Feldmanis: SC atziņa par to, ka bija okupācija, bet nav okupantu, ir sagrozītas domāšanas paraugs

Neatkarīgās sarunbiedrs – vēstures habilitētais doktors, Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis.

– Kāda ir jūsu versija – kāpēc SC tik aktīvi noliedz okupāciju?

– Tagad ir tāds solītis uz priekšu: bija okupācija, bet nav okupantu – tēze, kuru it kā atbalsta arī SC. Tas tādas sagrozītas domāšanas paraugs, neizdevies kalambūrs. Ja grasās šo kalambūru rakstīt arī kādos valdības dokumentos, tad es ieteiktu labāk šādu tekstu: «Okupācija bija, un ir arī okupācijas sekas.» Ar šīm sekām latvieši jau lielākoties ir samierinājušies: Atmodas laikā izvēlējāmies parlamentāro valsts atjaunošanas ceļu, kas neparedzēja cīņu pret okupācijas sekām. Latvieši neizvēlējās starptautiski tiesisko ceļu, kas būtu daudz sarežģītāks un varbūt arī ilgāks. Mēs starptautiski tiesisko ceļu negājām, līdz ar to samierinājāmies ar okupācijas sekām. Tāpēc tagad šādas tēzes «bija okupācija, nav okupantu» izvirzīšana ir izaicinājums latviešiem. Nesaprotu, kāpēc SC visu laiku mēģina uzsildīt šo okupantu tēmu, jo okupācijas fakts ir pilnīgi neapstrīdams un neviens nopietns starptautisko tiesību speciālists to nenoliedz. Daudzi krievu vēsturnieki atzīst okupācijas faktu 1940. gadā, taču negribīgi pieļauj to, ka tā turpinājās līdz 1991. gadam. Bet te atkal vainīga starptautiskā kopiena, kas neatzina 1940. gada Baltijas valstu vardarbīgo aneksiju, un līdz ar to starptautisko tiesību izpratnē turpinās iepriekšējais stāvoklis – tāds, kāds tas bija 1940. gada vasarā. Tāpēc mums ir pilnīgs pamats runāt par okupāciju līdz 1991. gadam.

– Tas taču ir valsts pamatu jautājums – okupācijas atzīšana, valsts nepārtrauktības atzīšana.

– Pilnīgi pareizi. Noliedzot okupāciju, tiek apšaubīti Latvijas valsts pamati, jo visos mūsu pamatdokumentos, kuros ir runa par Latvijas valsts kontinuitāti, ir runa arī par okupāciju. Okupācijas noliegšana ir nelojalitātes izrādīšana mūsu valstij. Šajā sakarā jāpiemin divas Saeimas deklarācijas, kurās ir risināts jautājums par okupāciju. Pirmā – 1996. gada 22. augusta deklarācija. Tajā skaidri ir norādīts, ka Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas 1) atzīt Latvijas okupācijas faktu; 2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un ekonomisku palīdzību; 3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā. Otrā deklarācija ir tuvāka mūsdienām, un tā parakstīta 2005. gada 12. maijā. Tā ir Deklarācija par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu. Un viena frāze šeit liecina par to, ka nav izpildīti 1994. gadā noslēgtie līgumi saistībā ar Krievijas armijas izvešanu, proti,

LR Saeima aicina Krievijas Federāciju turpināt Krievijas Federācijas Bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.

– VL!/TB/LNNK biedrs Jānis Iesalnieks savā tviterī pieminēja kolonistus, proti, «kāpēc būtu jāņem vērā šeit nelikumīgi ieradušos kolonistu balsis». Zināms, ka saskaņā ar 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju PSRS okupācijas laika iebraucēju izcelsme Latvijā ir nelikumīga.

– Minētajā konvencijā ir norādīts, ka okupētas valsts teritorijā nedrīkst iepludināt okupētājvalsts iedzīvotājus. Tāpēc jau nevajadzētu par to īpaši šausmināties, ja tiek lietoti tādi termini, kādus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"