Sarunājas Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris un Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs Jevgeņijs Kalējs.
Valdis Keris: -– Ne tik sen bija modē pārmest, ka Latvijas veselības aprūpē nelietderīgi tikusi tērēta nauda dažādiem celtniecības projektiem. Kuri tad ir tie nelietderīgie projekti? Neviens nevarēja nosaukt neko konkrēti nelietderīgu. Reizēm tika pieminēta Ludzas slimnīca. Taču, ja mēs paraugāmies no eksportēšanas viedokļa, tā ir ideāla pozīcija, lai eksportētu produktu – slimnīcas pakalpojumus – austrumu virzienā. Igauņi, piemēram, Valgā ir attīstījuši visus iespējamos veselības aprūpes pakalpojumus, un viņi eksportē šo produktu lielā Ziemeļvidzemes daļā.
Jevgeņijs Kalējs: – Šai diskusijai ir jau divi gadi. Veselības ministrijā pat bija darba grupa, kas pētīja, ar kādām problēmām saskaras Latvijas veselības pakalpojumu eksports. Tas, taisnību sakot, jau notiek plašos apmēros: mēs neeksportējam pakalpojumus, bet gan darbaspēku – mūsu labākie kadri sniedz veselības pakalpojumus ārzemēs.
Neatkarīgā: – Mūsu kadri aizplūst uz neatgriešanos?
J. K.: – Jā, pārsvarā tā ir kustība vienā virzienā. Taču saņemt medicīnas aprūpes pakalpojumus pie mums brauc diezgan maz pacientu, jo tam lielākoties traucē politiski šķēršļi. Tas pats Ludzas gadījums: Baltkrievijas pierobežas cilvēki, kas vēlētos ārstēties Ludzā, nevar iekļūt Latvijā, jo ir vajadzīgas vīzas. Pēc dažām dienām gan notiks Latvijas un Baltkrievijas starpvaldību komisijas sēde, kurā mēģinās risināt šos jautājumus. Pierobeža – Ludza, Daugavpils, Krāslava – ir gatava sniegt medicīniskos pakalpojumus. Valsts centrālajā daļā ar eksportu ir citādi: labi piemēri ir Jūrmalā, Siguldā. Šajās pilsētās ārzemnieki ierodas uz īsu laiku: tur notiek kuņģa korekcijas operācijas, proti, bariatriskā ķirurģija – tiek samazināti kuņģa izmēri. Šie pakalpojumi ir daudz lētāki nekā citur. Zviedrijā zobārstniecība ir trīs un piecas reizes dārgāka nekā Latvijā, un pacienti ar autobusiem un kuģiem brauc uz Latviju labot zobus.
– Cik daudz medicīnas darbinieku izbraukuši no valsts pēdējos gados?
V. K.: – Mēs varam salīdzināt, cik daudz cilvēku pirms diviem vai trim gadiem ir ņēmuši kvalifikācijas salīdzināšanas dokumentus. Ārsti tagad ņem divreiz vairāk, māsas – četrreiz vairāk.
– Cik daudz ārstu un māsu, kas šeit beiguši mācību iestādes, turpina darbu Latvijā veselības aprūpes sistēmā?
V. K.: – Pērn no tiem ārstiem, kas beidza apmācību, šeit palika tikai 55%, bet no māsām – tikai 16%.
– Neticami. Visi pārējie ir prom no Latvijas?
J. K.: – Nav teikts, ka viņi aizbrauca. Viņi vienkārši nenonāca medicīnas aprūpes darba tirgū. Feldšeru (ārstu palīgu) ir vēl mazāk. Viņi ir ārkārtīgi pieprasīti, īpaši ārzemēs. Viņi vienkārši neatgriežas no turienes.
V. K.: – Jau mācību laikā šie speciālisti meklē vietu, kur strādāt. Latvijas darba tirgus nav konkurētspējīgs šajā jomā, jo darba samaksa šobrīd ir smieklīgi maza. Ārstu alga ir tikai kādi 18% virs Latvijas tautsaimniecībā vidējās algas. Tā nav bijis nekad. Tā ir katastrofa. Par māsu un ārstu palīgu algām vispār nav ko runāt.
– Nu gan jūs pārspīlējat. Pati veselības ministre Ingrīda Circene apgalvoja, ka veselības aprūpes budžets nākamajam gadam palielināts par cik tur miljoniem latu.
V. K.: – Muļķības. Ko viņa grib piemānīt ar šādām runām? Sevi? Pacientus? Vientiešus? Bet skaitļi jau neļauj apmuļķot. Šā gada faktiskais bāzes finansējums veselības aprūpei ir pāri par 460 miljoniem latu, to ministres kundze atzina Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē pagājušajā nedēļā. Uz tā fona 446 miljoni, kas tiek plānoti nākamajam gadam, ir pat ne mīnus desmit, bet mīnus padsmit miljoni. Tie ir viennozīmīgi mīnusi pret šā gada faktu. Un, ja mēs zinām, ka šā gada fakts ir ar tik augstiem pacientu līdzmaksājumiem, ar tik zemām personāla algām, ar tik ierobežotu apmaksāto pakalpojumu klāstu, ar tik lieliem nesamaksātajiem rēķiniem – ap desmit miljoniem latu, tas nozīmē, ka mēs ejam uz medicīnas aprūpes katastrofu.
– Cik valsts grasās atvēlēt medicīnas aprūpei nākamā gada budžetā?
V. K.: – 3,08 procentus. Tas ir vismaz divreiz mazāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs: tur veselības aprūpei vidēji ir 6,9%. Igaunijā ir 6,1%, Lietuvā – nepilni seši procenti. Nabadzīgajā Rumānijā tie ir 5,4%. Visas valstis cenšas pievilkties pie Eiropas vidējā rādītāja, jo tās saprot, ka ikviens veselības aprūpē ieguldītais eiro vidējā termiņā dod atpakaļ 1,8 eiro valsts kopproduktam. Ne jau velti daudzas ES valstis atvēl lielu daļu sava budžeta veselības aprūpei: tas ir vēss aprēķins, jo valstu vadītāji zina, ko viņi dabūs atpakaļ no šā ieguldījuma.
– Kāpēc tad Latvijā viss notiek pilnīgi pretēji?
V. K.: – Labs jautājums. Varbūt mūsu valdības vadītājam ir kādas domāšanas problēmas.
J. K.: – Valstī katastrofāli pieaug mirstība un invaliditāte. Un pieaug tāpēc, ka nav stacionārās plānveida palīdzības, ir tikai ambulatorā palīdzība, un augstā līdzmaksājuma dēļ pacienti nenāk pie ārsta, jo viņi baidās, ka rēķini būs simtos latu.
– Aptauja liecina: aptuveni 70% iedzīvotāju nespēj samaksāt medicīniskos pakalpojumus.
J. K.: – Jā, tā ir. Latvija ar savu zemo darbaspēka efektivitāti ir novērtējusi, ka ikviens cilvēks savā darba mūžā valstij nodokļu formā samaksā ap 200 00 latu. Ja palielinās invaliditāte, saslimstība un mirstība, tad valsts zaudē šo naudu. Bet valdība to diemžēl neņem vērā...
– Par šo tēmu runā...
J. K.: – ... ceturto gadu.
V. K.: – Lūk, desmit gadus veca vēstule Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, Ministru prezidentam Andrim Bērziņam un Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem, ko parakstījuši arodbiedrību, pašvaldību, ārstu un slimnīcu biedrību un citu sabiedrisko organizāciju vadītāji. Vēstulē izteiktas bažas par slikto stāvokli veselības aprūpē. Bažas ir tieši tādas pašas kā šodien.
– Kāda bija atbilde uz šo vēstuli?
V. K.: – Nekāda.
– Kas kopš tā laika ir mainījies?
V. K.: – Nekas. Mēs esam apgājuši spirāles vijumu un faktiski stāvam tieši tajā pašā vietā. Atšķirība tikai tāda, ka esam pazaudējuši pusmiljonu cilvēku – aizbraukušos un nomirušos. Vai mēs spēsim atrast pareizo ceļu un vīsimies uz augšu vai arī nespēsim – un tad aiziesim nebūtībā. Ja pazaudēsim vēl pusmiljonu, mēs pazudīsim kā tauta.
J. K.: – Mainījies tomēr ir daudz kas – bet uz leju. Daudz ir pārstrukturētu slimnīcu, uz neatgriešanos ir aizbraukuši neskaitāmi medicīnas speciālisti. Domāju, ka neesam tajā pašā spirāles vietā, bet gan vijumu zemāk. Ja mēs nebūtu pret to visu cīnījušies, situācija būtu vēl dramatiskāka. Ļoti svarīgi ir pievērst sabiedrības uzmanību mediķu problēmām, arī pagājušās nedēļas medicīnas darbinieku pikets nebija par to, lai saglabātu mediķu privilēģijas, bet lai tautai pateiktu: ja tā turpināsies, mēs būsim vēl dziļākā bedrē.
– Šā gada sākumā klajā nāca vēl viena mediķu arodbiedrības un citu organizāciju vēstule, kas bija adresēta ES ombudam, un tajā tika apspriestas medicīnas aprūpes katastrofālās problēmas, par kurām runājam gadu no gada. Vai Latvijas Saeima un valdība kaut kā reaģēja uz šīs vēstules esamību?
V. K.: – Ne ar frāzi!
J. K.: – Tā tika nolasīta trīspusējā padomē, kad vēl bija iepriekšējā valdība. Nekādas reakcijas!
– Tad varbūt jūs kļūdāties? Varbūt nekādu objektīvu problēmu nav? Iespējams, ir tikai neprasme – kā apgalvo ministre Circene – plānot ārstniecības iestāžu darbu, kā dēļ rodas slimnīcu neplānotie milzu parādi? Piemēram, Stradiņa slimnīcā.
V. K.: – Jā, dīvainā kārtā cilvēki arī slimo neplānoti...
J. K.: – Tie parādi jau nav tāpēc, ka cilvēki nemaksā rēķinus, bet gan tāpēc, ka valsts nav samaksājusi par to pacientu ārstēšanu, kas ievesti Stradiņa slimnīcā. Tā ir TOP slimnīca Latvijā, bet valsts pasaka: jūs varat to apmeklēt, taču mēs par jūsu ārstēšanos nemaksāsim.
V. K.: – Problēma ir tajā apstāklī, ka valsts plāno, sākot nevis no tā, cik daudz reāli būs nepieciešami pakalpojumi, bet no tā, cik daudz naudas valdības vadītājam gribēsies piešķirt veselības aprūpei. Tiek nosaukta kaut kāda summiņa, kuru sadala uz slimnīcām vairāk vai mazāk godīgi, bet jebkurā gadījumā tiek pateikts apmēram tā: naudiņas jums ir tik, un pacientu tādā gadījumā varēs būt tikai... tik, cik ir naudiņas. Ja reāli pacientu ir vairāk, tad – lai viņi mirst nost vai kā?
J. K.: – Nākamgad ir paredzēts tieši šāds scenārijs. Šogad slimnīcas mēģināja ārstēt visus pacientus neatkarīgi no tā, kāds ir finansējums. Tāpēc jau ir tie lielie slimnīcu parādi. Ministrija noteikusi, ka nākamgad slimnīcas drīkstēs ārstēt tikai tik daudz slimnieku, cik ir ieplānots naudas.
– Bet daudzi saslims «neplānoti»...
V. K.: – Ir divi varianti. Viens: uzlikt uz slimnīcas durvīm plāksnīti ar uzrakstu SLĒGTS, otrs – mēģināt ieekonomēt uz medicīniskā personāla algām un uz tehnoloģijām. Var arī iepirkt kaut kādas lētās zāles. Vēl var mēģināt nemaksāt nodokļus. 2005. gadā jau bija tāda prakse: dažām slimnīcām atlaida ap četriem miljoniem latu nodokļu parādus. Bet tā ir tirgus deformēšana un sistēmas destrukcija, un tas viss skaidri parāda, ka veselības aprūpē finansējuma plānošana notiek nevis atbilstoši labai starptautiskai praksei, bet pēc kaut kādiem pilnīgi voluntāriem un unikāliem Latvijas principiem, kas neiekļaujas pilnīgi nekādos rāmjos. Divus gadus pēc kārtas Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona vadītāja Sjūzena Jakoba griezās pie Valda Dombrovska, ka veselības aprūpē steidzami jāpalielina finansējums, – tā ir bezprecedenta prakse! Ir jābūt nezin kam, lai tā darītu – lai grieztos konkrēti pie vienas no 230 valstīm. Un Dombrovskis abas reizes šo uzrunu ignorēja.
J. K.: – Mēs šogad organizējām divas starptautiskas konferences, un tajās mūsu valdība tika brīdināta, ka mēs būsim bedrē pēc pieciem gadiem. Mēs Eiropas ekspertus iepazīstinājām ar situāciju darba tirgū, kāda ir pakalpojumu apmaksā un kas notiek ar pacientiem, un Eiropas eksperti brīdināja, ka mūs sagaida krahs. Bet no valdības puses nebija nekādas reakcijas.
V. K.: – Izskatās, ka autobusam ir traks vadītājs un neviens viņu nevar atraut no stūres... Bet viņa izturēšanās liecina, ka viņam ir vienalga – mirst tie pacienti vai ne.
J. K.: – Daži avoti tomēr liecina, ka mirstība samazinās.
V. K.: – Tam nu gan es nevaru piekrist!
J. K.: – Tas rēķināts absolūtajos skaitļos, jo cilvēku valstī ir mazāk. Dramatiski pieaug slimnīcu mirstība.
V. K.: – Arī kopējā mirstība pieaug. Es izmantoju profesora Hazana datus: mirstība pēdējo divu gadu laikā Latvija ir krasi pieaugusi, tā ir pusotru reizi augstāka nekā ES. Proti, Latvijā gada laikā nomirst par 10 000 iedzīvotāju vairāk nekā tad, ja mums būtu vidējā mirstība ES.
J. K.: – Vēl viens rādītājs ir dzimstība. Tā samazinās. Diez vai mēs šogad sasniegsim 20 000 dzemdību. Tas būs mazāk nekā pērn. Igaunijā dzimstība pieaug.
V. K.: – Ja cilvēki valstī nejūtas droši, viņi tajā nerada bērnus.
J. K.: – 2009. gadā Īrijā piedzima vairāk nekā 1000 latviešu. Tā, piemēram, Liepājā un reģionā pat nav 1000 dzemdību gadā.
– Neviens jau nezina, kura slimnīca izkūpēs nākamā – arī šajā jautājumā nav drošības. Tā, piemēram, kopš neilga laika vairs nav Gulbenes slimnīcas, neatliekamos pacientus nu ved uz Balviem. Tos, kurus izraksta no slimnīcas, nosūta pie ģimenes ārsta, kas, mēli izkāris, mēģina apkalpot visus, kuriem patiesībā vajadzētu atrasties stacionārā. Un mirstība aug.
J. K.: – Mūsu ģimenes ārstu noslogojums ir ap 2000 pacientu, Eiropā vidēji ir 1200–1500 pacientu. Un mūsējie pacienti ir daudz slimāki nekā vidēji Eiropā.
V. K.: – Un jābeidz stāstīt cilvēkiem pasaciņas, ka viņi ir slimi tāpēc, ka par maz ēd burkānus. Pirmām kārtām ir jāsamazina stresa līmenis, ja kāds patiešām grib efektīvi cīnīties ar kardiovaskulārajām slimībām un mazināt mirstību no tām. Stress nenormāli sit pa imūnsistēmu, pa sirds–asinsvadu sistēmu un visu pārējo.
J. K.: – Arī pa vīriešu potenci tas sit. Tāpēc arī dzimstība pazeminās.
– Jā, nevar gaidīt, ka visi ar entuziasmu metīsies radīt bērnus uz kārtējās bankas krīzes fona... Atgriezīsimies tomēr pie slimnīcu pakalpojumiem. Stradiņos tiek samazināts bezmaksas pakalpojumu apjoms, piemēram, datortomogrāfija: pacients var gaidīt pat trīs mēnešus uz šo pakalpojumu. Ja ir nauda – lai maksā, tad pie pakalpojuma tiks ātrāk. Bet arī 40 vai 70 lati ir liela summa pacientam.
V. K.: – Šis piemērs rāda, ka valsts nemotivē iedzīvotājus maksāt nodokļus. Jo cilvēks, kas maksā nodokļus, sagaida, ka viņa nodokļu naudu valsts taisnīgi un saprātīgi izlietos. Ja valsts nedod naudu veselībai, kas ir stratēģiski svarīga nozare, tad arī iedzīvotājam negribas dot valstij tai pienākošos daļu. Ja cilvēkam jāmaksā par minētajiem pakalpojumiem, viņš saprot, ka viņam jāmaksā dubultā. Vairākas valdības pēc kārtas ar nesaprātīgu budžeta plānošanu, ar veselības aprūpes badināšanu ir panākušas, ka cilvēkos nostiprinās apziņa, ka nodokļus maksāt nav vērts. Tāda tendence ved uz valsts iznīcību. Valsts budžets – atkarībā no ieplūstošās naudas – var būt lielāks vai mazāks. Bet valstij ir jāpasaka: veselības aprūpei tiks ziedoti, teiksim, seši procenti. Un tad cilvēkam skaidrs, ka valsts dara to, ko tā spēj, bet atkarībā no tā, cik līdzekļus ieguldīs paši cilvēki, maksājot nodokļus, tie seši procenti absolūtajos skaitļos būs vai nu lielāki, vai mazāki.
J. K.: – Šogad tikāmies ar igauņiem un lietuviešiem un runājām par to, kā iet krīzes laikā. Neviens no mūsu kaimiņiem neteica, ka viņiem medicīnas budžets samazināts, tas palicis vai nu tāds pats, vai tapis lielāks.
– Circene iestājas par to, ka nodokļu nemaksātājiem nav jāsniedz medicīniskie pakalpojumi.
J. K.: – Valstij jāmotivē maksāt nodokļus.
– Circenes kundze gan netaisās motivēt, bet darboties kā nodokļu inspektore.
J. K.: – Viņa nereti uzvedas nevis kā ministre, bet kā Saeimas deputāte, kas norāda visiem, kas jādara. Jānolaižas no augstumiem un jāsāk vadīt nozari.
V. K.: – Jāveic nodokļu analīze. Citādi nav taisnīguma izjūtas attiecībās starp indivīdu un valsti.
– Kas šobrīd ir sāpīgākās problēmas slimnīcās?
J. K.: – Lielākā problēma ir personāla trūkums. Vistrakāk ir reģionos, kur trūkst visu speciālistu. Teorētiski māsu skaitam, lai normāli apkoptu slimniekus, ir jābūt vismaz četrreiz lielākam nekā ārstu skaitam, bet mums šobrīd ap 7000 ārstu un ap 10 000 māsu. Otrā problēma ir hroniska valsts nemaksāšana slimnīcām par sniegtajiem pakalpojumiem – miljonos latu.
V. K.: – Dažs klaigā: slimnīcām kontos ir miljoni, kādas tad viņas nabadzītes? Bet tie miljoni, kas atrodas kontos, nav izmantojami pakalpojumu apmaksāšanai: tā ir nauda, kas piešķirta Eiropas struktūrfondu ietvaros – slimnīcu renovācijai.
– Varbūt cilvēki nezina, kas tā par naudu, tāpēc arī klaigā.
V. K.: – Arī politiskie līderi nezina. To varēja dzirdēt pagājušās nedēļas piketā pie Saeimas.
– Tikko Veselības ministrija pieprasīja naudu neparedzētiem gadījumiem – tostarp degvielas iegādei vairāk nekā 1,9 miljonus latu NMPD vajadzībām. Tie ir neparedzēti gadījumi?
V. K.: – Tas nozīmē to, ka slimnieku pārvadāšanas attālumi ir pieauguši un ar katru aizvērto neatliekamās palīdzības slimnīcu tie pieaugs vēl vairāk. Tad pieaugs arī degvielas apjomi. Un pateikt, ka ir tik un tik nepamatotu izsaukumu... Tad jāizdod dekrēts, ka katrs trešais izsaukums ir jāatsaka. Cilvēks, nebūdams medicīnas speciālists, nevar pateikt, vai ir jāsauc ātrie vai nav.
J. K.: – Izskatās, ka NMPD gatavojas kara situācijai. Jo daudzas slimnīcas ir pateikušas, ka šāda finansējuma apstākļos tās nevar eksistēt, tāpēc tās vērsies ciet. Patlaban NMPD lēš, ka vidēji viena izsaukuma nobraukums ir 40 kilometri. Ja aiztaisīs ciet jebkuru slimnīcu, tad šis attālums vēl vairāk palielināsies. Ja aizver ciet, piemēram, Kuldīgas slimnīcu, pacients jāved vai uz Ventspili vai Liepāju – tie 60 vai 70 kilometri uz vienu pusi. Tas būs ne tikai degvielas papildu patēriņš, bet arī papildu laiks. Ir tā dēvētā zelta stunda: no brīža, kad cilvēks piezvana, līdz brīdim, kad tiek sniegta palīdzība. Ja šis laiks pagarinās kaut vai par desmit minūtēm, krasi pieaug mirstība.
– Vai var aizvērties vēl kāda neatliekamās palīdzības slimnīca?
J. K.: – Ja valsts turpinās nemaksāt adekvātu summu par pakalpojumiem, slimnīcas būs spiestas slēgties ciet – tās vairs nevarēs samaksāt darbiniekiem algu, nopirkt medikamentus un tamlīdzīgi. Slimnīcas ir kā uzņēmumi, un tās nevar strādāt ar mīnusa zīmi.
V. K.: – Tā ir valdības jaunā taktika: tā nedraud – mēs jūs slēgsim ciet! Tā pasaka: naudas nebūs, dariet, ko gribat! Subsidēt savas slimnīcas būs grūtāk arī pašvaldībām, jo valsts grasās griezt budžetu arī tām.
– Tad kur ņemt naudu? Atņemt citai nozarei?
V. K.: – Nē. No budžeta ES fondu līdzfinansēšanai ir ieplānoti simtiem miljonu latu. Priekš kam jāfinansē infrastruktūras atjaunošana, ja šeit nebūs cilvēku, kas to izmantos? Nākamais: starptautiskie aizdevēji ir atļāvuši šogad noņemt no banku drošības rezervēm 400 miljonus eiro. Kur šī nauda ir palikusi? Es Dombrovskim to pajautāju Cēsu piketa laikā. Viņš man neatbildēja.
J. K.: – Mēs šogad pavasarī uzrakstījām vēstuli Valdim Zatleram, izskaidrojot, ka tas, kas notiek ar veselības aprūpi, patiesībā ir drošības apdraudējums. Arī viņš mums neko neatbildēja.
V. K.: – Zatlers nav attaisnojis uz viņu liktās cerības.
J. K.: – Viņš tās ir sagrāvis! Viņš tāpat kā daudzi politiķi nav pildījis savus politiskos solījumus.
– Vai šos politiķu solījumus varam attiecināt arī uz veselības aprūpi?
J. K.: – Dombrovskim teicām, ka budžeta konsolidācija, kas bijusi pēdējos divos gados, notika uz Latvijas iedzīvotāju mirstības rēķina.
V. K.: – Pagājušās valdības rīcības plānā ir ierakstīts, ka 2014. gadā veselības aprūpes valsts finansējumam ir jābūt vismaz 4,5% no IKP. Tad, kad cilvēki balsoja arī par šo Saeimu, viņi rēķinājās, ka būs kaut kāda pēctecība. Šobrīd sastopamies ar valdības klaju izvairīšanos un atpakaļrāpulību. Šā gada valdības deklarācijā rakstīts: »Palielināt kopējo veselības aprūpes finansējumu...» Tas nozīmē, ka valdība gatavojas pārlikt finansējumu vēl vairāk uz pacientu pleciem. Tas slogs ir nepanesams jau šobrīd. Valdības attieksme pret Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpi ir, piedodiet, maucīga. Vēl vairāk – tā ir nekāda. Tāda kā glumīgs ziepju gabals, kas izšļūk no rokām, ne to satvert, ne saturēt.
J. K.: – Ja valdība tuvākajā laikā neatrisinās jautājumu, kā iedzīvotājiem nodrošināt neatliekamo palīdzību un kā atmaksāt medicīniskos pakalpojumus nepieciešamajam pacientu daudzumam, tautas mirstība palielināsies. Reģionālās slimnīcas vairs nespēj normāli funkcionēt.
V. K.: – Tā vairs nav sarkanā līnija, pie kuras esam nonākuši. Ūdens jau smeļas mutē.