Andris Grūtups: Kolaboranti jāatšifrē un jāparāda
«2007. gada 29. novembrī Latvijas laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publicētā rakstā ievērojamais latviešu jurists Andris Grūtups apgalvoja, ka toreizējā vēstniece Beilija un agrākā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2006. gada beigās izvirzīja likuma par ebreju īpašumu restitūciju pieņemšanu kā «priekšnoteikumu» premjerministra Aigara Kalvīša amata turpināšanai pēc 2007. gada oktobra vēlēšanām. (..) Laikraksts jau pagātnē ir kritizējis ASV vēstniecību Latvijā un īpaši vēstnieci Beiliju. (..) 2006. gada beigās viņš [Andris Grūtups] publicēja rakstus, kas kritizēja ierosināto ebreju īpašumu restitūcijas likumu, tādējādi nodrošinot intelektuālo pamatojumu likumdevēja eventuālajai neveiksmei.»
Tas ir fragments no interneta vietnē WikiLeaks publicētās telegrammas, ko saviem priekšniekiem kā slepenu vēstījumu 2008. gada 15. februārī sūtījis ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons.
Deviņos punktos vēstnieka kungs izklāsta «nemierīgā antisemītisma gada» (Larsona apzīmējums) notikumus, pieminēdams ne tikai pašu vaininieku – Andri Grūtupu, bet arī virkni Latvijā pazīstamu personu, kuras, iespējams, bija Larsona ziņotāji.
Neatkarīgā intervē juristu un rakstnieku Andri Grūtupu.
– Vai tas jums bija pārsteigums – interneta vietnē ieraudzīt uz trīsarpus lappusēm sarakstītu ASV vēstnieka ziņojumu, kurā galvenais varonis esat jūs?
– No dažām mutiskām, aprautām ziņām nojautu, ka ASV vēstniecībā valda satraukums, zināju arī, ka Izraēlas vēstnieks ir gājis uz Izglītības ministriju – laikā, kad es skolām dalīju savu grāmatu Ešafots.
– Kāpēc viņš gāja uz ministriju?
– Lai pārliecinātu ierēdņus, ka šādu grāmatu skolām dalīt nedrīkst.
– Citēju: «(..) pagājušajā rudenī Grūtups izdeva grāmatu Ešafots, kas sīki izklāsta par 1946. gadā notikušo vairāku augsta ranga vācu virsnieku tiesāšanu un nāvessoda izpildīšanu. Šajā grāmatā Grūtups nepamatoti apsūdz ebrejus Padomju Savienības laipnā uzņemšanā Latvijā – tāpat veicot citus musinošus apgalvojumus. Grūtups Ešafota kopijas ir uzdāvinājis Izglītības ministrijai, lai gan rodas iespaids, ka ministrija nav iepazinusies ar grāmatas saturu. Kopš šiem notikumiem esam uzzinājuši, ka grāmata ir izsniegta visām Latvijas skolām, kā Grūtups lūdzis, bet nav iekļauta oficiālās mācību programmās.» Pakomentējiet šo tekstu, lūdzu.
– Krievu avīze Vesti segodņa burtiski ārdījās, ka es minēto grāmatu dalu skolām, terorizēja ministrijas ierēdņus, zvanīja man, jautājot, ar kādu mērķi es to daru. Bet saprotiet, es to Ešafotu visiem dāvināju tieši tāpat kā ebreji dāvina un iesaka skolu programmās grāmatas par holokaustu. Šajā ziņā mūsu ideoloģiskās metodes ir ļoti līdzīgas. Taču es, protams, nezināju, kas un pie kā skrien ziņot par manām aktivitātēm. Tagad izrādījies, ka, lai pasūdzētos par mani, pie toreizējā ārlietu ministra Māra Riekstiņa tikt bija grūti. Kad Riekstiņš aizgāja, tad jau tika atrasts pamats, lai mani izsauktu uz Ārlietu ministriju, un šis aicinājums iekrita tieši pēc krimināllietas ierosināšanas sakarā ar manu grāmatu Maniaks. Tur arī bija attēloti daži kolorīti ebreju tipi. Bez viņiem nevarēja, jo viņi ir vēsturiski personāži, kas dzīvojuši Latvijā. Bez viņiem vēsture būtu nepilnīga. Turklāt es rakstu par visiem – krieviem, vāciešiem un citiem... Apiet kādu būtu netaisnīgi. Tad kāpēc Amerikas Savienoto Valstu vēstniecībā bija tāds uztraukums par manām grāmatām un intervijām? Un ar kādu nicinājumu vēstniecības darbinieki izteicās par latviešu sabiedrību: tā kā Saeima nepieņēma likumu par ebreju kompensācijām, tas, viņuprāt, nozīmēja, ka mūsu apziņa vēl nav izaugusi un ka visi sirgst ar antisemītismu.
– Atkal citēsim Larsona kungu: «Ebreju kopiena, politiskās partijas ar spēcīgu ebreju atbalstu un Izraēlas vēstniecība šeit ir nesaprašanā, kā visveiksmīgāk apšaubīt grāmatu bez tās ietekmes celšanas.» Grūts uzdevums, sevišķi jau «politiskajām partijām ar spēcīgu ebreju atbalstu». Runa acīmredzot ir par grāmatu Ešafots, un jums jāatzīst, ka Larsona kungam taisnība.
– Savādi gan: viens pats Grūtups ar savām grāmatām un runām var tā saviļņot sabiedrību, tā pārliecināt parlamentu, ka tas nepieņem likumu. Mana vaina laikam ir tā, ka es pārāk kritiski pieeju jaunā pārcilvēka idejai, kuru propagandē viens otrs ebreju ideologs. Es neslinkoju un izlasu monogrāfijas, kas iznāk pasaulē, sevišķi ebreju autoru monogrāfijas, un es zinu, ko viņi domā. Tāpēc nevaru piekrist teorijai par izredzētajiem, kuri nav pakļauti kritikai, kuri vienmēr rīkojas pareizi un kuri ir pasaulē vienīgie upuri visās iespējamās vēstures kataklizmās. Tad, kad es to visu pasaku, mani nosauc par antisemītu.
– Jūs par to brīnāties?
– Pret šo terminu – antisemīts – vienmēr esmu kategoriski iebildis. Tas radies 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, tas ir nevis zinātnisks, bet gan ideoloģisks termins, to var kā birku spraust klāt visiem, kas nedomā tā, ka domā «izredzētie». Un šo terminu neizdomāja padomju ideologi: tas radies ebreju vidū, un padomju ideoloģija pēc otrā pasaules kara attiecībā uz ebrejiem ieņēma ļoti rezervētu pozīciju. Ja kādam pasaka: Grūtups ir antisemītisks tips, visiem uzreiz skaidrs, kāds ir Grūtups. Bet viņi maldās, turklāt daudzi «spriedēji» aizrunājas līdz muļķībām, apgalvodami, ka «antisemīti» ir psihiski slimi cilvēki. Tas liecina tikai par to, ka cilvēkiem nav argumentu. Šāda runāšana vispār nav jāņem par pilnu. Toties vajadzētu pievērst uzmanību tiem cilvēkiem, kuri, manuprāt, ir ziņotāju statusā.
– Ko jūs ar to domājat?
– Lūk, izraksts no telegrammas: «Pazīstamā latviešu žurnāliste Ilze Jaunalksne stāstīja, ka Tiesāšanās kā ķēķis [Lato Lapsas grāmata] nopietni nomelnoja Grūtupa reputāciju, taču viņš saprotot, kā cilvēkus padarīt atkarīgus, un tad to izmantot, lai panāktu sev vēlamos rezultātus. Jaunalksne apgalvoja, ka agrāk, iespējams, Grūtupa ietekmē bijusi puse Augstākās tiesas un Rīgas apgabaltiesas tiesas tiesnešu. Pēc Amerikas latviešu advokātes Ingrīdas Karīnas Bērziņas teiktā, Grūtupa pašreizējā reputācija ir kā Latvijas advokatūras iekšējo aprindu loceklim, kas ir «šaubīgs, naudu pelnošs tēls», bet tāpat ir slavens kā «kāds, kas lietas padara aptraipītā iekārtā». Viņa piebilda, ka kopējā iekārta ir tik korumpēta, ka tikai daži būtu gatavi ar pirkstu norādīt uz viņa izturēšanos, tā kā «tik daudzi ir saistīti ar viņu».» Ir notikusi kāda ASV vēstniecības darbinieka tikšanās arī ar Saskaņas centra frakcijas deputātu Borisu Cilēviču, par to liecina ieraksts telegrammā: «Boriss Cilēvičs, ebreju tautības Latvijas parlamenta loceklis, stāstīja vēstniecības ierēdnim, ka Grūtups ir slavens, būdams antisemītisks ļoti pārdomātā veidā, kas nav tiešs un atklāts, taču to labi saprot un atbalsta daļa sabiedrības un viņa aprindu cilvēki.» Saprotiet, šādas sarunas nav notikušas, kaut kur Mežaparkā svinot amerikāņu Neatkarības dienu, tās ir tikšanās, kurās atbildīgi vēstniecības darbinieki konkrētos nolūkos iztaujā nopietnus un labi sagatavotus cilvēkus. Viņi nav tādi kā Lato Lapsa, kurš par mani raksta diezgan virspusēji, viņi dod objektīvu ainu, jo viņi ir vākuši par mani informāciju, analizējuši to un pēc tam attiecīgajam rezidentam to arī nodevuši. Arī Cilēvičs ir nopietni lasījis manas grāmatas un intervijas, tāpēc atzīstas Larsona pārstāvim (skaidrs, ka tas ir izlūkdienesta darbinieks!), ka to Grūtupu pieveikt nav nemaz tik viegli. Esmu lasījis darbus par Pirmās republikas 30. gadu beigām, kad daudzi skrēja uz PSRS vēstniecību, uz vēstniecības pieņemšanām, starp skrējējiem bija daudz žurnālistu, militārpersonu: vēsture atkārtojas! Kā savulaik 30. gados daži labi skraidelēja ziņot par savu valsti un saviem cilvēkiem, tā arī tagad skraidelē. Daudzi toreiz gribēja pieslieties stiprākajam, un tagad notiek tas pats. Vēstniecības darbinieki sevi neapgrūtina ar latviešu valodas zināšanām, tāpēc viņiem ir vajadzīgi gudri un informēti Latvijas cilvēki, kuri ir spējīgi kvalitatīvi ziņot.
– Taču vēstniecības ziņojumā ir arī daudz pasaku un teiksmu. Piemēram, ka jūsu tēvs bijis Waffen SS biedrs.
– Viņš nevarēja būt nekāds biedrs. Kas gan latviešus ņemtu SS «biedros»? Viņš tika iesaukts latviešu leģionā, tas arī viss.
– Vēl ir šāds teikums: «Balsošana notiek pēc intensīvām kampaņām pret likumprojektu (..) laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze.» Ar to acīmredzot domāts likumprojekts par ebreju kompensācijām, kuru veiksmīgi noraka Saeima, jo sabiedrības spiediens bija nepārprotams. Bet vai tās bija «intensīvas kampaņas»?
– Manuprāt, bija tikai divi raksti. Pirmais raksts bija Vakara Ziņās, pēc tam to saīsinātā veidā pārpublicēja Neatkarīgā Rīta Avīze, un tad gan visi mediji, izņemot Dienu, sāka šķetināt šo tēmu. Nākamā lielā intervija bija NRA. Avīzē Vesti segodņa bija daži emocionāli, taču neprofesionāli raksti par šo tēmu. Tie bija pret manu nostāju attiecībā uz ebreju kompensācijām.
– Larsona ziņojumā pieminēti arī daži latvju diplomāti.
– Jā, citēsim: «Atbildot uz Grūtupa uzbrukumiem vēstniecei Beilijai, vēstnieces vietnieks novembra beigās tikās ar Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Normanu Penki, lai izteiktu bažas par to, ka persona ar tādiem politiskiem sakariem kā Grūtups tādā veidā apsūdzējis vēstnieci – turklāt publicējis materiālu, kas nepamatoti uzsver ebreju vainu Latvijas padomju okupācijā. (Piezīme: ministra vietnieks (valsts sekretāra vietnieks) divpusējo attiecību jautājumos Edgars Skuja mudināja vēstnieces vietnieku uzsākt sarunas ar Penki. Pēc Skujas teiktā, Penki uztrauca Grūtupa izturēšanās, taču bija nepieciešams kāds attaisnojums, lai uzsāktu diskusijas ar ārlietu ministru Riekstiņu. (..) Penke atbildēja, ka premjerministrs varētu distancēt sevi no Grūtupa specifiskajām apsūdzībām pret vēstnieci Beiliju, bet neuzņēmās saistības attiecībā uz Tautas partijas amatpersonu iespējamām tālākām darbībām, lai kopumā sevi attālinātu no Grūtupa. (..) PolEconOff [vēstniecības politekonomiskā nodaļa] par Grūtupa izteikumiem uzsāka sarunu arī ar vēstnieku Gintu Jēgermani, Ārlietu ministrijas galveno ierēdni ebreju jautājumos.» Es saprotu, ka ierēdņiem jāpieņem cilvēki un jārunā ar viņiem, bet diezgan smieklīgi ir tas, kā šie ierēdņi taisnojas. Nu, nejūtu stingru nacionālu un valstisku pozīciju. Pirms laika kāds ārlietu ministrijas ierēdnis bija atreferējis Valsts drošības padomē runāto, bet daži labi politologi mēģināja šo skandālu pieklusināt, sak, nekas briesmīgs tas nav. Tas ir kā – nav?! Atcerieties, Universitātes aulā bija slavenā Ketrīnas TodasBeilijas uzstāšanās, un interesanti ir paskatīties videomateriālā, kas tur ir saskrējuši un kas tur jūsmīgi aplaudē, kas tur klanās un lokās, sagaidot slaveno «mājsaimnieci». Tādi paši cilvēciņi, kas 1940. gadā pārdeva Latvijas valsti. Kam šie cilvēki kalpo? Kurai valstij? Saprotu, ka viņiem ar vēstures zināšanām un inteliģenci ir švaki, bet tad lai nedomā, ka naivi un aprobežoti ir pilnīgi visi Latvijas cilvēki. Šajā «sapulcē» Beilija gānīja Latvijas valsti, parādot, ka viņa te ir saimniece. Viņa taču atklātā veidā jaucās iekšā tiesvedībā un politiskajos procesos. Beilija šeit strādāja ar ļoti prastām metodēm, tāpēc jau viņu atsauca.
– Šo Larsona ziņojumu nākšana atklātībā izskatās pēc ASV vēstniecības smagas izgāšanās.
– Un tā jau arī ir. Domāju, tā ir lielākā diplomātiskā izgāšanās divu gadsimtu laikā. Un visi noslēpumi laika gaitā atklājas. Bet mani interesē arī pašreizējās vēstnieces Džūditas Gārberes aktivitātes, jo pirmais, ko viņa paziņoja, stājoties vēstnieces amatā, bija tas, ka viņa rūpēsies par šo kompensāciju izmaksas steidzināšanu.
– Drīz pie darba ķersies jauna Saeima, un ebreju kompensāciju jautājums atkal aktualizēsies.
– Kamēr Valsts prezidents bija Zatlers, man nebija skaidrs, kāda ir viņa nostāja šajā jautājumā: viņš runāja miglaini un nenoteikti, kaut ko par morāles kritērijiem un tamlīdzīgi. Ebreju avotos tas, protams, parādījās kā atbalsts «taisnajai lietai». Domāju, ka Zatlers būs viens no pirmajiem, kurš pateiks, ka ebrejiem jādod tā sauktās kompensācijas. Un tad tiem, kuri par viņu balsoja, būs ko pārdomāt: vai viņi nav kā aklie dunduri skrējuši to darīt? Viņa partijnieks Sprūdžs izvirzīja tēzi, ka nav ko dalīt cilvēkus latviešos un krievos. Tātad – visi vienādi. Bet nezin kāpēc tad, kad ir runa par kompensācijām, parādās fantastiski izņēmumi no vispārējiem principiem – izrādās, ka nav tomēr visi vienādi. Deviņdesmitajos gados rakstot likumus, mēs tos neveidojām pēc tautību principa, šodien, izrādās, tā jādara.
Bet, kā nopratu, tagadējais prezidents Bērziņš neatbalsta kompensāciju maksāšanu ebrejiem, sak, viss ir izlemts, likuma darbības laiks beidzies, un viss.
– Kāda, jūsuprāt, ir mācība no šiem WikiLeaks publicējumiem?
– Tāda, ka Latvijas valsts pienākums būtu audzināt savos pilsoņos neiecietību pret kolaborantiem – esošajiem un potenciālajiem. Un, lai to izdarītu, viņi jāatšifrē un jāparāda, lai, nedod, dies, pienākot jaunam 1940. gadam, visiem nebūtu mutes vaļā no brīnumiem. Paskat, laikraksta Jaunākās Ziņas redakcija 1940. gadā gandrīz pilnā sastāvā pārceļoja uz Tautas komisāru padomi – Vilis Lācis, Jūlijs Lācis un citi talanti. Žurnālisti kā zinoši cilvēki vienmēr ir aktīvi izmantoti aģentūras darbā – ja ne citādi, tad vismaz kā ietekmes aģenti, kas veiksmīgi spēj «apstrādāt» sabiedrību vajadzīgajā virzienā. Bet apstrādāt spēj arī politiķi. Tā, piemēram, notika ar manu grāmatu Beilisāde, kuru mēs kopā ar dramaturgu Jāni Jurkānu pārlikām izrādes formā. Dramatizējums bija uz Nacionālā teātra skatuves. Toreizējā prezidente Vaira VīķeFreiberga zvanīja kultūras ministrei Demakovai, un izrāde tika aizliegta: esot antisemītiska. Tā bija visīstākā cenzūra.
Šodien situācija attiecībā uz šādām lietām ir mainījusies, tomēr vārda brīvība ir jāsargā. Pretējā gadījumā tādi ļautiņi, kas gatavi nodot savu valsti un savus pilsoņus, ņems virsroku. Un tad jau arī pati valsts vairs nebūs vajadzīga.