Neatkarīgā intervē Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu (Saskaņas centrs).
– Vai Saskaņas centrs pats pilnībā lika lietā savas iespējas, lai izkāptu no opozīcijas?
– Būt vai nebūt valdībā – tas nebija Saskaņas centra ziņā. Saskaņas centrs šajā situācijā bija pakārtots. Visu laiku notika cīņa starp Zatlera Reformu partiju un Vienotību. Viņiem tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc, ka no tā, kurš uzvarēs šajā divcīņā – ZRP vai Vienotība –, bija atkarīgs, kura partija saglabāsies nākotnē. To labi apzinājās Vienotības, slikti – ZRP pārstāvji. Tā kā nopietnāki intriganti ir Vienotībā, tā uzvarēja. Koalīcijā ar Vienotību un Nacionālo apvienību, ZRP, kā es to saredzu, nav politiskās nākotnes. Tā nav atradusi savu nišu un nav spējīga nodrošināt elementāru frakcijas disciplīnu. Tālākas ZRP attīstības perspektīvas es neredzu. Viņus kritizē katru dienu. Pat koalīcijas partneri. Viņi ķīvējas savā starpā. Ja ZRP būtu veidojusi valdību kaut vai divatā ar SC, tad ZRP būtu nākotne. Taču SC loma te bija absolūti pakārtota.
– Man gan šķiet, ka SC pats pārlieku respektēja te ierasto lomu sadalījumu. To, ka iniciatīva allaž pienākas kādai «latviešu» partijai. SC manā uztverē reflektēja situāciju, ļāvās pratināties vai testēties atbilstībā citu partiju uzskatiem, bet neuzņēmās iegūtajam mandātam atbilstošu iniciatīvu.
– Mēs spekulācijās neielaidāmies. Mūs gan spieda atzīt vienu, otro, trešo vai piekto, bet mēs aicinājām konkrēti un konstruktīvi runāt par ekonomiku un politiku tuvākajā nākotnē. Par to, kas mums jādara pašiem un šodien. Manā uztverē ir amorāli izmantot vēsturi mūsdienu politiskajās spekulācijās. Tas ir vēsturnieku, juristu... nevis politisko tirgoņu darbs. Turklāt četrdesmitajos gados bija cita situācija, pasaulē un Eiropā valdīja cita morāle. Ar to šodien efektīvi rīkoties nav iespējams. Turklāt mums vairs nav tās vēsturiskās izjūtas, kas piemita trīsdesmito, četrdesmito gadu Latvijai vai Eiropai. Es uzskatu, ka ir nekorekti spekulēt mūsdienu politikā ar tā laika uztveres versijām. Mēs ne reizi vien esam aicinājuši nebāzt šīs tēmas aktuālajā politikā.
– Tomēr, ja vara nespēs panākt efektīvu valstisko rezultātu, jārēķinās, ka šādas vai vēl kādas spekulācijas kļūs arvien uzbāzīgākas.
– Te ir tā mūsu problēma, ka stāvam ar seju pret vēsturi un, atvainojos, ar dibenu pret nākotni. Un tad brīnāmies, kāpēc braukājam no viena grāvja otrā. Vēsture ir jāzina, bet tajā nedrīkst ieciklēties. Mūsu uzdevums ir nākotne. Tas, ko konkrēti gribam sasniegt. Visi priekšlikumi, ko SC pēdējā laikā iesniedzis parlamentā, bijuši pietiekami konstruktīvi. Taču bieži vien mūsu piedāvājumam pretarguments ir – ko jūs gribat, viņš ir no krievu partijas. Tāds ir argumentācijas līmenis. Diskusijas pēc būtības nav. Un, kamēr tās nebūs, tikmēr būs problēmas.
Jo mūsu politiķi, kas pie varas, ilgtermiņā neredz. Man tuvākā leksikā viņus varētu saukt par operatīvajiem darbiniekiem. Taču viņi nav taktiķi, nerunājot par stratēģiju. Viņi neredz, kas, pieņemot šodien to vai citu lēmumu, var notikt ar šo valsti 10–15 gadu tālumā. Es, sākot no 1992. gada, kad atgriezos Latvijā, iestājos par to, ka Latvijai jāpāriet uz profesionālu armiju. Mani nekritizēja tikai sliņķis. Bet tagad visi, kas mani toreiz kritizēja, izrādās, jau no šūpuļa bijuši par profesionālu armiju. Vai – 2000. gadā sniedzu interviju saistībā ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Teicu, ka robežu noņemšanai starp ES valstīm būs gan plusi, gan mīnusi. Teicu arī, ka paies 15–20 gadu un mums būs bezvīzu režīms ar Krieviju. Toreiz arī mani nekritizēja tikai slinkais. Tagad vērojam tendences ES un redzam, ka visi mēģina panākt kādu kompromisu, lai šāds bezvīzu režīms būtu. Somi gājuši tālāk. Viņi izsludinājuši bezvīzu režīmu ar Krieviju uz divām dienām – sestdienu un svētdienu. Runa ir par to, ka vajadzīgs nopietns nākotnes redzējums.
– Atgriežamies pie Saskaņas centra. Kamēr nebija saplīsusi Krājbanka, mediji cepās galvenokārt ne jau par budžetu vai tautas stāvokli, bet par Dzimtās valodas parakstu kampaņu un SC vai Nila Ušakova kustībām sakarā ar to. Tas ir SC svarīgi?
– Mēs tiešām diskutējam ne par budžetu, valsts nākotni vai otro krīzes vilni, bet par to, cik valsts valodām jābūt. Manuprāt, arī tas ir pakārtots jautājums, kas nav pat diskusijas vērts. Satversmē ierakstīts, ka vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Un SC biedru vairākums par to iestājas. Te nav ne ko pielikt, ne ko atņemt.
– Ko tad te visi atkal vārās par tēmu – krievi nāk!?
– Pēdējo divdesmit gadu laikā mūs nepārtraukti mēģina salaist ragos. Krievvalodīgos un latviešus. Kad cilvēki balsoja par to, ka jāizstājas no PSRS, tika teikts, ka visiem, kas balsoja par neatkarību, piešķirs pilsonību. Pēc tam Latvijas ceļš lielu cilvēku daļu ļoti ciniski uzmeta. Radās nepilsoņi. Skolu reforma gāja krustu šķērsu. Nacionālais jautājums un ar to saistīti ķīviņi parādījās ik reizes, kad bija vajadzība novērst uzmanību no patiešām aktuālām lietām. Taču Jānis Rainis, kuru visi atzīst par izcilu dzejnieku, bet kurš bija arī izcils politiķis, teica – latviskā Latvijā demokrātija visiem. Tas nozīmē, ka mēs iestājamies par Latviju kā nacionālu valsti, bet neapspiežam te nevienu tautību un tās tiesības uz demokrātiju. Arī šajā ziņā igauņi ir mums priekšā. Viņi Nacionālo minoritāšu konvenciju pieņēma pilnībā, bet mēs izdarījām kārtējo muļķību, atsakoties pieņemt tās desmito pantu. Igauņiem mazākumtautības nez kāpēc ir tiesīgas piedalīties pašvaldību vēlēšanās, sazināties ar pārvaldi savā valodā reģionos, kur tās dzīvo blīvi. Igaunijas valsts zeļ un plaukst. Un igauņi ir nacionāli vairāk tendēti uz savu valsti, aizstāv savas valsts intereses vairāk nekā latviešu politiķi. Man vienu otru reizi liekas, ka mēs par pieciem latiem esam gatavi pārdot visu, ko vien var pārdot. Igauņiem nav nacionālo konfliktu, bet pie mums šos konfliktus mēģina mākslīgi radīt.
Jo, kamēr mēs te stīvējamies par valodām, no mūsu maciņiem pazūd naudiņa. Tas ir elementārs paņēmiens, kā novērst sabiedrības uzmanību no būtiskā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
