Urbanovičs: Mēs esam gatavi varai

Par vēlēšanu rezultātiem un jaunās valdības veidošanu Neatkarīgās intervija ar Saskaņas centra (SC) līderi un Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.

– Ir trīs lietas, ar ko jūs var vēlēšanās apsveikt: jums personīgi visvairāk krustiņu vēlētāji salikuši (49 949), SC palielinājis deputātu skaitu par trim, jums beidzot frakcijā būs trīs sievietes! Kāpēc SC līdz šim nav bijušas sievietes deputātes? Tā ir kāda krievvaldīgo vēlētāju nacionālā īpatnība?

– Neesmu sieviešu nīdējs, un nevienu sieviešu nīdēju starp saviem kolēģiem arī neesmu manījis. Jo vairāk – visu smago darbu, konsultantu, palīgu darbu SC iznes sievietes.

– Ārzemju mediji ziņo, ka vēlēšanās uzvarējusi prokrieviskā partija SC, bet pašmājās jūs neuzskata par vēlēšanu uzvarētājiem, nejūt arī, ka jūs uzņemtos koalīcijas veidošanas iniciatīvu.

– Nepiekrītu jautājumā izteiktajām dogmām. Neesam prokrieviska partija, vienmēr esam bijuši prolatvijiski, turklāt vairāk par daudziem citiem. Prokrieviski Rietumu izpratnē ir prokrievijiski. Mēs esam prokrieviski, prolatviski, prolietuvski, proebrejiski, prolatgaliski, bet tas, ka kāds savtīgos nolūkos vai aizspriedumu dēļ kultivē to, ka esam prokrieviski, ir veca dziesma, kura nekad nav pierādīta, ko nav iespējams pierādīt – kaut kādu atkarību no Krievijas ietekmes. Mēs esam atkarīgi no saviem vēlētājiem, un, taisnība, mūsu vēlētāji runā krieviski, viņi gribētu ar viņu etnisko dzimteni labas attiecības. Tā taisnība. Līdz ar to arī es kā savu vēlētāju ieliktenis un kalps šīs viņu vēlmes retranslēju, bet es nekalpoju un augstāk nevērtēju citu valstu intereses. Atšķirībā no ļoti daudziem citiem politiķiem es zinu, kas ir mans vēlētājs un ko viņš grib.

– Vai izskanējušās aplēses, ka par SC varētu būt nobalsojuši apmēram 15% latviešu, saskan arī ar jūsu aplēsēm?

– Šajās vēlēšanās esam zaudējuši apmēram 20% savu tradicionālo vēlētāju, kas bija paguruši, bet esam dabūjuši klāt nedaudz vairāk citus, tajā skaitā latviešus. To viegli var ieraudzīt, palūkojoties pa apgabaliem, no kā secinām, ka no visiem par SC balsojušajiem latviešu ir krietni virs 30%.

– 31 mandāts ir SC griesti vai tuvu tam?

– Nē. Ja zaudējām ap 20% mūsu tradicionālo vēlētāju, tad ticam, ka viņi var atgriezties, ja parādām, ka viņu vilšanās ir nevietā, ka SC var būt varas partija, varam savu ietekmi Saeimā vēl vairāk palielināt.

– Kā ņemšana vai neņemšana varā var ietekmēt partijas nākotni?

– Nezinu. Nezinu, kā katrreiz šīs šķirnes veidojas cilvēku prātos. Vieni, kuriem nekas nav vajadzīgs no šīs valsts, varbūt balsoja par SC, protestējot pret varu, citi – kā par caurvēju, ar cerību, ka tiks izvēdināti iesīkstējušies politiskie un ierēdnieciskie kabineti. Trešie ir mūsu tradicionālisti, kuriem ir kādas ideoloģiskās vērtības, ir vēl ceturtie, piektie, sestie, katrs ar saviem iemesliem, turklāt šie nav cieti, bet migrējošie slāņi. Tāpēc arī attieksme pret būšanu varā varētu būt dažāda. Vieni teiks: jums nevajag iet, jūs esat sociāldemokrāti, nevajag ar tiem neoliberāļiem Vienotībā un ZRP iet, jāsaglabā sava seja, nevajag meklēt kompromisu, piekāpties, gan jau pienāks laiks! Otri saka, ka ir jāmeklē kopsaucējs, jo tas atbilst Saskaņas jēdzienam, jāmeklē kompromiss, jāmēģina savus argumentus likt priekšā un arī ieklausīties citos.

– Bet ko saka partijā?

– Tā saka ne tikai mūsu vēlētāji, bet arī politiķi valdē, domē.

– Ja SC neieietu varā, nenotiktu rūgšana, šķelšanās?

– Tas notiek neatkarīgi no tā, vai ejam vai neejam varā. Ir vēl reģionālie līderi, mums ir liela partija, un mēs esam sava lielā izmēra ķīlnieki, kas mums iekšienē liek uzturēt karstu diskusiju gan par vērtībām, gan taktiskiem soļiem. Mums tā ir ierasta lieta, citām partijām varbūt ir vieglāk: viens vadonis, un miers! Tāpēc nekas šajā ziņā nemainīsies, mums visu laiku būs lielais, daudzslāņainais diskusiju klubs.

– Kāpēc valdības veidošanas sarunās, vismaz publiski, dominē Nils Ušakovs, nevis Jānis Urbanovičs?

– Kas vainas? Viņš ir SC valdes priekšsēdētājs.

– Tomēr viņš ir Rīgas mērs, Saeimas vēlēšanās nekandidēja, nez vai reāli ies no turienes prom un kļūs par premjeru. Viņš labējo partiju līderiem un vēlētājiem labāk «pārdodams»?

– Mums nav šodien iespēju nākt par premjeru. Nevienam, ne man, ne Nilam.

– Bet jūs esat vēlēšanu uzvarētāji, vismaz matemātiski!

– Mēs iniciējām sarunas, ne viņi, – mēs uzaicinājām, viņi atsaucās. Mēs runājām, ne par amatiem, tajā skaitā premjera, bet par darbiem, kas darāmi atlikušajos trīs gados gan parlamentā, gan valdībā. Bija lietas, par ko garāk diskutējām, par citām ātrāk atradām kopsaucēju. Tāpat mums bija tikšanās ar Vienotību, mēs aicinājām, nevis viņi. Trešdien tiksimies ar ZZS. Būsim izgājuši apli, tikušies ar visiem, ar kuriem varam runāt. Ar VL!–TB/LNNK nevaram runāt, jo viņi nodarbojas tikai ar mūsu lamāšanu, apmelošanu. Pat, ja viņi gribētu, šodien mēs ar viņiem nerunātu pēc iesalnieku, parādnieku un dzintaru paziņojumiem, kas ir uz ksenofobijas robežas. Ja vienosimies par darbiem, sāksim runāt arī par darītājiem, ja tik tālu nonāksim. Katrā ziņā mēs neesam atteikušies no mēģinājuma pierunāt viņus akceptēt mūsu premjeru, mēs pat esam gatavi dot izvēli, kurš no mums abiem labāks – es vai Nils. Ja viņi saka, zini, Jāni, mums tu nepatīc, mēs labāk ar Nilu, tad Nils būs premjers!

– Būs?

– Protams! Kad ar visiem iegūto mandātu skaita secībā būsim izrunājušies, nāksim savā valdē un spriedīsim, tad, iespējams, būs otrais riņķis, kurā viens otram dosim atbildes par tiem jautājumiem, kur neradām kopsaucēju par darbiem. Kad nebūs kolīzijas par darbiem, sāksim runāt par darītājiem.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"