Kopš 90. gadiem atrodoties mūžīgo opozicionāru statusā, šobrīd kreisā flanga politiķiem – līdz ar Zatlera Reformu partijas labvēlību – beidzot ir parādījusies reāla iespēja iekļauties valdošajā koalīcijā.
Pret šādu scenāriju gan iestājas daudzi Latvijas politiķi un arī daļa sabiedrības, tādēļ Saskaņas centrs (SC) no potenciālajiem sadarbības partneriem varētu sagaidīt prasību vismaz formāli mīkstināt savus politiskos vaibstus.
Lai gan gala lēmums par SC aicināšanu valdībā vēl nav pieņemts, jau pagājušās nedēļas nogalē pie Saeimas nama notika protesta akcija, savukārt vakar vakarā simtiem autovadītāju uz brīdi apturēja savus auto, lai ar skaņas signāliem apliecinātu nevēlēšanos redzēt Latvijā kreiso valdību.
Apzinoties to, cik maz pietrūkst, lai nonāktu pie kārotās varas, SC jau ir sācis strādāt pie sava tēla un netieši atzinis okupācijas faktu. Kuluāros klīst baumas, ka ar to vien nepietiks un SC varētu būt jāatsakās arī no sadarbības ar radikālākajiem kreisā flanga pārstāvjiem Latvijas Sociālistiskās partijas. Šāda scenārija praktiskais izpildījums var izrādīties visnotaļ formāls, jo partijas, kas darbojas apvienības SC ietvaros, ir pārāk cieši savijušās gan pašvaldību, gan parlamentārajā darbībā.
Vēsturiski SC pamatā atrodas piecas organizācijas, t. i., Daugavpils pilsētas partija (priekšsēdētājs Vitālijs Azarevičs), Tautas saskaņas partija (priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs), partija Jaunais centrs (priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs), Latvijas Sociālistiskā partija (priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks), kā arī Sociāldemokrātiskā partija (priekšsēdētājs Egīls Rutkovskis). Šogad tika pabeigta četru organizāciju saplūšana vienotā sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa (SDPS), un šobrīd Saskaņas centra bloka ietvaros darbojas tikai divas organizācijas, t. i., SDPS un Latvijas Sociālistiskā partija (LSP).
Lai gan jautājums par sociālistu nonākšanu valdībā ir kā karsts kartupelis, šīs pašas politiskās organizācijas pārstāvju darbošanās izpildvarā, šķiet, nevienu pārlieku nesatrauc. Tā, piemēram, Rīgas domē strādā seši LSP pārstāvji – Saskaņas centra Rīgas domes frakcijas priekšsēdētāja vietnieks un LSP valdes loceklis Sergejs Hristoļubovs, tāpat arī LSP valdes loceklis Vladimirs Frolovs, Ivans Ivanovs, Valērijs Petrovs, Rīgas domes Administratīvās komisijas priekšsēdētāja Olga Veidiņa un Rīgas Īres valdes loceklis Viktors Fedotovs. Četri sociālisti ir arī Rēzeknes domē. LSP politiķi vienmēr ir mācējuši iekļūt arī parlamentā – 6. un 8. Saeimā katrā strādāja pieci radikāli kreisā flanga pārstāvji, bet 7. un 9. Saeimā sociālistiem bija četru deputātu mandāti citu apvienību rindās. Arī 10. Saeimā SC ietvaros strādāja četri LSP deputāti, savukārt jaunajā parlamentā organizāciju pārstāvēs trīs politiķi, t. i., abi Alfrēda Rubika dēli Artūrs un Raimonds, kā arī kādreizējais Rīgas domnieks, 10. Saeimas parlamentārietis Igors Zujevs.
LSP tika izveidota uz sabiedriskās organizācijas Līdztiesība bāzes, pēc Latvijas Komunistiskās partijas darbības pārtraukšanas. Ilgus gadus kustības līderis ir Alfrēds Rubiks – bijušais PSKP CK politbiroja loceklis un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs. Tāpat jāatgādina, ka LSP ir pārliecināta, ka Latvijā tiesības uz pilsonību ir jādod visiem, kas 1990. gada 4. maijā pastāvīgi dzīvoja Latvijā. LSP joprojām iestājas pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā un NATO. Tikmēr savā interneta vietnē organizācija ar lepnumu norāda: LSP regulāri atzīmējot 1. maija svētkus, Uzvaras dienu, tāpat notiek partizānu un veterānu tikšanās Draudzības kurgānā, kā arī rīko piketus un mītiņus sakarā ar politiskiem notikumiem valstī.
To, ka atteikšanās no LSP varētu būt tehniski sarežģīti realizējama, Neatkarīgajai netieši atzina arī ilggadējais parlamentārietis, Saeimas prezidija loceklis Andrejs Klemetjevs un SC 10. Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Valērijs Agešins. Teorētiski šādā gadījumā būtu jāšķeļ SC 11. Saeimas un arī Rīgas domes frakcijas, atdalot nepareizos politiķus no pareizajiem. Tiesa, abi SC līderi kategoriski uzsvēra, ka oficiāli neviens no koalīcijas veidotājiem nav SC pieprasījis atteikties no sadarbības ar LSP, tādēļ analizēt šādu varbūtību esot pāragri. A. Klementjevs gan atgādināja, ka visi LSP politiķi, kuri startēja vēlēšanās SC sarakstā, parakstīja SC programmu, kurā nefigurējot neviena no radikālajām idejām, piemēram, par izstāšanos no ES un NATO vai brīvu pilsonību. Tas nozīmē, ka, strādājot SC frakcijā, LSP deputātiem vienmēr būšot saistošas SC politiskās nostādnes un par radikālākām izpausmēm nevarot būt ne runas. Tāpat A. Klementjevs atgādināja: kuluāru sarunas par labējo partiju solījumiem ņemt kreisos valdībā tad, ja tie atteiksies no sava radikālāk noskaņotā flanga, precīzi atkārtojot norises 8. Saeimā, kad šā iemesla dēļ sašķēlās tolaik spēcīgā PCTVL Saeimas frakcija.