Katram no politiskajiem spēkiem, kas šajā nedēļas nogalē startēs Saeimas ārkārtas vēlēšanās, ir savi trumpji, kas visspēcīgāk uzrunā potenciālos balsotājus: viena partija sola nepieļaut jaunus taupības pasākumus, cita piesaka karu korupcijai un oligarhiem.
Visas partijas lielas cerības liek uz ministru prezidenta amata kandidātiem, kas gan reprezentē partijas kopējo stratēģiju, gan apliecina politiskās organizācijas spēku un briedumu. Šogad visspēcīgākās personālijas izvirzījušas trīs partijas – Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kā arī Saskaņas centrs (SC), kuru nosauktie Valdis Dombrovskis, Aivars Lembergs un Nils Ušakovs katrs pats par sevi var kļūt par pietiekami spēcīgu iemeslu, lai vēlētājs nobalsotu tieši par šo partiju. Nozīmīgs politiskā lauka spēlētājs gadiem ilgi bijis arī Ainārs Šlesers, kas šogad nominēts valsts vadītāja amatam no Šlesera Reformu partijas (ŠRP). Tiesa, šajās vēlēšanās viņa tēls vairs nav tik pārliecinošs kā iepriekš, un tam iemesls ir gan oligarhijas skandāls, gan arī pakāpeniska ietekmes zonu zaudēšana. Par visnestabilākajām premjera amata kandidāta personālijām eksperti atzīst nacionālās apvienības pieteikto Gaidi Bērziņu, kā arī Zatlera Reformu partijas (ZRP) nosaukto Edmundu Sprūdžu, kuri ne vien ir vāji jaunu vēlētāju piesaistītāji, bet pat varētu daļai balsotāju likt izvēlēties citu politisko spēku. Lai gan G. Bērziņam ir tieslietu ministra pieredze, kā arī grāds jurisprudencē, šī politiķa sniegums gan priekšvēlēšanu diskusijās, gan arī 10. Saeimas debatēs nav bijis pārāks spilgts. Vēl jo kritiskāk G. Bērziņa nominācija izskatās uz Roberta Zīles fona, kurš tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem Latvijas politiķiem un kurš vairākkārt bijis nacionālo spēku kandidāts ministru prezidenta postenim.
Vēsturiskas tradīcijas
Katrai partijai ir arī virkne jājamzirdziņu, kas tām ļauj pretendēt uz atšķirīgu vēlētāju atbalstu. ZZS jau gadiem sevi piesaka kā organizācija, kas iestājas par sakoptu vidi, reģionu interesēm, zemniekiem un lauku uzņēmējiem. Tieši tāpēc, nonākot valdībā, ZZS tradicionāli tiek uzticēta Zemkopības un Vides ministrijas vadīšana.
Nacionālās apvienības Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK trumpis ir latviskās mentalitātes un pamatnācijas interešu aizstāvība. Lai gan kopš neatkarības atgūšanas galvenie šīs nišas spēlētāji bijuši tēvzemieši, pēdējos piecos gados šī partija nespēja panākt loģisku paaudžu nomaiņu un sāka stagnēt, kas noveda arī pie vēlētāju atbalsta mazināšanās. Kaut arī sākotnēji šķita, ka sadarbība ar radikālajiem vislatvijiešiem šo apvienību padarīs par marginālu veidojumu, 10. Saeimas vēlēšanu rezultāti liecina, ka šī savienība sevi ir attaisnojusi. Iemesls ir vairāki faktori: gan kopējās tendences Eiropā, kur nacionālie radikāļi gūst arvien lielāku atbalstu, gan arī arvien augošais atbalsts SC, kas daļai vēlētāju liek izdarīt protesta balsojumu par pretējā flangā esošo spēku.
Neskaidra ekonomiskā platforma
Tieši Saskaņas centrs ir partija, kas neilgā laikā spējusi iekarot nozīmīgu vietu Latvijas politiskajā vidē. SC vēsture aizsākās 8. Saeimas laikā, kad 2003. gada februārī 17 deputāti izstājās no PCTVL frakcijas un izveidoja Tautas saskaņas partijas frakciju. 9. Saeimā šī politiskā organizācija ieguva jau 18 deputātu mandātus, 10. Saeimā – 29 vietas, un arī šajās vēlēšanās SC tiek prognozēts ne mazāk spīdošs rezultāts. SC veiksmes pamatā ir gan prasme izkonkurēt radikālo PCTVL, tādējādi iegūstot nedalītas krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju balsis, gan arī veiksmīgā saimniekošana Rīgas domē, kuras priekšsēdētājs Nils Ušakovs guvis arī daudzu latviešu atbalstu. Lai gan SC ekonomiskā platforma joprojām ir neskaidra un nekonkrēta, pagaidām kreisajam flangam ir izdevies izvairīties no kritikas šajā jautājumā.
Diametrāli pretēji vēstījumi
Visnotaļ vājš šajās vēlēšanās šķiet arī ŠRP vēstījums vēlētājiem, kas tradicionāli sola jaunas darbavietas, atbalstu eksportam un nodokļu maksātājiem. Tiesa, analogus solījumus šī partija producēja arī pirms gada, taču to izpildījums izrādījās stipri vien teorētisks. Ar teoriju pagaidām nodarbojas arī ZRP, kuras galvenais jājamzirdziņš ir korupcijas un oligarhijas samazināšana, tiesa, neminot konkrētus pasākumus, kā tas tiks sasniegts. ZRP uzrunā visus tos vēlētājus, kurus konceptuāli neapmierina Latvijas politiskā vēsture. Cerot uz sabiedrības vēlmi panākt radikālus uzlabojumus valsts pārvaldē, ZRP vēlētājiem piedāvā jaunus, ar politiku iepriekš nesaistītus cilvēkus, pozicionējot to kā lielu priekšrocību, nevis trūkumu.
Diametrāli pretējs ir Vienotības vēstījums vēlētājiem. Šī partija, kuras pārstāvis vada valsti kopš 2009. marta, akcentē savu pieredzi un izpratni par valsts pārvaldi. Vienotība atgādina, ka tieši V. Dombrovskis vadījis Latviju pašos smagākajos krīzes brīžos, spējot to izdarīt tā, ka mūsu valsts pieredze izpelnījusies starptautisku atzinību.