Valdība ceļ nodokļus
Valdis Dombrovskis ar saviem ministriem vakar vakarā devās pie kreditoru pārstāvjiem taisnoties, kāpēc praktiski visa budžeta konsolidācija ir segta ar nodokļu likmju celšanu un jaunu nodokļu izdomāšanu.
Valdis Dombrovskis un viņa vadītā koalīcija ir lauzusi visus solījumus, kas doti gan aizdevējiem, gan Saeimas vēlētājiem. Finanšu ministrs Andris Vilks vakardienu sāka ar dižošanos, ka pat aizdevējiem neizdosies piespiest valdību atgriezties pie saviem solījumiem.
Valdības lēmumu saraksts sākas ar par papildus 28,7 miljonu latu iekasēšanu no nekustamā īpašuma nodokļa. Smagākais pliķis šajā gadījumā ķer Zatlera Reformu partiju (ZRF) ar tās retoriku par nodokļa sloga samazināšanu darbaspēkam. Nekustamā īpašuma nodoklis ir nekas cits kā darbaspēka nodokļa veids, pat ja Valdis un Vjačeslavs Dombrovski (attiecīgi Vienotība un ZRF) stāsta kaut ko citu. Viņi vismaz izliekas nespējīgi apjēgt, ka darbiniekiem, lai viņi vispār varētu strādāt, ir kaut kur jādzīvo. Savukārt darba devējiem ir jāspēj samaksāt viņiem tik daudz, lai viņi varētu savus mājokļus uzturēt neatkarīgi no tā, kā sadalās uzturēšanas maksājumi starp nodokļiem un nodevām vai tarifiem, vai nomas/īres maksām. Ja darba devēji nespēs celt atalgojumu atbilstoši nodokļa pieaugumam par darbinieku tiesībām dzīvot tur, no kurienes sasniedzamas viņu darbavietas, tad viņi pametīs vai nu tikai darbavietas, vai darbavietas un mājokļus, kas tagadējā Latvijā nav nekāda teorija, bet emigrācijas parastā prakse. Darbavietas pamešanas jēga citkārt ir nevis jaunas darbavietas atrašana Latvijā vai ārzemēs, bet pārkvalificēšanās par profesionālu pabalstu saņēmēju. Īpašuma nodokļa celšana ir vēl viens stimuls šādai pārvērtībai, jo nodokļa celšana ir izgreznota ar daudziem norādījumiem uz pašvaldībām piešķirtajām tiesībām «pašām variēt ar likmi un lemt par nodokļu atvieglojumu piešķiršanu vai pat atsevišķu nodokļa maksātāju kategoriju atbrīvošanu no nodokļa». Protams, ka tikai cilvēki bez darba (variants – bez legāla darba) spēj kvalificēties šo privilēģiju saņemšanai.
Interesanta nodokļu sadaļa ir jauna nodokļa ieviešana. Kā Neatkarīgā jau ir parādījusi 8. novembrī, par jaunu nodokli ir uzskatāmas soda naudas par transportlīdzekļiem atļautā ātruma pārsniegšanu. Vakar Finanšu ministrija atteicās izskaidrot Neatkarīgajai, kā tiks nodrošināta šo soda naudu iekasēšana, par spīti tam, ka fotoradaru ieviešanas mērķis esot ātruma pārsniegšanas novēršana. No tā izriet, ka maksājums būs nodoklis, sacīsim, katrai 128. automašīnai (ieprogrammēs dažādus skaitļus atbilstoši auto kustības intensitātei konkrētās vietās) pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tā kustēsies ar 5 vai 50 km ātrumu virs vai zem atļautās robežas. Nodokļa loģika ir tāda, ka lielāka varbūtība kļūt par maksātāju būs tiem, kuri vairāk braukās – tātad viņiem ir vairāk naudas. Tas ir arguments, kāpēc nodokļa maksājumus vienkārši neizlozēs starp autoīpašniekiem, kas būtu lētāk. Cik daudz cilvēku braukā darba dēļ, tik lielā mērā arī tas būs darbaspēka nodoklis.
To grūti uzreiz uztvert, bet nodoklis ir arī Latvijas valsts ieņēmumi (jā, ieņēmumi, nevis izdevumi) par ogļskābās gāzes emisijas kvotu tirdzniecību. 21. oktobra Neatkarīgajā ir dots izvērsts skaidrojums, kā Latvijas valsts ieņēmumi par gaisa pārdošanu transformējas Latvijas uzņēmumu izdevumos par gaisa pirkšanu. Šie izdevumi ir iekļauti siltumapgādes tarifos un Latvijā saražoti preču cenās. Latvijas valsts no šīm darbībām finansiāli iegūst divkārši, jo tarifi un ražotāju cenas taču tiek apliktas ar daudziem nodokļiem. Jo dārgāks gaiss, jo augstāki tarifi un lielāki valsts ieņēmumi no PVN u. c. nodokļiem.
Nekas cits, kā nodokļu naudas pārdalīšana, ir valdības solījumi atlikt dažus iepirkumus armijas un Nacionālās bibliotēkas jaunbūves vajadzībām.