība vest visus savus vēlētājus un tos, kas mums uzticas, uz tuvināšanu un integrāciju, jo tika pasludināts, ka Latvijā nekāda integrācija nav iespējama un vajadzīga, viss bijis tikai māņi.
– Kas to tā pasludināja? Vai tā interpretējat SC neņemšanu valdībā?
– Tika pasludināts, ka krievu pārstāvniecība Latvijā iespējama tikai Krievijā. Tas ir citāts. Tika noraidīts mūsu vēlētāju vārdā piedāvātais sadarbības ceļš. Tas arī mums pašiem bija grūts, bet mēs ticējām, ka tas ir realizējams. Tas, kādā veidā tas tika noraidīts, radīja protestu vilni.
– Jautājums tomēr ir par valodu, par kuru nobalsojot iestājas konkrētas juridiskas un faktiskas sekas.
– Priekš manis un priekš daudziem citiem tas tā nav. Latviešu valodai nekas nedraud, 770 tūkstoši parakstu pret latviešu valodu nav iespējami – ja tā būtu, es nekad neapsvērtu iespēju balsot par un negrābstītos ap šīm lietām. Šoreiz mērķis ir parādīt, cik daudzi ir neapmierināti ar valdošo uzpūtību, ar kompromisu un sadarbības piedāvājuma nesmuku noraidīšanu.
– Šāda veida protestiem tomēr nav citas, adekvātākas protesta formas?
– Varbūt ir, bet pašreiz darba kārtībā ir ne mūsu organizēts referendums, kuru ļoti daudzi mani vēlētāji uztver tieši tā. Iet viņiem stāstīt, ka šī nav īstā metode, būtu viens ceļš, bet es izvēlos būt kopā ar vēlētājiem, lai tajā brīdī, kad attapsies tie naida kurinātāji un karā saucēji, varētu viņus atkal vadīt uz kompromisu un sadarbību.
– Neredzat pretrunu ar Saeimā doto zvērestu?
– Absolūti nē. Nekādā veidā es neapdraudu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Formāli – jā, pēc būtības – nē. Atkārtošu: es to neuztveru pēc burta, un 99 un vairāk procenti neuztver šo referendumu pēc burta, bet balso par to, vai viņus apmierina lietu kārtība vai nē, vai viņi ir par vai pret asimilāciju. Krišjānis Kariņš, godīgs amerikānis, pateica to, ko visi viņi pin ar dažādiem garnējumiem: nekāda integrācija nekad nav bijusi, padomā ir tikai asimilācija! Sabiedrību var integrēt tikai sadarbojoties, ņemot vērā un cienot vienam otru.
– Esat pārliecināts, ka tie ir jūsu, nevis PCTVL vai Lindermana potenciālās partijas vēlētāji, ar kuriem solidarizējaties?
– Nu kas tie par jautājumiem! Paskatieties statistiku, cik par kādām partijām nobalsoja iepriekšējās vēlēšanās un cik pilsoņi parakstījās par referendumu. Vēlētāji var mainīt viedokli, bet politiķa uzdevums ir saprast, ko grib tavs vēlētājs, un būt ar viņiem kopā vai meklēt citus vēlētājus. Visi valdošie politiķi, arī tie, kas mani neieredz, zina, ka mēs savu gatavību uz kompromisiem vienmēr esam gatavi atjaunot.
– Tad tagad tā ir iesaldēta?
– Tā nav mūsu radīta, šī eskalācija! Iedomājieties, es tagad sākšu vēlētājiem niansēti pamatot, kāpēc valdošā koalīcija ir rīkojusies pareizi, atstumjot mūs kā sadarbības partnerus! Es to negribu! Uzskatu, ka viņi kļūdījās, izdarīja ļoti lielu muļķību. Mēs tiešām būtu lielās sprukās ar Nilu Ušakovu, mums mūsu vēlētājiem būtu daudz jāskaidro, lai viņus noturētu uz šā kompromisu ceļa, bet mēs bijām tam gatavi. Mēs tikām noraidīti. Man vairs nav neviena argumenta saviem vēlētājiem pateikt: pacietieties, gan jau viss būs labi! Nu nav!
– Pēc vēlēšanām teicāt, ka apmēram trešdaļa jūsu vēlētāju bija latvieši. Par viņiem jūs arī domājat un solidarizējaties?
– Domāju arī par viņiem! Mums partijā bija ļoti garas diskusijas, mums nāk klāt cilvēki, arī latvieši, stājas partijā, jo viņi saprot, ko un kāpēc mēs darām. Tas riebums pret šo uzpūtīgo, nemākulīgo un tehnisko valsts pārvaldi, kas mūs dzen postā, ir daudz lielāks nekā šī burta un gara neatbilstība mūsu rīcībā. Skaidrs, ka mums nākas braukt un skaidrot, jā, ir asi jautājumi, bet kopumā cilvēki saprot mūsu motivāciju – neiesim taču cilvēkus vest uz ielas un dauzīt logus, kā to darīja Vienotības politiķi.
– Nedomājat, ka prātīgāk būtu referendumā nepiedalīties, kā to aicinājis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš? Tādējādi jūs solidarizētos gan ar tiem latviešiem, gan krieviem, kas necels kara cirvi, bet tik un tā ar savu nebalsošanu atbalstīs latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu?
– Mani vēlētāji tādā veidā protestē. Es jau atbildēju, ka pēc burta es šoreiz šo referendumu neskatu, bet es un mūsu vēlētāji to uztver kā apvainojumu par mūsu rupjo atstumšanu, kā pēdējo pilienu, kādēļ viņi ir gatavi protestēt. Un tādi ir ļoti daudzi. Es domāju, ka šis ir referendums par atbalstu Saskaņas centram.
– Pārbaudīsiet sava elektorāta robežas?
– Es par savu elektorātu nešaubos. Drīzāk otrādi – es cenšos rīkoties tā, lai par mani nešaubītos mani vēlētāji. Paturot prātā, ka visi kari, visas eskalācijas beidzas ar pārrunām, es gribu saglabāt mandātu.
– Gribat vēl vairāk eskalēt situāciju, lai izsauktu pārrunas?
– Es šīs eskalācijas neradu, ko jūs man pārmetat. Neesmu tās radījis, neesmu ne vislatviešus kūdījis vākt parakstus par krievu izglītības iznīcināšanu, ne rosinājis šo referendumu.
– Tā atbildat provokācijai?
– Maniem vēlētājiem tas ir veids, kā parādīt savu attieksmi pret notiekošo. Es pūlos, lai šajā referendumā tie, kas balsos par grozījumiem, to nedarītu ar domu rīkoties pret Latviju, pret latviešiem un latviešu valodu. Lai veiktu šo orientēšanu, man jābūt starp viņiem. Atkārtoju: man ir svarīgi saglabāt mandātu līdz laikam, kad šī kūdīšana beigsies un mēs varēsim domāt par reālu valsts integrāciju.
– Nacionālā apvienība un Vienotība metas cīņā, cenšoties nostiprināt savu elektorātu, jūs būtībā to pašu darāt no otras puses, cīnāties par sava elektorāta neaizplūšanu pie kāda radikālāka piedāvājuma, bet neredzu, ka kāds arī domā par reālu integrāciju.
– Tas ir jūsu redzējums. Es tam nepiekrītu. Es uzskatu, ka integrācija ir obligāta, tas ir obligāts kopdarbs un priekšnosacījums tam, lai risinātu tās problēmas, kas ir valstī – ekonomiskas, sociālas – un arī tās, kas noteikti vēl būs. Integrācija nevar būt pavēlēta, tā var būt tikai no visām pusēm pieņemta un kopīgi realizēta. Esmu integrējamo pārstāvis, man ir jābūt ar viņiem, lai kādreiz būtu klāt integrācijas plāna un integrācijas darbu sastādīšanā un veidošanā. To es varu darīt tikai tad, ja man ir saglabāts manu vēlētāju mandāts. Mandātu man nedod frakcijas deputāti – to nedod ne man, ne viņi, nedz arī partija. Mandātu dod vēlētāji, tas ir jāsaprot. Un, ja man jautājā, es gaidu, un es esmu gatavs runāt ar Visu Latvijai! par šādu integrācijas programmu brīdī, kad viņi tam būs gatavi. Bet ir viens nosacījums – mums jāmēģina atrast kopsaucēju un jārunā ar atvērtām ausīm. Ja tas ir mēģinājums iegūt kādu politisko kapitālu, uzvarēt strīdā vai kā tamlīdzīgi, tad tam nav nekāda jēga, tas jau ir bijis. Esmu ļoti pacietīgs.
– Tātad, ja pareizi sapratu, šī nav cīņa par integrāciju, bet par mandāta nostiprināšanu, lai kaut kad – varbūt nākotnē – cīnītos arī par integrāciju?
– Cīnīties par integrāciju nevajag. Integrācija ir tikai visu ieinteresēto sabiedrības locekļu kopdarbs. Integrācija nevar būt tāda, ka viens realizē varu, ka viens ir subjekts un otrs ir objekts. Tas ir kopīgs darbs.
Uzskatu, ka referendums var būt vēl viens arguments, kas pierādītu, ka patiesībā līdzšinējā integrācija ir bijusi slēptas asimilācijas mēģinājumi. To pierāda arī valdošās koalīcijas politiķu uzbrukumi nacionālo minoritāšu izglītībai. Viņi to dara kā politiķi, es arī pašreiz rīkojos kā politiķis. Es mēģināju būt, kā teicāt, cīnītājs par integrāciju, vedu savus vēlētājus uz kompromisu. Bet mans vēlētājs ir ņēmis ļaunā un ir gatavs visādi protestēt pret to, ka un kā šis piedāvājums tika noraidīts. Un es saku, ka, paldies dievam, labi, ka tas notiek civilizētā un likumīgā veidā, nevis kā citādi.
– Jautājums, vai vadošam, lielas partijas līderim jāiet vēlētāju masas pavadā, vai viņam pašam jārada piemērs, virziens?
– Jau teicu: es biju gatavs, mēs riskējām. Vai nedzirdējāt, kas notika pie mums, kā man arī frakcijā pārmeta šo gatavību uz lielajiem kompromisiem? Mēs riskējām! Man nebija viegli savam vēlētājam un partijai katru dienu stāstīt un pierādīt, ka lietu veikšana soli pa solim ir pareizais Latvijas ceļš. Es tā domāju joprojām! Man nav argumentu tam, lai teiktu, ka jāsēž klusu, un viss pats no sevis nokārtosies! Man nav tam arī ticības, tāpēc, to aicinot, būtu vai nu jucis, vai arī kāda interešu nodevējs. Man ir jābūt vai nu ar saviem vēlētājiem, kā jebkuram citam, vai arī jāmeklē citi, vai jāiet prom. Būt kopā ar vēlētājiem, kā teicāt, būt vēlētāju masu interešu paudējam man ir lielākā uzslava, tas ir kā ordenis. Tā jārīkojas visiem politiķiem! Mēs dzīvotu laimīgu cilvēku zemē, ja deputāti darītu tikai to – realizētu savu vēlētāju gribu. Tur jau tā nelaime, ka tas nenotiek.
– Vēlētāji varbūt grib nemaksāt nodokļus, saņemt lielus pakalpojumus...
– Nevajag viņus aprunāt! Viņi nezina visas nianses, bet viņi redz ar sirdi. Var viņus mānīt kādu laiku, bet ne mūžīgi. Pienāks laiks, kad Vienotības un citu valdošās koalīcijas – zatleriešu, es pieļauju, arī vislatviešu – vēlētāji teiks: «Paga, veči, ko jūs tur darāt? Šie cilvēki taču nebrauks visi prom, arī nepārtaps par latviešiem, kā to piedāvā mūsu integratori. Kāpēc to vajag? Labāk atrodam kopdzīves formulu!»
– Bet šajā procesā kāds vispār piedāvā kopdzīves formulu?
– Es varu piedāvāt!
– Katrs piedāvā savu formulu, kuru nepieņem otrs. Bet kopēju?
– Nav taisnība!
– Kur ir bijis kāds reāls kopdzīves formulas piemērs?
– Tas pats būs arī vēl pēc desmit gadiem, ja mēs palaidīsim šo iespēju garām – vienoties par svarīgiem kopdzīves principiem. Tagad ir šī iespēja. Vispirms sarakstām vienā ailē to, no kā un par ko baidās latvieši, par ko tur aizdomās krievus, iecērtam latviešu valodu iekšā, kriminalizējam atbildību par apšaubīšanu. Teritorialitāte – atdalīsies un sabruks... Ko vēl? Otrā ailē – ko grib krievi. Krievi grib atņemt Latvijai un latviešiem latviešu valodas valsts valodas statusu? Nē. Krievi grib, lai latviešu valoda iznīkst? Nē. Viņi grib nemācīties latviešu valodu? Nē. Viņi grib, lai viņu bērni nemācās latviešu valodu un nav konkurētspējīgi Latvijā? Nē. Ko viņi grib? Viņi grib būt šeit partneri. Viņi grib sajust, ka viņi ir šeit savējie, nevis valsts pamatu grāvēji, kā prezidents teica.
– SC mājas lapā paužat, ka «krievu valoda Latvijā nav sveša, un tā jāatzīst ar likumu, tai kā nacionālās minoritātes valodai jāsaņem valsts un sabiedrības atbalsts». Arī krievvalodīgās nevalstiskās organizācijas sākotnēji iestājās par minoritātes valodas statusu krievu valodai, kas tomēr nav tas pats, kas otrā valsts valoda! Kāpēc nepiedāvājāt šo priekšlikumu?
– Kā jums nav kauna! Tūlīt paņemšu siksnu! Katru Saeimu, no piektās līdz 11. ieskaitot, mēs devām iespēju tik tālu nenonākt, iesniedzām konvenciju par minoritātēm, vēl tikko, decembrī!
– Es runāju par šo piedāvājumu referendumā.
– Es atvainojos – tas nav mans referendums!
– Kad NA rosināja referendumu par mācībām tikai latviešu valodā valsts un pašvaldību skolās, jūs norādījāt, ka referendums valstij izmaksās «miljoniem latu», ko var tērēt prātīgāk. Miljoni šim referendumam tiks iztērēti jēdzīgi?
– Tā kņada ap referendumu un masku krišana, kad tiek paziņots, ka tik tiešām viņi ir otrās šķiras vai nepareizi pilsoņi, ka kāds nokāps no augstumiem un ar viņiem pats runās un pat krieviski, no malas paraugoties, izskatās brūni. Tas, kādā valodā un kādos medijos kāds runās, nav svarīgs. Svarīgi ir – ko teiksi. Ir tikai divi varianti. Pirmais: Kariņš, Ēlerte, Āboltiņa teiktu: «Mīļie Latvijas krievi, tas nekas, ka jums nepaveicās, ka esat nepareizā ģimenē piedzimuši, ar nepareizu valodu, nepareizu māti – mēs jums palīdzēsim pārtapt par latviešiem!» Baidos, ka tas nav labs sākums dialogam. Ja viņi teiks ko citu – neticēs. Tā tieši viņi arī domā, tā ir Ēlerte rakstījusi savu programmu, kurā viņa saka, ka par latvieti var tapt piedzimstot vai arī pārtopot. Kariņš ir teicis, ka mēs gribam asimilēt bērnus. Tur jau tā problēma. Problēma nav Saskaņas centrā, problēma ir, ka visus šos gadus integrācija tika uzspiesta Latvijai no
Eiropas un daudzas Latvijas valdības mēģināja, kā redzam, bez rezultātiem, to īstenot.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"