To, ka Ministru prezidenta amata kandidāti ir viens no būtiskākajiem partiju trumpjiem, kā arī to, ka šāda līmeņa amatpersonām politiskā pieredze tomēr ir vitāli svarīga, apliecināja arī vakar Latvijas Universitātē notikusī diskusija, kurā retorikā un izpratnē par valsts pārvaldi sacentās populārāko partiju nominētie premjeri.
Lai gan līdz ar 10. Saeimas atlaišanu liela daļa sabiedrības pauž principiālu neuzticību ikvienam, kurš kaut reiz bijis iesaistījies politikā, tomēr publiskās debates pierāda: pieredzes bagāti politiķi daudz labāk orientējas ekonomiskajos un sociālajos procesos, spēj uz problēmām skatīties kopsakarībās, kā arī precīzāk pārzina valsts budžeta iespējas un darbības principus. Vakar šo likumsakarību spilgti apliecināja arī premjera amata kandidātu diskusija, kurā viskonstruktīvāk sevi pierādīja premjers Valdis Dombrovskis, eiroparlamentārietis Roberts Zīle, kā arī Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Saskaņas centrs diskusijai bija deleģējis 10. Saeimas deputātu Sergeju Dolgopolovu, kurš debatēs aizstāja kreisā flanga nominantus Jāni Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Lai arī būdams parlamentārietis un Rīgas domes deputāts ar ievērojamu stāžu, S. Dolgopolovs ar savām nekonkrētajām atbildēm apliecināja, ka valsts vadītājam ir jāorientējas tik plašā jautājumu lokā, ka politiķim ar ierindas deputāta pieredzi ir grūti spēkoties ar cilvēkiem, kuri jau gadiem vadījuši valsti, kādu no lielajām pašvaldībām vai aizstāvējuši Latvijas intereses Eiropā. Līdzīga nepārliecinātība bija jaušama arī Zatlera Reformu partijas (ZRP) pārstāvja Edmunda Sprūdža atbildēs, kurās skaidri varēja nojaust gan politiskās pieredzes, gan arī zināšanu trūkumu. Komentējot iespējamās reformas augstākās izglītības sistēmā, E. Sprūdžs akcentēja īpaša fonda izveidi, kas «nebūtu saistīts ar valsts budžetu un kuru politiķi nevarētu raustīt turpu šurpu», un kurā esošos līdzekļus, runājot
E. Sprūdža vārdiem, «visjēdzīgāk būtu apgrozīt biržā». Tiesa, šāda shēma izpelnījās R. Zīles, arī V. Dombrovska un A. Lemberga kritiku, kuri ZRP piedāvājumu nodēvēja gan par pretrunīgu, gan utopisku, gan klaji muļķīgu.
V. Dombrovskis vairākumā gadījumu uz diskusijas dalībnieku jautājumiem spēja sniegt lakoniskas, precīzas atbildes, R. Zīles trumpis bija plaša konteksta un vēsturisko konsekvenču pārzināšana, savukārt A. Lemberga priekšrocība bija praktiskajā darbībā un pieredzē balstīts saimnieciskais skatījums.
Jāpiebilst, ka, ievērojot savstarpējo toleranci, diskusijas dalībnieki tomēr nekautrējās kritizēt citu partiju priekšvēlēšanu piedāvājumus, tostarp norādot uz to vājajiem punktiem. Piemēram, V. Dombrovskis uzsvēra, ka viņam nav izprotams SC skatījums uz valsts ekonomisko attīstību, jo pirms mēneša SC līderis Nils Ušakovs esot paziņojis, ka nākamā gada budžetam vajadzētu būt ar deficītu 4 līdz 5% robežās, pirms nedēļas tie jau bijuši 3,5%, bet pirms dažām dienām šis pats politiķis medijiem esot klāstījis par 3% deficītu. SC pārstāvis S. Dolgopolovs neuzņēmās atbildību izklāstīt savas partijas ekonomisko platformu, vien norādot, ka partija iestājas par progresivitātes principiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēmā, kā arī par pensiju indeksāciju.