Saeima un valdība nav spējusi pilnībā realizēt Satversmes tiesas lēmumu, kas pārtrauktu cilvēku ar ierobežotu rīcībspēju diskrimināciju, kā rezultātā daudzi piespiedu kārtā tiek izvietoti pansionātos. Tomēr Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne sola, ka robs tiks aizpildīts jau tuvākajā laikā.
Satversmes tiesa 2010. gada nogalē pieņēma lēmumu, ka Civillikuma norma (tā paredz, ka garā slimos, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīst par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties) neatbilst Satversmes 96. pantam. Tas noteic, ka «ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību».
Satversmes tiesa secināja, ka no Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet valsts pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai konkrētajai situācijai piemērotākā ierobežojuma izvēli. «Regulējums, kas neparedz nekādas robežsituācijas un nosaka vienīgi pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, cilvēktiesību prasībām neatbilst,» secināja Satversmes tiesa. Tiesa uzskatīja, ka personas rīcībspēja nav ierobežojama vairāk, nekā tas nepieciešams pašas personas tiesību aizsardzībai.
Saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu šī Civillikuma norma zaudēja spēku šā gada 1. janvārī, taču likumdevējs nav aizpildījis radušos robu likumos, un tagad ir situācija, kas rada nesaprašanos, kā rīkoties. «Tagad vieni uzskata, ka rīcībspējas pilnīga ierobežošana vairs nav iespējama, bet citi – ka, ņemot vērā jauna regulējuma trūkumu, sadzīvē līdz likuma grozījumu pieņemšanai jāizmanto jau spēku zaudējušās Civillikuma normas,» teica I. Čepāne un piebilda, ka likuma grozījumi tomēr ir nepieciešami, lai tiesas spriedums varētu stāties spēkā pilnībā.
Nemierā ar esošo situāciju ir Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem Zelda direktore Ieva Leimane-Veldmeijere. Viņa Neatkarīgajai norādīja, ka novecojušā un starptautiskajām normām neatbilstošā tiesiskā regulējuma dēļ pārmērīgi tiek ierobežotas cilvēku tiesības uz pašnoteikšanos un dzīvesvietas izvēli.
«Līdz šim, ja cilvēku atzina par rīcības nespējīgu, viņš nevarēja pieņemt nevienu lēmumu bez aizgādņa piekrišanas. Tas attiecās gan uz darbavietas izvēli, gan dzīvesvietu,» teica I. Leimane-Veldmeijere. Šo normu ļaunprātīgi izmantojot cilvēku ar ierobežotu rīcībspēju aizgādņi, kas pretēji starptautiski pieņemtajām normām pret aizbilstamo gribu izvieto viņus pansionātos, paši iedzīvodamies dzīvojamā platībā. Speciāliste zināja stāstīt, ka pagājušā gada 31. decembrī pansionātos aizgādņu pieņemto lēmumu dēļ atradās 1100 cilvēku. Jaunajiem likuma grozījumiem vajadzētu noteikt, ka dzīvesvietas izvēle ir katras personas izvēle un aizgādņiem pār to nevar būt varas.
Resursu centra vadītāja norādīja, ka Saeimas iecerētais daļējas rīcībspējas ierobežošanas variants ir vislabākais. Šādā gadījumā cilvēkam rīcībspēja tiktu ierobežota tikai kādā konkrētā sfērā, piemēram, darbavietas izvēlē vai darbībās ar finansēm. Turklāt ierobežotajiem cilvēkiem tiesa noteiktu nevis aizgādni, bet atbalsta personu, kas sniegtu padomus noteiktajā sfērā un apstiprinātu pieņemto lēmumu, nevis rīkotos vienpersoniski it kā aizgādībā esošās personas interesēs. Citur pasaulē likums ir definējis virkni sfēru, kurā cilvēkam var ierobežot rīcības spēju. Latvijā to varētu darīt tiesa, taču, ņemot vērā, ka topošais likumprojekts parlamentā pieņemts tikai pirmajā lasījumā, daudz kas var mainīties.
Speciāliste arī uzslavē likumā iestrādāto normu, ka personas rīcībspēja tiek ierobežota uz laiku, jo ikviens var izveseļoties vai uzlabot savas iemaņas. Šādā gadījumā vajadzētu izveidot ekspertu grupu, kas noteiktos intervālos izvērtē situāciju un pieņem situācijai atbilstošu lēmumu.
Lai personām, kas atzītas par rīcības nespējīgām līdz 2011. gada 31. decembrim, dotu iespēju atgūt vismaz daļēju rīcībspēju, likumprojekts paredz pārejas noteikumus: no 1. janvāra tās uzskatāmas par personām ar ierobežotu rīcībspēju, kuras ir tiesiski nespējīgas pašas sevi pārstāvēt darījumos ar mantu, izņemot ikdienas, neliela apmēra darījumus. Savukārt aizgādnim ir pienākums līdz 2014. gada 31. decembrim iesniegt pieteikumu tiesā, lai pārskatītu aizgādnībā esošās personas rīcībspējas ierobežojumu.