Politiskās domstarpības par februārī gaidāmo referendumu un tā konstitucionālo tiesiskumu vēršas platumā. Gan ekspertiem, gan politiķiem ir diametrāli pretēji viedokļi par tautas nobalsošanas likumību, taču nacionālais flangs ir stingri apņēmies apstrīdēt referenduma ierosināšanu.
18. februārī Latvijā notiks referendums, kurā vēlētāji lems par izmaiņām Satversmē, arī divvalodības ieviešanu. Nacionālā apvienība (NA) ir nolēmusi vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu, lai referendumu par divvalodību atzītu par antikonstitucionālu. Labējais flangs uzsver, ka iecere krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu ir pretrunā ar Latvijas valsts iekārtas pamatprincipiem un Satversmes būtību. Tikmēr bijušais Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Aivars Endziņš vakar medijiem atgādināja: Satversmes 2. pants stingri nosaka, ka vara pieder tautai, tādēļ nacionāļu iniciatīva esot vien «politiskās spēlītes» un ST nebūtu jāpieņem šis iesniegums. Pretēju viedokli paudusi Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, pēc kuras domām, referenduma likumība ir ļoti apšaubāma. Politiķe norāda, ka referendumu nevar organizēt par visu, kas ienāk prātā, jo demokrātija nav visatļautība, un šo pašu domu sarunā ar Neatkarīgo akcentēja arī divi konstitucionālo tiesību eksperti, t.i., Valsts prezidenta likumdošanas padomnieks Edgars Pastars, kā arī tiesību zinātņu maģistrs Reinis Bērziņš.
E. Pastars uzsvēra: nav šaubu, ka tautai ir tiesības mainīt konstitūciju, taču modernajā jurisprudencē tiek izcelti atsevišķi, valstiskuma saglabāšanai būtiski jautājumi, kurus konceptuāli nevar nodot valsts iedzīvotāju izvērtēšanai. «Tas vēl ir diskutējams jautājums — vai arī valoda ir starp tām pamatvērtībām, par kurām lemšanu nevar nodot sabiedrībai —, taču tas ir arhaisms uzskatīt, ka tautai ir tiesības lemt par jebko,» pauda eksperts.
Tikmēr R. Bērziņš Neatkarīgajai akcentēja — Latvijas pamatlikums pieder pie tām konstitūcijām, kuras ir iespējams grozīt, taču tas izdarāms vienīgi stingrā procedūrā, lai pasargātu Satversmi no nepamatotām izmaiņām. Kā racionālus un būtiskus konstitūcijas grozīšanas iemeslus eksperts minēja gadījumu, kad Latvijas Republikas Satversme tika mainīta saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, uzsverot, ka šis precedents apliecina — izmaiņu veikšana Satversmē pati par sevi nav nekas nosodāms. «Tomēr lielākā daļa no pēdējos gados rosinātajiem grozījumiem Satversmē atstāj iespaidu, ka šis tiek uztverts kā universāls instruments, lai izmaiņu iniciatori vienkārši pievērstu sev uzmanību. Tieši tādēļ uzskatu, ka viens no veidiem, kā samazināt šādu grozījumu skaitu, būtu politiskajos procesos iesaistīto personu izpratnes veicināšana par to, ka Satversme nedrīkst kalpot kā instruments savstarpējām cīņām,» pauda R. Bērziņš.
Tāpat eksperts norādīja — lai arī katram Satversmes pantam ir milzīga juridiskā slodze, tomēr ir panti, kuri uzskatāmi par īpaši būtiskiem un ir šā dokumenta kodols. Piemēram, 1. pants Latviju definē kā neatkarīgu demokrātisku republiku, un vairākas valstis ir noteikušas, ka šī konstitucionālā ideja ir negrozāma. «Domāju, ka pēdējo mēnešu notikumi saistībā ar, manuprāt, absurdo referendumu, ir pierādījums tam, ka arī Latvijā nepieciešama izvērsta ekspertu diskusija, vai Satversmē atsevišķi panti būtu nosakāmi kā negrozāmi,» uzsvēra eksperts.